Pašvaldības trīs aprūpes centros ir ap 600 vietu un aptuveni 200 no tām paredzētas cilvēkiem ar demenci. Taču rindā uz vietu un pašvaldības līdzfinansējumu šobrīd gaida ap 700 cilvēku.
Demence ir slimību izraisīta smadzeņu darbības pasliktināšanās, kas ietekmē atmiņu, domāšanu un spēju orientēties ikdienā. Demences dēļ cilvēks var vairs neatpazīt pat savus tuviniekus, apjukt un nezināt, kur atrodas vai uz kurieni dodas, nespēt par sevi parūpēties. Šādu senioru aprūpei nepieciešamas īpaši pielāgotas telpas. Pirmkārt, durvīm jābūt slēdzamām, lai iemītnieks apjukuma brīdī nevarētu aiziet un apmaldīties.
Rīgā rinda var arī nepienākt…
Rīgas pašvaldības sociālās aprūpes centrā “Stella maris” var uzņemt līdz 45 cilvēkiem ar demenci. Vieta demences nodaļā lielākoties atbrīvojas tikai tad, kad kāds no iemītniekiem aiziet mūžībā. Tāpēc arī rindas virzību nav iespējams prognozēt.
Pēdējo divu mēnešu laikā demences nodaļā miruši četri cilvēki, līdz ar to pašvaldības rindā uz šo pakalpojumu uz priekšu varēja pavirzīties četri gaidītāji.
“Zvana uz visiem iespējamiem iestādes tālruņiem, līdz pat direktoram. Prasa – mums ir tāda situācija mājās, mums ir tante, tik un tik gadi. Nevar atstāt mājās, mēs strādājam, nevaram uzraudzīt – kādas jums ir tās rindas? Mēs nevaram pateikt, kādas tās rindas ir, jo mēs tās nesastādām, mēs tās neregulējam, tā ir Rīgas Sociālā dienesta kompetence,” saka Rīgas pašvaldības sociālā aprūpes centra “Stella maris” direktora vietniece Agrita Borovika.
“Ir posms, kamēr šie cilvēki dzīvo mājās. Šeit jau nonāk trešais, ceturtais aprūpes līmenis, smagi gadījumi, kad vairs ar dienesta un biedrību sniegtajiem resursiem nepietiek, jo nepieciešama diennakts uzraudzība, atbalsts,” stāsta aprūpes centra “Stella maris” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Iveta Kalniņa-Āķe.
Par garajām rindām sociālās aprūpes centros Rīgā sašutusi ir Zane Vanaga, kura cenšas saņemt aprūpi 96 gadus vecai kundzei.
“Es saprotu, ka pilsētai naudas cik ir, tik ir, bet tas ātrums vienkārši “aizrauj”, jo no pagājušā gada decembra, kad viņa [rindā] bija 204., ja nekļūdos, tad šorīt es paskatījos, viņa ir 159. Tā rinda virzās ar ātrumu – viens cilvēks dienā,” saka Zane Vanaga.
“Vai cilvēks tādos gados var sagaidīt savu rindu uz pansionātu un arī vispār tik ilgi nodzīvot, kamēr tā rinda pienāk?”
Patlaban kundze saņem Rīgas pašvaldības finansētu aprūpi mājās, trīs reizes dienā, taču ar to neesot pietiekami, jo cilvēks dzīvo viens un var apdraudēt gan sevi, gan citus.
Arī uz līdzfinansējumu – rinda
Šobrīd vietu Sociālās aprūpes centros ar Rīgas pašvaldības līdzfinansējumu gaida aptuveni 700 cilvēku, no tiem vismaz puse sirgst ar demenci, un viņi aprūpi saņem mājās. Labklājības departamentā skaidro – nereti šis pakalpojums izmaksā pat dārgāk nekā, ja cilvēks uzturētos aprūpes centrā.
“Stāv jau rindā ne tikai uz vietu, bet arī uz finansējumu. Pašvaldības līdzfinansējums, ko mēs katru gadu cenšamies pārskatīt un palielināt, ne vienmēr pietiek visiem,” atzīst Rīgas pašvaldības Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieka vietniece Ruta Bērziņa.
Risinājums – ārpus Rīgas
Lielākā daļa vēlas aprūpi saņemt tieši Rīgā, lai gan pašvaldībai ir vairāk nekā 70 sadarbības partneru arī citviet Latvijā, kuri ir gatavi uzņemt Rīgas seniorus. Taču šo iespēju izmanto tikai aptuveni 20 procenti.
“Mēs nosakām konkrētu cenu, cik maksāsim par dienu, un ir pakalpojumu sniedzēji, kas piesakās. Šajās organizācijās klientam nav jāuztraucas, ka varētu nepietikt tikai ar viņa pensiju un nav neviena tuvinieka vai kāda cita, kas varētu palīdzēt segt izmaksas,” norāda Ruta Bērziņa.
Ja tuvinieki vai kāds cits ir gatavs līdzfinansēt aprūpi, klients var izvēlēties jebkuru sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā esošu aprūpes centru.
Pašvaldība šādos gadījumos sedz līdz 540 eiro parastā pansionātā vai līdz 1030 eiro ģimenes tipa aprūpes iestādē. Pārējo sedz cilvēka pensija, bet, ja ar to nepietiek, piemaksā tuvinieki.
