ĪSUMĀ:
Pirmos soļus leģionāra statusā Jansons spēra 2021. gadā, pievienojoties Beļģijas klubam Ālstas “Lindemans”, kurā nospēlēja divas sezonas. Toreiz viņam nācās ne tikai iejusties jaunā kolektīvā, bet arī saprast, ko nozīmē būt profesionālam sportistam ārpus Latvijas.
“Savu laiku Beļģijā vērtētu kā tādus apbružāšanās gadus, kad man bija jāpierod pie leģionāra dzīves un pie tā, ka esmu ārzemēs viens pats bez latviešiem apkārt,”
pastāstīja 24 gadus vecais Jansons.
Vēlāk volejbolists pārcēlās uz Somijas vienību Kījervi “Kyky”, kur nostiprinājās pamatsastāvā un piedalījās visās spēlēs. Tieši šī pieredze kļuva par atspēriena punktu nākamajam karjeras solim, proti, līgumam ar Čehijas klubu Karlovi Vari “ČEZ”, kas nesa lielāku atbildību un augstāka līmeņa konkurenci.
Pirmais zelts karjerā
Ierodoties Čehijā, Jansons nonāca neierastā situācijā – viņam uzticēja pirmā diagonāles spēlētāja lomu, tādējādi uzkraujot uz pleciem smagu atbildības nastu.
“Uz mani balstījās gan visa komanda, gan treneru korpuss. Tas man bija liels solis uz priekšu, pirms tam es nebiju izjutis izteiktu spiedienu,” atklāja sportists.
Otrajā sezonā Jansonam klājās vieglāk, jo viņš jau labi pārzināja kluba vidi un trenera prasības. Turklāt komandu atstāja tikai trīs spēlētāji, “ČEZ” kodols palika nemainīgs, un tas sekmēja savstarpējo sapratni laukumā un ārpus tā. “Sajutos gandrīz kā pie otrās ģimenes,” sacīja latvietis.
Arī sportiskajā ziņā otrais gads izrādījās krietni veiksmīgāks – pēc pērn izcīnītā ekstralīgas sudraba “ČEZ” ar lielāku pārliecību devās cīņā par čempiontitulu, ko sezonas noslēgumā arī izdevās iekarot.
Jansons pastāstīja, ka komandas panākumus nodrošināja spēja darboties kā vienotam veselumam, nepaļaujoties uz izteiktu līderi. “Nebija tādu brīžu, kad, piemēram, viens spēlētājs izkrīt ārā un viss sabrūk. Pārējie pieci spēlētāji turpināja grūst uz priekšu,” viņš piebilda.
Lielu darbu paveica arī treneru korpuss, kura rūpīgi izstrādātā taktika un tās slīpēšana treniņprocesā palīdzēja komandai likt lietā savus trumpjus un neitralizēt pretinieku stiprās puses.
Tāpat Jansons uzsvēra pirmās vietas nozīmi regulārajā sezonā, kas garantēja mājas laukuma priekšrocības izslēgšanas turnīrā. “Aizvadot pirmo spēli mājās, ir mazāks stress. Tu jau zini to vidi, un pēc uzvaras pirmajā mačā vienmēr ir lielāks prieks un pārliecība par sevi. Tas atvieglo procesu,” paskaidroja volejbolists.
Foto: Karlovi Vari ČEZ Renārs Pauls Jansons (pa labi) Karlovi Vari “ČEZ” komandas biedru lokā
Savu skatītāju priekšā “ČEZ” finālsērijā pret Prāgas “Lvi” izmantoja katru iespēju, nezaudējot nevienā mājas spēlē un aizsniedzoties līdz kārotajam zeltam. Šis panākums Jansonam nodrošināja ne tikai pirmo titulu klubu karjerā, bet arī izšķirošā mača vērtīgākā spēlētāja godu.
Lai gan volejbols ir komandas spēle, Jansons atzina, ka individuālās balvas ir katra sportista personīgās izaugsmes un ieguldītā darba rezultāts. “Tas ir kā apliecinājums nākotnes treneriem, ka spēlētājs tiešām var parādīt labu sniegumu un ka tas nav tikai uz komandas fona,” viņš norādīja.
Nākamajā sezonā Jansonu sagaida karjeras lielākais pārbaudījums, spēlējot Itālijas granda “Itas Trentino” sastāvā.
Tas ir viens no titulētākajiem volejbola klubiem Eiropā, kura kontā ir seši Itālijas čempionu tituli un četras uzvaras Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) Čempionu līgā.
Ceļu uz Itāliju Jansonam pavēra “ČEZ” komandas biedra pazīšanās ar “Trentino” galveno treneri Marselo Mendesu, turklāt svarīgu lomu viņa piesaistīšanā nospēlēja arī Latvijas sieviešu izlases stūrmaņa Danieles Mario Kaprioti sniegtā rekomendācija.
“Tā ir laba izdevība spēlēt un trenēties pasaules TOP līmenī. Būtu muļķīgi atteikt šādu iespēju, kur tu vari gūt tik daudz jauna un vērtīga,”
lēmumu pievienoties Itālijas klubam pamatoja sportists.
