Dīvs Reiznieks: Viktor, pirms pilna mēroga kara sākuma jūs cita starpā studējāt loģistiku Ķīnā, pēc tam regulāri lidojāt uz Ženēvu un Franciju, koordinējot graudu eksportu ar kuģiem pa visu pasauli. Šodien jūs ar bisi rokās stājaties pretī okupantu droniem, cīnoties par savas zemnieku saimniecības izdzīvošanu tieši pie frontes līnijas. Tas laikam pasaka pašu galveno par to, kāda ir Krievijas iebrukuma cena ukraiņu cilvēkam.
Viktors Hordienko: Jā.
Kas cilvēkiem Latvijā vēl būtu jāzina par jums jau pašā mūsu sarunas sākumā?
Gribu teikt, ka cilvēkiem Latvijā vispirms jāzina – visvērtīgākais dzīvē ir brīvība. Diemžēl, kamēr tev šī brīvība ir, kamēr tu nepiedzīvo okupāciju, kamēr tu nepiedzīvo karu, ir ļoti grūti saprast, kas ir brīvība, jo tev šķiet, ka tā būs vienmēr. Bet diemžēl atnāca nelaime, karš. Krievi atnāca uz mūsu zemi, atnāca mūs okupēt, atnāca mūs nogalināt. Un mēs, pateicoties savai tautai, visiem ukraiņiem, mūsu karavīriem, nostājāmies plecu pie pleca un sākām aizstāvēt savu zemi.
Kā jau pieminējāt, es pirms tam strādāju kuģniecībā, loģistikā, mācījos starptautiskās universitātēs dažādās pasaules valstīs. Tāpat arī ļoti daudzi mani draugi, mani partneri. Bet, kad sākās karš, mēs visu pametām, paņēmām bises – kāds devās armijā, kāds devās uz laukiem, tāpat kā mans tēvs un mūsu puiši zemnieki, lai aizstāvētu mūsu zemi, notriektu dronus, atmīnētu laukus.
Mēs ar tēvu atmīnējām ap sešiem tūkstošiem hektāru zemes.
Izvedām ap pieciem tūkstošiem prettanku mīnu. Vai varat iedomāties?
Sākumā mēs to visu vienkārši izvedām ar automašīnām, bet pēc tam sākām izvest ar “Kamaz” kravas automašīnām.
Un tā nebija tikai pie mums – tā bija visiem zemniekiem piefrontes teritorijā, tieši Hersonas apgabala Berislavas rajonā. Tās bija šausmas un līdz pat šai dienai tās joprojām ir šausmas.
Tāpēc es gribu novēlēt jūsu sabiedrībai, Latvijas iedzīvotājiem, lai viņi ļoti augstu vērtē to, kas viņiem ir. Lai viņi vienmēr saprot visa tā vērtību un vienmēr skatās, kas notiek tepat blakus, kaimiņos.
Jo, kad runā par karu, šķiet, ka tas ir ļoti tālu. Ticiet man – tas ir ļoti tuvu.
Jūsu tēvs Oleksandrs, kurš Ukrainā un pasaulē kļuva pazīstams kā “zemnieks ar bisi”, pagājušā gada septembrī gāja bojā Krievijas drona triecienā, esot uz sava labības lauka. Pēc nāves saņēma Ukrainas Varoņa apbalvojumu. Kāpēc nolēmāt ieņemt viņa vietu, lai gan jūsu ģimene bija kategoriski pret, baidoties, ka kļūsit par nākamo mērķi?
Es nevarēju turp nebraukt. Pirmām kārtām, es turp devos tēva dēļ. Sava tēva, sava drauga, biedra, dzīves skolotāja dēļ. Man viņš nebija tikai tēvs. Viņš man bija draugs, manas dzīves lielais cilvēks, kurš mani izaudzināja.
Mani vecāki izšķīrās, un no sešu gadu vecuma es uzaugu kopā ar tēvu. Viņš mani audzināja. Viņš man bija gan tēva, gan mātes vietā.
