Lielvārdes jostas sarkanas iekrāsoja bruņutis
Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskajām krāsām, kas tika radītas 19. gadsimtā. Taču līdz tam bija jāizlīdzas ar dabiskām krāsām. Par to plašāk vēsta Karlsones projekts “Krāsvielas un krāsošana: no tradīcijas uz rūpniecību”.
Zinātniece izpētījusi gan tradicionālo Latvijas augu krāsvielu lietojumu, gan to, kā mūsu teritorijā ienāca pirmās sintētiskās krāsvielas. Tostarp Karlsonei bija iespēja pirmoreiz veikt ķīmiskās analīzes un izpētīt Lielvārdes jostas krāsošanas tehnoloģijas: “Šīs pētījums deva iespēju veikt vēsturisko tekstiliju ķīmiskās analīzes.
Lai noteiktu, ar ko ir krāsota dzija, pietiek ar piecus milimetrus garu paraudziņu.
Tas nozīmē, ka nav jāizgriež brunčiem gabals, lai varētu noteikt, ar ko tas krāsots.”
Materiālu analīžu veikšanai nodrošināja trīs Latvijas muzeji – Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs, Limbažu muzejs un Liepājas muzejs, kas atvēlēja savas kolekcijas ķīmiskajām analīzēm.
Kopā analizēja piecas jostas un noskaidroja, ka visas krāsotas ar košnera bruņutīm un kodinātas ar alvas sāli, stāstīja Karlsone.
“Tā ir tehnoloģija, kura ļoti plaši tika lietota, piemēram, 18. gadsimta Francijas karaliskajās manufaktūrās, un, izrādās, arī tepat Latvijā – mūsu Lielvārdes jostās.
Caur krāsu pētniecību es redzu tirdzniecības sakarus, informācijas plūsmu,” viņa stāstīja.
Krāsas ieguva no teju 130 augiem
Pētot krāsu izcelsmi, iespējams arī atgūt zināšanas par to, kā spilgtos toņus, kurus redzam arī mūsu tautastērpos, iegūt no dabiskām, vietējām izejvielām.
“Šobrīd apzinātajos avotos man ir izdevies saskaitīt apmēram 130 augus, kas lietoti krāsošanai. Protams, nav tā, ka viens krāsotājs lieto visus augus. Katrs izvēlas sev vieglāk pieejamos. Bet milzīgi plašajā klāstā ir tādi kā topa augi, jo ar tiem ir vieglāk nokrāsot,” stāstīja pētniece.
Piemēram, sarkano krāsu visbiežāk ieguva no madarām.
Latvijā aug apmēram deviņu sugu madaras, un praktiski var izmantot teju visas, jo sarkano krāsu dod to saknes.
Viena no madaru sugām – krāsu madara –, iespējams, tieši šī iemesla dēļ nonākusi Sarkanajā grāmatā, bet tikpat labi krāso arī ziemeļu madara un citas.
“Salīdzinot ar madarām, daudz labāk krāso, kā es saku, madaru bagātā dienvidu radiniece – rubija, kuras angliskais nosaukums ir madder. Šos galiju dzimtas augus ļoti dažādās tautu valodās sauc līdzīgi – pie slāviem, skandināviem, baltiem, vēl arī Britu salās. Ģeogrāfiski tas ir reģions, kas ir saistīts ar vikingu ceļojumiem,” norādīja Karlsone.
Līdz ar to iespējams izdarīt secinājumu, ka
nosaukumu un zināšanas, ka no šiem augiem var iegūt sarkano krāsu, izplatījuši vikingi.
Dabā varēja iegūt arī zilos un dzeltenos toņus
Savukārt zilo krāsu, kas arī ir samērā sarežģīta, senatnē ieguva no krāsu mēles (isatis tinctoria) – auga, kas kādreiz bija sastopams visā Latvijas teritorijā, bet nu ir liels retums.
Liecības par to, ka tas tika izmantots, saglabājušās pat tautasdziesmās:
Migla, migla, rasa, rasa – tā man laba nedarīja.
Tā noēda mēļu dārzu, nava skaista dzīpariņa.
“Jāņem gan vērā, ka tautasdziesmās mēles parādās kā dārzaugs, kā kultivēts augs – mūsdienās mēs to atkal audzējam, atkal krāsojam, bet etnogrāfiskajā periodā praktiski tas nav zināms.
Tikai 30. gados, kad Elza Stērste atved krāsu mēles sēklas no Francijas, tās sāk audzēt mazpulki, tad ir liela interese par to un seno laiku mēļu zilā krāsa atkal tiek celta godā,”
stāstīja pētniece.
Vienlaikus no austrumiem arī līdz mums atnāca indigo pigments, kas tika iegūts no indigoferu sugu augiem. Latvijā tas tika ievests kā indigo krāsas ekstrakts – dabas krāsviela, kura tika lietota ļoti plaši.
Ar dzelteno krāsu tikmēr bija daudz vienkāršāk – to Latvijā ieguva no dzeltenajām ilzītēm, kas daudziem, iespējams, pazīstamas arī kā dzeltenās margrietiņas.
“No to ziediem iespējams iegūt tikpat dzeltenu toni kā paši ziedi. Taču paralēli, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu,
ļoti plaši dzeltenā krāsviela tika iegūta arī no bērzu lapām.
Izrādās, jo jaunākas lapas, jo košāka dzeltenā krāsa, bet no bērziem var iegūt arī zaļo,” atklāja Karlsone.
Košas krāsas bijušas vienmēr
Pētniece uzsvēra, ka sintētisko anilīna krāsu ienākšana nepadarīja krāsu toņus košākus – tās tikai atviegloja šo toņu iegūšanu, bet tikpat košas krāsas tradicionālajos tērpos bija arī pirms tam.
“Runājot par to, cik krāsaini mums bija apģērbi senatnē, no dabas krāsvielām var iegūt jebkuru toni.
Jautājums tikai, cik viegli vai grūti tas ir, cik daudz laika tam jātērē, un vai tam pietiks ar vienu sugu vai vajadzēs vairākus augus. Ar noturību savukārt ir tā, ka indigo zilajai krāsai ir lielāka noturība par anilīnu, un tā praktiski nebalē – saglabājas cauri gadsimtiem ļoti noturīga. Arī tai krāsvielai, ar ko iegūstam sarkano toni no rubijām vai madarām, ir ļoti augsta gaismas noturība,” uzsvēra Karlsone.
