Kam vajadzīgs prieks?
Psiholoģijas pasaulē ir dažādas emociju teorijas. Viena no tām ir bioloģiskā emociju teorija, kas uz mūsu sajūtām raugās caur jautājumu – kāpēc daba ir radījusi iespēju to piedzīvot? Vienkāršākā atbilde ir – lai mēs spētu izdzīvot, skaidroja Dreifelde.
Populārākais piemērs varētu būt bailes. Visiem vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka bailes radītas tādēļ, lai cilvēks izdzīvotu. Tās signalizē par briesmām un liek cīnīties vai bēgt. Taču ne visi aizdomājas, ka arī prieks ir nepieciešams šī paša iemesla dēļ – lai izdzīvotu.
“Emocijas mums signalizē attiecīgu informāciju par to, kas notiek. Ko mums signalizē prieks? Prieks ir viena no reti patīkamām emocijām, un tad, kad mēs piedzīvojam prieku, mēs bieži vien smaidām, mums parādās apmierināta sejas izteiksme, mēs ar šo savu smaidu signalizējam citiem cilvēkiem to, ka mums ir labi, ka mums viss patīk, ka mēs priecājamies,” skaidroja psiholoģe.
Prieks nodrošina tādu kā savstarpējo sociālo salīmēšanos – kopā pavadītu laiku, draudzību un citus dzīves aspektus, kurus mēdzam uztvert kā pašsaprotamus, bet kas patiesībā ir ārkārtīgi svarīgi.
“Cilvēks nav vientuļa sala. Ja nokļūstam izolācijā, mūsu izdzīvošanas iespējas diezgan strauji samazinās. Tāpēc mēs ar šo emociju palīdzību piedzīvojam šo kopā būšanu,” pauda speciāliste.
Tādas pozitīvās emocijas kā prieks palīdz satuvināties, rast kontaktus un vienkārši būt kopā ar citiem cilvēkiem.
Vienlaikus prieks nav tik viennozīmīgs – tas var arī būt viltots, samākslots vai pat ļauns. Kādam prieku var sagādāt kontrole vai pat citu nelaime, atzina Dreifelde: “Arī šāds var būt prieks, bet tas nav dziļā empātijā un patiesā priekā balstīts.”
Tāpat daudzi noteikti būs pamanījuši, ka ne visiem ir vienlīdz viegli priecāties. Kāds smaidīs bieži un par šķietamiem niekiem, cits – tikai retu reizi atļausies pasmieties vai no sirds par kaut ko priecāties.
“Es teiktu, ka spēja priecāties lielā mērā tomēr ir arī apzināta izvēle.
Kad piedzīvotas kādas grūtas situācijas un grūti pārdzīvojumi, zaudējumi, dažnedažādi ievainojumi, tad skaidrs, ka mēs nevaram uzreiz priecāties, jo prieks lielā mērā rodas tad, kad esam piedzīvojuši drošības sajūtu, kad esam drošībā,” skaidroja psiholoģe.
Kamēr atrodamies stresa apstākļos, strādā stresa reakcijas – cīnies, bēdz, izdzīvo, un iekšējā drošības sistēma vienkārši nedarbojas – cilvēks nejūtas droši un nespēj izjust prieku.
“Tikai tad, kad no šīs izdzīvošanas sistēmas nervu sistēma pārslēgsies uz drošo, uz autonomo nervu sistēmu, kas mums ļauj piedzīvot drošības izjūtu, tikai tad mēs varam priecāties. Bet, ja konstanti mūsos ir šī simpātiskā nervu sistēma, kas ir tās zinātniskais nosaukums, ja tā mūsos prevalē, tad prieku piedzīvot ir ļoti grūti,” atzina Dreifelde.
Simpātisko nervu sistēmu mēdz dēvēt arī par slodzes sistēmu. Bieži vien tieši tā ir iemesls, kādēļ pieaugušajiem ir grūtāk priecāties nekā bērniem.
To atbrīvot bieži vien palīdz radošas nodarbes un ļaušanās tām bez jebkādas sociālās spriedzes par to, ka visām darbībām jānes produktīvs rezultāts. Tā var būt zīmēšana, rakstīšana, arī mākslas terapija.
“Mūsu apkārtējā vide ir ļoti tendēta uz to, ka, ja mēs vispār darām ko radošu, tad tam ir jābūt ar tādu produktivitāti, ar efektīvu rezultātu. Tam jābūt kaut kam unikālam. Kaut kam vērtīgam. Ja tā nav – “par ko jūs vispār runājat? Kāpēc jūs nevarat kaut ko jēdzīgu darīt? Re kur ir dobes jāravē, jūs ko – sēdēsiet un vienkārši pazīmēsiet?” Bet mēs redzam, cik viegli tas notiek bērniem, kad viņus aicina radoši padarboties,” skaidroja speciāliste.
Līdz ar to, lai izjustu patiesu prieku, reizēm jāmācās atbrīvot savs iekšējais bērns, jāpārstāj būt piesardzīgam un racionālam it visā un jāļaujas radošumam. Tas reizēm nebūt nav viegli, tāpēc nav jābaidās lūgt speciālistiem palīdzību.
“Vai tas ir normāli?”