Un, kad sākās lielais karš, ziniet, es vienkārši nevarēju nedoties turp, uz laukiem. Jo patiesībā viņa dvēsele tagad nav kapsētā, kur mēs viņu apglabājām. Viņa dvēsele ir tur – labības laukā. Kad es tur ierados, man pašam kļuva daudz vieglāk ap sirdi, jo es biju viņam blakus. Jo viņš ir šī zeme, viņš ir šie lauki, viņš ir brīvais Ukrainas gaiss. Tieši Berislavas, Hersonas apgabala gaiss. Un tā turpinu līdz pat šai dienai. Sēju, novācu ražu, kļuvu par Hersonas apgabala Zemnieku asociācijas vadītāju un cīnos par mūsu zemniekiem visā Ukrainā.
Es cīnos dažādos līmeņos. Cīnos Ukrainā, stāstu par visām mūsu problēmām, arī varasiestādēm, uzstājos starptautiskos forumos. Esmu sniedzis intervijas par zemniekiem televīzijām un laikrakstiem jau 14 dažādās valstīs. Visur, kur vien iespējams, es kliedzu par mūsu zemniekiem. Man tā ir sava veida pretošanās krieviem – tēva dēļ. Bet mans tēvs ukraiņu acīs kļuva par īsta zemnieka iemiesojumu – brīvu, dzīvu, spēcīgu cilvēku, kurš mīl savu zemi un kurš, kā viņš pats teica, aizstāvēs to līdz galam.
Foto: No personīgā arhīva Viktors ar tēvu Oleksandru
Mēs taču esam Hordienko dzimta, mēs esam kazaku dzimta. Tāpēc es kā Hordienko, kā kazaku dēls, kā Oleksandra Dmitroviča Hordienko dēls, turpinu darīt to, ko darīja viņš. Un, tā pat kā tētis – arī es turpināšu līdz pēdējam elpas vilcienam.
Tāda ir mana pretošanās. Tāds ir mans ieguldījums Ukrainas uzvarā, kas simtprocentīgi būs. Tas ir tikai laika jautājums. Būs grūti, bet esmu pārliecināts, ka mēs to visu pārvarēsim.
Jūs vadāt apgabala zemnieku asociāciju. Cik jūsu reģiona zemnieku vispār vēl palikuši strādāt piefrontes joslā? Un kas pašlaik notiek ar tiem laukiem, kurus vairs neviens neapstrādā?
Piefrontes teritorijā, piemēram, tur, kur strādāju tieši es, tas ir 12–20 kilometri no frontes līnijas, palikuši aptuveni 5 % zemnieku. Proti, tur esmu es un vēl viens saimnieks. Viss. Vairāk tur neviena nav.
Ja skatāmies tālāk – 30–40 kilometrus no frontes –, tad tur palikuši 20–30 % zemnieku. Visi pārējie šodien vienkārši vairs nespēj strādāt. Cilvēki pamet zemi, jo tur vienkārši ir tāda nāves zona. Ar katru dienu situācija dronu draudu dēļ kļūst arvien sliktāka un sliktāka. Krievi mūs mērķtiecīgi nogalina.
Gandrīz katrā saimniecībā viņi jau ir nogalinājuši divus, trīs cilvēkus. Ir sakropļoti cilvēki. Cilvēki ar norautām kājām, rokām.
Tas, kas notiek, ir vienkārši šausmas. Tās vienkārši ir zemnieku medības, lauku cilvēku medības. Viņi dedzina laukus, nogalina cilvēkus, iznīcina tehniku.
Godīgi jums saku – ja man pirms pieciem gadiem kāds būtu teicis, ka tā būs, es nekad mūžā tam nebūtu ticējis. Tā ir kaut kāda cita realitāte. Tas nav no šīs pasaules. Tas ir kaut kas nenormāls. Tas ir nenormāli, ka cilvēki tur jau divus, trīs gadus dzīvo bez elektrības, bez ūdens. Vai varat iedomāties? Tās vienkārši ir šausmas, tā ir humānā katastrofa. Un to visu dara krievi. Jūs to vienkārši pat visbriesmīgākajā sapnī nespējat iedomāties. Vienkārši nespējat iedomāties, kā tas ir, kad tu nevari iziet no mājas.