Vienlaikus Jansons apzinās, ka pāreja augstākā līmenī prasīs laiku un pacietību, tādēļ pirmās nedēļas galvenokārt būs veltītas adaptācijai. “Itāļu volejbols ir daudz ātrāks un jaudīgāks, un pie tā pierast, manuprāt, nav nedēļas jautājums. Pēc tam jau atliks tikai kārtīgi trenēties, censties pierādīt sevi un tikt laukumā,” viņš atzīmēja.
Neatlaidība kļūst par identitāti
Pēc klubu sezonas noslēguma Jansons ilgi atpūsties nevarēja – aptuveni desmit dienas pēc pēdējās spēles viņš jau devās uz Latvijas valstsvienības treniņiem. Lai gan laika atjaunoties bija maz, volejbolists to izmantoja lietderīgi, pat brīvdienās turpinot rūpēties par fizisko formu.
Foto: Kristaps Platačs/LVF Renārs Pauls Jansons (priekšplānā) mača epizodē Latvijas izlases sastāvā
Šovasar atgriešanos izlasē motivējošu padarīja arī pārmaiņas komandas iekšienē. Valstsvienībai ir nomainījies treneru korpuss un pievienojusies virkne jaunu spēlētāju, tādēļ Jansons ar interesi iesaistījās gatavošanās procesā. Viņš īpaši izcēla galvenā trenera Uģa Krastiņa klātbūtni, jo latviešus pēc ilga pārtraukuma atkal vada pašmāju speciālists.
Jansons raksturo Krastiņu kā pieredzējušu treneri, kurš skaidri zina, kas komandai nepieciešams, lai tā varētu sasniegt augstāko līmeni.
“Komunikācija ar viņu [Krastiņu] ir vienkārša, un starp spēlētājiem un treneriem nav nekādu domstarpību. Visi ir ļoti pozitīvi, kā arī vēlas dot labāko sniegumu Latvijas volejbolam, kas priecē,”
piebilda sportists.
Jūnijā vīriešu valstsvienība CEV Eiropas līgā aizvadīja sešas spēles, kurās izcīnīja trīs uzvaras. Turnīrs kalpoja ne vien kā iespēja pārbaudīt spēkus pret dažādiem pretiniekiem, bet arī kā atskaites punkts pirms Eiropas čempionāta.
“Tas, ka kopā spēlējām, arī ir svarīgi. Desmit mēnešus katrs spēlētājs ir pavadījis savā klubā, tāpēc vajadzēja iemācīties sadarboties un saprast, kuros brīžos kāds ir stiprāks un kuros – vājāks,” uzsvēra Jansons.
Tāpat Eiropas līga iezīmēja konkrētus aspektus, ko Latvijas izlasei nepieciešams uzlabot. Kopumā komandas rādītāji dažādos elementos bija nedaudz virs turnīra vidējā līmeņa, taču Jansons vērsa uzmanību uz nepilnībām blokā un aizsardzībā.
“Tas ir izteikts elements, kur pēc statistikas izskatās, ka ir labi, bet, ja apskatās kopējo bildi, var redzēt, ka mēs pieskaramies bumbām aizsardzībā, un tās nepaliek laukuma vidū,” paskaidroja volejbolists. Tieši šīs nianses valstsvienība turpina slīpēt treniņos, lai pēc iespējas vairāk aizsardzībā izcīnīto bumbu pārvērstu punktos.
Foto: Kristaps Platačs/LVF Latvijas valstsvienības volejbolists Renārs Pauls Jansons
Eiropas čempionāta priekšvakarā Jansons atzīst, ka komanda vēl nav pilnībā gatava, tomēr turnīru gaida ar nepacietību. Šī viņam nebūs pirmā pieredze Eiropas meistarsacīkstēs –
pirms četriem gadiem sportists valstsvienības sastāvā jau piedalījās turnīrā Tallinā. Tiesa, toreiz viņš spēlēja pirmajā tempā, bet šoreiz laukumā dosies diagonāles pozīcijā.
“Ideja par to, kā tam visam jānotiek, man jau ir no iepriekšējā finālturnīra, tāpēc pārsteiguma vai šoka nebūs. Beigu beigās tas nav nekas tāds – parasts turnīrs kopā ar valstsvienību,” sacīja Jansons.
Viņš atklāja, ka treneru korpuss vēlas, lai Latvijas valstsvienībai Eiropas čempionātā izveidotos skaidri atpazīstams spēles stils, kas pretiniekiem jau pirms mača liktu saprast, ko sagaidīt.
“Šim volejbolam būtu jābūt kā kopīgam darbam ar lielu atdevi – kad mēs vienmēr esam kopā un cenšamies to bumbu apstrādāt. Ja nevaram atsist ar pirmo vai otro sitienu, tad mēģinām, līdz varam to izdarīt kaut vai ar ceturto,” spēles plānu ieskicēja Jansons.
Tieši neatlaidība un komandas kopējais tēls būs viens no Latvijas izlases galvenajiem uzdevumiem Eiropas čempionātā. “Šis imidžs ir kā mērķis turnīram, un uz to mēs arī ejam,” rezumēja Jansons.
KONTEKSTS:
Eiropas čempionāts vīriešiem no 9. līdz 26. septembrim risināsies Bulgārijā, Somijā, Itālijā un Rumānijā. Latvijas izlase priekšsacīkšu grupā Klužā–Napokā spēlēs pret mājinieci Rumāniju, Vāciju, Franciju, Šveici un Turciju.
