Saule burbuļo
Lai gan milzīgā Visuma kontekstā Saule ir visai parasta zvaigzne, mums tā tomēr ir ļoti īpaša, jo nodrošina dzīvību uz Zemes un visas Saules sistēmas pastāvēšanu. Tādēļ tas joprojām ir svarīgs izpētes objekts.
Par Sauli vēl aizvien ir daudz nezināmā, taču savās zināšanās esam piedzīvojuši milzīgu lēcienu. “Interesanti ir tas, ka Saule ir parasta, skatoties optiskajā gaismā, bet tā kļūst ļoti neparasta, kad mēs skatāmies citos viļņu garumos – ultravioletajā, rentgenstarojumā, radiostarojumā,” norādīja Vaivads.
Skatoties uz sauli optiskajā gaismā, tā izskatās pēc apaļas, vienveidīgas bumbas, ar teleskopu iespējams saskatīt kādus Saules plankumus. Bet, kolīdz paskatāmies uz sauli ultravioletajā gaismā, atklājas jau daudz interesantāka un krāšņāka aina. “Tad ieraugāmi ir arī visādi burbuļi un mutuļi – Saule nav vienveidīga. Viss atkarīgs no tā, kādā viļņu diapazonā mēs to novērojam, bet burbuļo tā pietiekami.”
15 miljoni grādu
No novērojumu viedokļa Saules seismoloģija ir ļoti svarīga, proti, novērojumi par to, kā tā viļņojas,” skaidroja Ķešāns. Gluži kā atklāta jūra, kurā viļņi ceļas un krīt, Saule uzvedas tieši tāpat, bet šo viļņošanos rada, nosaka un ietekmē procesi dziļi Saules iekšienē, papildināja Misa: “Tas, ko mēs redzam virspusē, sākas tur dziļi iekšā un ļoti labu laiku pirms brīža, kad mēs to ieraugām ārpusē. Tie paši 11 gadu Saules cikli – nākamais jau ir sācies, bet tas notiek tur dziļi, dziļi iekšā.”
Saules viļņošanos un aktivitāti galvenokārt veicina konvekcijas jeb siltuma pārvietošanās procesi un temperatūras starpība starp Saules kodolu un virsmu.
Karsti gāzes burbuļi ceļas augšup, atdziest un grimst lejā, pārnesot enerģiju un magnētisko lauku.
“Saules centrā ir 15 miljoni grādu, bet Saules virsma ir apmēram piecarpus līdz seši tūkstoši, atkarībā kā kurā vietā. Tā ir milzīga temperatūras starpība.
Līdz ar to, protams, viss tur vārās visu laiku – tas siltums nāk ārā, aukstums grimst lejā,” skaidroja Vaivads.
Kas lācītim vēderā?
Akustiskie viļņi jeb skaņas viļņi ir otrs galvenais faktors, kas liek Saules virsmai ritmiski celties un kristies. Pie tam ar apbrīnojamu precizitāti, uzsvēra Ķešāns: “Mūsdienās, novērojot Saules virsmu, mēs redzam, ka tieši šajā vietā, ar precizitāti līdz dažiem milimetriem sekundē virsma ceļas vai krītas. Mēs redzam arī, cik daudz un cik ātri tas notiek. Savācot šādus novērojumus pa visu Sauli, mēs varam salikt puzli – kur un kādi akustiskie viļņi skrien cauri Saulei. Pēc tā savukārt varam spriest, kas tam lācītim vēderā, – kādā dziļumā, kāda temperatūra, kāds spiediens, no kā tas sastāv, kāda dinamika, kur un kas pārvietojas.”
Akustisko viļņu svārstības palīdz zinātniekiem pētīt Saules iekšieni, līdzīgi kā seismiskie viļņi ļauj izzināt Zemes uzbūvi. Lai gan, protams, mīklu vēl ir daudz.
Savukārt Saules kodola milzīgo temperatūru un līdz ar to arī nepārtrauktu tās “vārīšanos” uztur kodolsintēzes reakcijas un spiediens. Ūdeņraža atomu kodoli ekstremālā karstumā un spiedienā savienojas, veidojot hēliju, kā arī atbrīvojot milzīgu daudzumu enerģijas un gaismas.
Šis process kalpo kā zvaigznes iekšējais kodoldzinējs, nodrošinot nepārtrauktu enerģijas plūsmu, skaidroja Ķešāns: “Šis enerģijas kūlītis – fotons, kas radīts tajā enerģijā, tiek neskaitāmas reizes absorbēts, emitēts, atkal absorbēts, izstarots, atkal absorbēts. Tas haotiski pārvietojas. Līdz ar to siltums, ko šodien saņemam, un gaisma no Saules – šīs reakcijas tur notika pirms 180 tūkstošiem gadu. Tas ir tas laiks – 180 tūkstoši gadu – kamēr enerģija no centra nonāca līdz Saules virsmai un tad astoņās minūtēs līdz Zemei.”