Lūk, tagad mēs ar jums parunāsim, jūs pēc tam dosieties savās gaitās. Bet šeit tu nevari iziet no mājas, jo gaisā karājas droni. Lai izietu no mājas, tev jāatver durvis, jāpaskatās debesīs, jāieklausās, jāieslēdz dronu detektori un tad ātri jāskrien uz savu automašīnu, ja tā vēl nav sabumbota.
Foto: No personīgā arhīva Pretdronu sistēmas, kas pavada kombainus
Jāskrien tur, kur tev vajag. Proti, ja tev no punkta A jānokļūst punktā B, tas jādara ātri. Tu nevari vienkārši iziet pastaigāties, tu nevari vienkārši iziet un pastaigāt pa ciemu vai kaut ko tur padarīt.
Tas viss notiek dronu apdraudējumā. Tie virs tevis lido kā putni. Jūs tagad brauksiet uz darbu vai pie ģimenes, un virs jūsu automašīnas lidos putni. Spīdēs saule, bet šeit putnu vietā lido droni, lido artilērijas lādiņi. Godīgi sakot, tur pat šķiet, ka saule nespīd. Saprotiet?
Kādā no intervijām jūs teicāt, ka šodien pie jums zemnieks ir arī sapieris, radioelektronisko cīņu jeb REBu operators un dronu mednieks.
Jā.
Pastāstiet, lūdzu, kā vispār notiek lauku apstrāde pastāvīgu dronu triecienu draudu apstākļos? Kādas ierīces jūs izmantojat, un kā ir ekipēti jūsu darbinieki?
Zemnieki Berislavas virzienā, Hersonas apgabalā šodien ir kā NATO armija. Un tā tiešām ir. Esmu sniedzis ļoti daudz interviju un stāstījis: ka Putins saka, ka Ukrainā karo ar NATO,
es kamerā Putinam saku: paskaties uz mani. NATO – tas esmu es.
NATO ir mans tēvs. NATO – tie ir mūsu zemnieki. Tu nekaro ar NATO. Tu karo ar zemniekiem, lauku cilvēkiem, vecmāmiņām, vectētiņiem.
Tu karo ar parastiem cilvēkiem, kuri vēl vakar bija civiliedzīvotāji, kuri vakar audzēja labību, audzēja lopus un vispār negrasījās tev uzbrukt.
Piemēram, es. Es runāju krievu valodā. Ukraiņu valodā sāku runāt tikai pēc tēva nogalināšanas. Pat kara laikā es runāju krievu valodā. Tēvs ļoti gribēja, lai runāju ukraiņu valodā. Tikai pēc tam, kad krievi viņu nogalināja, es principa pēc sāku runāt ukraiņu valodā. Godīgi sakot, joprojām ir ļoti daudz vārdu, kurus es aizvien galvā tulkoju, bet ar laiku man sanāk arvien labāk, labāk un labāk.
Pat šodien, pirms ieraksta mēs ar jums brīvi sarunājāmies angļu valodā, bet es principa pēc gribu, lai visi dzird ukraiņu valodu, lai visi saprot ukraiņu valodu. Tikai tā. Bet mūs neviens nespieda. Tā ir mana vēlēšanās un cilvēku vēlēšanās.
Tas ir pirmais. Otrkārt. Kad es pieminu NATO armiju, lai jūs saprastu – parastiem zemniekiem šodien te ir jaunākās paaudzes bruņuvestes, ķiveres, bises, dronu detektori, REB sistēmas, pistoles, kas šauj pa droniem ar tīklu. Mums šodien ir vairāk nekā četru veidu detektori. Vienkārši viss, kas ir mūsu puišiem armijā, šodien ir arī mums. Un katru dienu mēs braucam uz lauka. Mums ir…nezinu, ap desmit dronu uzbrukumiem dienā. Līdz šodienai es jau esmu notriecis 37 dronus. Visi šie 37 droni lidoja tieši uz mani. Kopumā esmu notriecis vairāk. Es runāju tikai par tiem, kuri lidoja tieši uz mani, kuri gribēja mani nogalināt.
