Starp medaļām Vecā kontinenta vieglatlētikas čempionātos Latvijai bija desmit gadu, un arī 2016. gadā tas tika izdarīts šķēpmešanā – toreiz zeltu kaklā kāra Zigismunds Sirmais. Savukārt Gailumam šāda ranga sacensībās šī ir pirmā medaļa, kas ir īpaša. “Stāsts tai ir gana garš, un ir jāsaka, ka šī medaļa ir pirmā mana sportista karjeras kulminācija,” uzskata sportists.
Mūsu šķēpmetējs kvalifikācijas sacensībās uzrādīja rezultātu 79,61 metrs, kas bija neizpildīts normatīvs, un bija vēl jāgaida B grupas rezultāti. “Skatījos tālāk kvalifikāciju, jo neko daudz vairāk es nevarēju izdarīt. Otrās sērijas vidū sākās tā mazā rēķināšana. Kad bija atlicis mazāks skaits sportistu, kam jāmet un kuri var mani nospiest uz leju, tad jau varēju sākt gatavoties finālam:
mājās nebraucam, bet uz iesildīšanās laukumu, ejam ledus vannā un liekam plānu, kā atjaunoties līdz sacensībām.”
Gailums atklāja, ka, pārvarot kvalifikāciju, “nokrīt stresa akmens”, kas dažreiz mēdz būt lielāks nekā pati startēšana finālā. Izšķirošajos notikumos jau emocijas ir brīvākas, galvenais tikai atgūt fizisko kondīciju.
Ikdienā viņš šķēpu izmet ar ieskrējienu, kas sastāv no deviņiem soļiem, taču bronzas medaļas metiens tika izpildīts ar 11 soļiem. “Par laimi noturējos sektorā, jo pēc kvalifikācijas bija skaidrs, ka skrienās diezgan labi, celiņš ir ātrs, un ieskrējiens ir jāņem riktīgi atpakaļ, lai nav jābaidās par uzkāpšanu uz līnijas.
Tā bija pilnīgi automātika, un nezinu, kāpēc pielikās vēl tie divi soļi klāt, bet trenerim teicu – zini, kā ir? Metam ar 11 soļiem šodien.”
Intervijās pirms starta Gailums uzsvēra, ka jau dalība Eiropas čempionātā pati par sevi bijusi kā dāvana, jo posms starp 2024. gada olimpiskajām spēlēm līdz šīm sacensībām krustenisko saišu plīsuma dēļ bija ļoti sarežģīts gan fiziski, gan emocionāli. “Bieži vien tiek runāts par pēcolimpiādes paģirām, kad sportistam ir eksistenciāli jautājumi – kas es esmu? Ko es daru? Manā gadījumā tas fokuss momentā apgriezās par 180 [grādiem], un visa koncentrēšanas bija uz rehabilitāciju. Tad nāca pati operācija, pēcoperācijas periods un ar fizioterapeitu sākām kārtīgi strādāt, lai dabūtu pilnu apjomu.
Tas nav tāds lineārs process – ir dažādi kāpumi, kritumi. Ir brīdis, kad liek sēdēt mājās uz vietas kādu mēnesi un neko nedarīt. Pielāgošanās, katru dienu kaut kas jauns,
un tā arī ejam [uz priekšu].”
Gailums atklāj, ka šim procesam viņam bija jāiziet cauri teju no nulles – vispirms jātiek līdz iešanai, tad skriešanai, un tikai beigās varēja sākt runāt par paša šķēpa mešanu.
Viņa personiskais rekords ir 84,05 metri, lai gan pats atzīst, ka tieši treniņos nekad pāri 80 metriem nav metis. “Viss, ko atliek darīt, ir klausīt treneri un izdarīt to, uz ko mēs strādājam. Viss ir iespējams, jo rezerve vēl ir diezgan liela. Ir jāļaujas tam metienam, jātic, ka to var izdarīt. Viss vēl ir priekšā.”