Viņi redzēja, ka tas ir kombains, ka tas ir traktors, ka tā ir automašīna – agronoma vai mana. Viņi to visu redzēja, bet mērķtiecīgi lidoja mani nogalināt. Tāpēc līdz šodienai es jau esmu notriecis 37 dronus. Ar bisi notriekt ir ļoti grūti. Visvairāk esmu notriecis ar REB sistēmām.
Mans tēvs Oleksandrs Hordienko notrieca gandrīz 200 dronus. Vai varat iedomāties, kāds tas ir skaits? Arī mūsu puiši katru dienu ar REB sistēmām nosēdina šos dronus, notriec tos. Nu, tās vienkārši ir šausmas. Un, ja, piemēram, pagājušā gada rudens sējas kampaņas laikā es notriecu 20 dronus, tad šodien, lai jūs saprastu… Berislavas rajonā vien dienā ielido līdz 200 droniem. 200 dronu dienā. Un kad es jums saku, ka tie ir kā putni – pie jums lido putni, bet pie mums tāpat lido droni. Tā ir taisnība. To vienkārši ir simtiem.
Pat militārā administrācija sniedza informāciju, ka pēdējās nedēļas laikā Hersonas apgabalā krievi pret mums palaiduši divus trīs tūkstošus dronu. Vai varat iedomāties, kāds tas ir daudzums? Tās vienkārši ir šausmas. Bet zemnieki nepadodas. Zemnieki pērk aprīkojumu, zemnieki pērk bises. Un katru dienu iet uz lauka. Iet uz lauka kā uz karu.
Ja agrāk domājām, ka mūsu problēma ir izaudzēt labību, laikapstākļi, kaut kādas agronomiskās tehnoloģijas, un mēs satraucāmies par to, tad šodien saprotam, ka pirms kara mums, zemniekiem, nekādu problēmu nebija. Kad man jautā: “Kādas jums ir problēmas?” Vislielākā zemnieku problēma šodien Ukrainā ir krievi. Tie ir krievi, kuri mūs vienkārši iznīcina, kuri visu nodedzina, kuri mūsu zemi pārvērš pelēkajā zonā. Vienkārši rada elli. Tā tas ir.
Naivs jautājums. Vai jums nav bail?
Ir bail, ir bail. Ko te melot? Laikam tikai cilvēkam, kurš nav pie pilna prāta, nebūtu bail.
Šodien mums visiem ir bail. Bail ir arī puišiem armijā. Ukrainas bruņotajos spēkos arī ir bail. Nav tik daudz bail par to, ka vari nomirt. Bail ir tāpēc, ka man ir ģimene. Man ir sieva un dēls. Man ir ļoti liela ģimene – tēva ģimene, viņa sieva, mans brālis, māsa un brāļa bērni. Šodien es esmu atbildīgs ne tikai par savu mazo ģimeni. Es šodien esmu atbildīgs par savu lielo ģimeni. Esmu atbildīgs gan morāli, gan finansiāli, visādā ziņā.
Hordienko ģimenē mans tēvs bija mūsu lielās ģimenes galva. Viņš bija ne tikai Zemnieku asociācijas vadītājs, viņš bija arī Hordienko ģimenes galva. Šodien es esmu tēva vietā.
Un ir bail. Protams, ir bail. Bet kopumā mēs pie tā jau esam pieraduši. Mēs zinām, ko darām. Protams, tas ir bīstami. Protams, katru reizi, kad braucu uz lauka, saprotu, kas var notikt. No rīta, kad pieceļos, un vakarā, kad eju gulēt, skaitu lūgšanu, lūdzu Dievu, lūdzu tēvu, lai mūs sargā, lai palīdz. Un, ziniet, tas tiešām darbojas.
Tēvs mums palīdz un Dievs palīdz. Tā ir taisnība. Tāpēc strādājam.
Kas notiek tajā sekundē, kad kombaina kabīnē sāk pīkstēt dronu detektors?
Redziet, tas pīkst ne tikai kombainā. Tas pīkst pie mums, pie atbildīgajiem. Rudenī par to biju atbildīgs tikai es. Tā kā tagad dronu jau ir kļuvis vairāk, mums ir cilvēki, kuri par to visu ir atbildīgi. Mēs dronu redzam jau 10 kilometru attālumā no mums. Vai nu to pamana kombainieris vai to pamanu es, vai puiši. Mēs pa rāciju paziņojam, ka kaut kur aptuveni 10 kilometru attālumā no mums lido drons.
Tad mēs to izsekojam un gaidām, kurp tas lidos. Tas ne vienmēr lido pie mums. Ja redzam, ka tas lido mūsu virzienā, paziņojam rācijā: “tuvojas, tuvojas.” Piemēram, aizgāja pa kreisi vai pa labi – viss kārtībā, turpinām strādāt.
Ja redzam, ka tas lido pie mums, vai mēdz būt pat tā, ka jau redzam sevi video. Tad mēs ātri visiem puišiem paziņojam – viss, lido uz mums.
Puiši ieslēdz REB sistēmas, sagatavo bises, izskrien ārā, ieņem pozīcijas laukos, meža joslās, ieņem ērtu pozīciju un gaida. Skatās, seko ne tikai dronu detektorā, bet arī ar savām acīm. Kad ierauga, sāk šaut. Ja antidronu REB sistēma šo dronu nenosēdina, tad sākam šaut ar bisēm.
Bet diemžēl ienaidnieks ir ļoti viltīgs. Un kad pirms četrām dienām trāpīja mūsu pēdējam kombainam, mēs arī redzējām šos dronus, mēs arī tos izsekojām. Tie bija četri droni. Mēs tos nosēdinājām. Ieslēdzām REB, un gan ar bisēm, gan ar REB tos nosēdinājām.
Sapratām, ka krievi tagad sūtīs nākamos. Viņi bija noteikuši koordinātas, kur strādājam, un atkal atsūtīs dronus. Sākām braukt no turienes prom, tālāk no frontes līnijas. Mēs jau bijām aizbraukuši kādus 35 kilometrus no frontes līnijas, un tur mūs tomēr panāca drons. Un mēs to neredzējām dronu brīdināšanas sistēmā. Viņi tagad palaiž dronus ar šifrētiem kanāliem un tu tos vienkārši neredzi. Tas ir pats briesmīgākais – kad tos neredzi.
Tie ir vai nu droni ar šifrētiem kanāliem, vai, vēl ļaunāk, droni ar optisko šķiedru. Viņiem ir tāds vads kā makšķeraukla. Un dronu detektoros tas nekur neuzrādās. Tas ir pats briesmīgākais. Tāpēc ir tā – ja tu to neredzi, tas apdraud dzīvību. Nu, tie ir gandrīz 90 procenti. Tas ir pats briesmīgākais.
Kā tas vispār ir fiziski iespējams – trāpīt FPV dronam, kas lido ar ātrumu virs 100 kilometriem stundā, turot rokās medību bisi?
Ļoti labs jautājums. Jo, redziet, vēl pirms gada, pirms diviem gadiem, kad vēl bija dzīvs tēvs, krieviem tehnoloģijas nebija tādas kā tagad. Arī dronu operatori nebija tādi kā tagad. Tagad šīs tehnoloģijas gan mums, gan viņiem ir attīstījušās ļoti, ļoti strauji. Viss ir kļuvis daudz labāks – gan optiskās šķiedras droni, gan parastie droni. Tie ir ātrāki, klusāki un mobilāki.
Rudenī es vēl mierīgi varēju notriekt optiskās šķiedras dronu, es tos notriecu. Facebook ir video, kur mēs notriecām optiskās šķiedras dronu. Tas nebija ātrs un nevarēja uzreiz dot triecienu. Tam vajadzēja notēmēt, aizlidot nost. Un, kad tas to darīja, mēs ar puišiem šāvām. Tas bija viegli.
Bet šodien notriekt var varbūt vienu no simt droniem, ja tev paveicas. Tas ir ļoti grūti, praktiski nereāli. Nereāli, jo tie ir kļuvuši ļoti ātri. Tie ir kļuvuši ļoti mobili. Agrāk bise palīdzēja vairāk, bet šodien, kā tēvs kādā intervijā teica, – bise ir pēdējais, kas tevi var izglābt.
Tas ir tad, kad REB nav nostrādājis, kad visas sistēmas nav nostrādājušas un tas lido. Tu savām acīm redzi, ka tas lido tieši uz tevi. Bise ir labāk nekā nekas. Labāk, lai tev rokās ir vismaz kaut kas, nekā vienkārši stāvēt ar kailām rokām. Un pēc divām sekundēm tas tevi nogalinās. Tas tāpat var tevi nogalināt arī tad, ja tev ir bise. Bet vismaz ir kaut kāds procents iespējamības, ka paliksi dzīvs. Tāpēc bise šodien vairāk ir psiholoģisks glābiņš, nevis fizisks.
Kāds šobrīd ir darba ritms uz lauka?
Nu, ja tu gribi strādāt, tad vienkārši iebrauc laukā un strādā tur pusstundu, vienu stundu, divas stundas. Ja droni aizlido tev garām, turpini strādāt. Ja atlido un izdodas vienu, divus dronus nosēdināt, tad vienkārši brauc prom no turienes.
Mēdz būt tā, ka divas trīs četras dienas vispār nevari izbraukt uz lauka, jo dronu vienkārši ir ļoti daudz, un tie tev trāpīs.
Mēdz būt, ka parādās iespēja. Šos mazos laika nogriežņus cenšamies izmantot un ātri kaut ko nopļaut.
Puiši to visu sauc… Berislavā tam ir tāds ļoti smieklīgs nosaukums. “Mēs zogam paši no sevis.” Proti, tu sargā savu lauku, bet, kad ir iespēja strādāt, tas jādara ļoti ļoti ātri – it kā tu kaut ko zagtu. Tāpēc puiši saka: “Mēs zogam paši no sevis.” Lūk, tā mēs šobrīd strādājam.
Tātad, vai pēc kara varēs teikt, ka Ukrainas zemnieki ir visātrākie pasaulē?
Simtprocentīgi. Redziet, Man pat ir kauns šos cilvēkus saukt vienkārši par zemniekiem.
Kā jau teicu – tie ir zemnieki, tā ir NATO armija. Zemnieki ir mednieki, viņi ir sapieri.
Vienkārši es nezinu. Visas profesijas, kādas šodien pasaulē ir iespējamas, – tas viss šodien ir zemnieks. Un viņi līdz pat šai dienai. Mēs līdz pat šai dienai turamies.
Kā mans tēvs Oleksandrs Hordienko teica: ja vajadzēs, mēs varēsim arī ar F-16 lidot. [smejas] Un tā ir taisnība. Cik ilgi jāapmāca pilots? Divus, trīs gadus? Es jums garantēju – iesēdiniet tajā zemnieku. Tas vienkārši ir unikāls cilvēks. Iesēdiniet zemnieku, aizvediet viņu uz Eiropu apmācībās. Pēc pusgada viņš jau krievus no F-16 dauzīs pie manis Berislavā. Es jums to garantēju. Simtprocentīgi. Tāpēc viņi ir ne tikai, kā jūs sakāt, visātrākie zemnieki pasaulē. Viņi vienkārši ir mūsu varoņi. Tāpat kā puiši, kuri atrodas Ukrainas Bruņoto spēku ierakumos. Tie ir unikāli cilvēki. Tādu cilvēku pasaulē vairs nav. Vienkārši nav.
Ukrainas valsts garantē 100% aizsardzību pret mobilizāciju tiem strādniekiem, kas strādā piefrontes lauksaimniecībā.
Jā.
Tomēr, esat teicis, ka strādnieki pie Jums mainās katru nedēļu, jo briesmas laukā ir pārāk lielas. Kā Jūs vispār spējat pierunāt kādu kāpt traktorā un braukt laukā?
Tas ir ļoti grūti. Kā jūs jau teicāt, mums patiešām ir simtprocentīga aizsardzība zemniekiem. Hersonas militārā administrācija ļoti palīdz mūsu puišiem, veicina to, lai viņi strādātu. Hersonas apgabalā vara mums šajā ziņā ļoti palīdz.
Bet, ja pagājušajā gadā šī iespēja ļāva kaut kā noturēt manus darbiniekus, jo viņi saprata, ka ja tu nestrādāsi uz lauka, tad rīt tev būs jāiet armijā un jākaro tur, tad šogad situācija ir kļuvusi daudz sliktāka. Tagad pat aizsardzība no iesaukuma īsti vairs neļauj noturēt cilvēkus pie lauksaimniecības, jo arī šajā darbā cilvēkiem norauj rokas, kājas, cilvēkus nogalina. Un cilvēki vienkārši psiholoģiski neiztur.
Šopavasar – nevis vasarā, bet vēl pavasarī, kad veicām kviešu lauku apstrādi, – viens no puišiem pateica “Es iešu prom.” Es saku: “Nu, tad tu iesi armijā, karot.
Un ziniet, ko viņš man saka? – “Es labāk iešu uz ierakumiem, nekā strādāšu šeit.”
Viņš teica: “Tur vismaz ir, kur paslēpties. Tur vismaz ir ierakumi, bet pie tevis nav pat kur paslēpties.” Mēs strādājam laukā. Atklātā laukā. Lauks ir trīs reiz trīs kilometri. Vienkārši nav, kur paslēpties. Es paskatījos uz viņu, uzklausīju. Un, ziniet, es viņam piekritu. Tā ir taisnība. Diemžēl tā ir rūgta patiesība.
Tāpēc ir ļoti grūti. Cilvēki aiziet no darba reizi nedēļā, reizi divās nedēļās, pēc tam atkal atgriežas. Cilvēkiem vairs nepietiek spēka. Lai jūs saprastu, manā ciemā ir palikušas četras mājas. Saprotat? Liels ciems. Palikušas četras mājas. Visas mājas krievi ir sagrāvuši. Pirms diviem mēnešiem divu nedēļu laikā krievi sagrāva astoņas manu darbinieku mājas. Viņi vienkārši atlidoja ar droniem, lieliem droniem ar prettanku mīnu. Trieca pa mājām, un tās vienkārši nodedzināja.
Vienam darbiniekam bija kontūzija, citiem tur… Paldies Dievam, visi ir dzīvi, bet bija ievainojumi. Kaimiņienei trāpīja – nogalināja. Maričkai norāva abas rokas, norāva kāju. Viņa bija komā un diemžēl pēc mēneša nomira. Kāds vectētiņš arī pie manis strādāja par apsargu. Viņam bija sakropļots viss ķermenis. Krievi redzēja, ka tas ir vectētiņš, un vienkārši nometa uz viņu lādiņu, lai sakropļotu vai nogalinātu. Tāpēc šodien ir ļoti grūti.
Ziniet, šodien katrs zemnieks ir arī pats labākais psihologs. Saprotiet, katru dienu šādā situācijā, šādos apstākļos mums ir jārunā ar cilvēku, lai viņš, kā jūs sakāt, vispār iesēstos traktorā vai kombainā. Man ļoti patīk psiholoģija, esmu kādas desmit grāmatas par psiholoģiju izlasījis. Šodien pat prasmes no šīm grāmatām vairs nepalīdz pārliecināt cilvēkus, nepalīdz viņus kaut kā psiholoģiski atbalstīt, jo cilvēkiem vienkārši neiztur nervi. Un es viņus, godīgi sakot, saprotu.
Ja redzu, ka cilvēks… Nu viss, viņš vairs nevar. Es nekad neapvainojos. Mēs nekad neapvainojamies uz cilvēkiem. Proti, viņš nostrādā, mēs ar viņu norēķināmies, palīdzam. Ja vajag aizbraukt, mēs sakām: “Bez problēmām, braucam. Mēs izvedīsim ģimeni, izvedīsim tevi, samaksāsim naudu, palīdzēsim.” Un vienmēr esam sazvanāmi. Ja kaut kas ir vajadzīgs, mēs palīdzam. Jo tie ir mūsu darbinieki, tie ir mūsu varoņi. Pat ja viņi pie mums vairs nestrādā, viņi tik un tā man, tēvam un daudziem citiem ir izdarījuši ļoti daudz laba. Tāpēc, ja ir iespēja, mēs palīdzam.
Protams, tagad tas kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo situācija… Saprotiet, kad orki ir nodedzinājuši visu ražu, sasituši tehniku, sasituši visu, tad šodien vienkārši nesaproti, kā pašam izdzīvot.
Foto: No personīgā arhīva
Bet visu, ko varam, mēs tik un tā turpinām darīt un turpinām palīdzēt.
Cik saprotu, krievi šovasar ieviesa jaunu taktiku un sāka mērķtiecīgi dedzināt labības laukus?
Jā, tā ir taisnība. Viņi nodedzināja apmēram 15 tūkstošus hektāru labības lauku. Viņi apzināti nogaidīja, līdz kvieši izžūst, līdz viss kļūst sauss, lai to izdarītu. Piemēram, man viņi nodedzināja apmēram divus tūkstošus hektāru ziemas kviešu. Puišiem, kuri tur bija, kuri vēl dzīvoja ciemā, bija dronu detektors. Viņi saskaitīja 14 vai 17 dronus, kas vienlaikus atlidoja naktī un tieši uz lauka nometa kaut kādus degelementus. Viņi zināja, ka lauks jau ir sauss un vienā naktī to visu nodedzināja.
Jūs, iespējams, internetā un Ukrainas televīzijā redzējāt tos nodegušos laukus. Ļoti daudz. Gandrīz vesels rajons tāds nodega. Lai jūs saprastu – tas, ko jūs redzējāt, tie visi bija mani lauki.
Foto: No personīgā arhīva
Apmēram pēc nedēļas, viņi vēl atsūtīja dronus un pilnībā sasita visu tehniku – tur bija gan veca, gan jauna tehnika, kas vēl bija palikusi. Viņi to pilnībā visu nodedzināja. Proti, viņi to dara mērķtiecīgi. Tās ir šausmas.
Šogad viņi arī atsūtīja dronus un aizdedzināja ciemu no piecām, sešām, pusēm, jo ciemā visapkārt bija sausa zāle. Viņi to darīja apzināti, lai ciems aizdegtos, lai uguns un dūmi ietu uz ciemu. Saprotat, kas tur bija palikuši dzīvot? Lielākoties vecmāmiņas, vectētiņi. Proti, cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Un viņi to darīja speciāli, lai cilvēki nosmaktu, lai sadegtu mājās, lai nosmaktu no dūmiem. Lai cilvēkus vienkārši dzīvus sadedzinātu. Bet, pateicoties mūsu zemniekiem, pateicoties mūsu karavīriem, viņi brauca turp ugunī, dūmos un, kurus varēja, palīdzēja izvest, palīdzēja dzēst.
Mums šogad nebija tā – kādam vienkārši deg lauks, lai tad deg. Mums šogad nav sava vai sveša lauka. Ja es redzu, ka kaut kur deg lauks un tas nav mans, mēs metam visus darbus pie malas un braucam turp dzēst. Tāpat puiši dzēsuši arī manus laukus. Tādi ir mūsu zemnieki. Tie ir draugi. Tā ir mūsu viena lielā ģimene.
Pavisam nesen, 26. augustā, droni neatgriezeniski iznīcināja jūsu pēdējo lielo kombainu. Kas tieši notika tajā dienā?
Kā jau jums teicu, mēs aizbraucām pļaut labību 20 kilometru zonā. Tur bija apmēram 20–22 kilometri līdz krieviem. Un orki palaida uz mums četrus dronus, kuri mērķtiecīgi lidoja, lai trāpītu kombainam, trāpītu tehnikai. Ne tikai kombainam, bet arī automašīnai, pie kuras atradās REB sistēma. Un, paldies Dievam, mums paveicās.
Mūsu bija daudz, un puiši sāka atšaudīties, ieslēdza REB. Un galu galā mēs šos dronus nosēdinājām. Tehnikai netrāpīja. Sapratām, ka tagad krievi atkal uz turieni sūtīs dronus. Viņi jau bija noteikuši mūsu atrašanās vietu, noteikuši koordinātas, kur atrodamies.
Mēs sākām ātri savākt tehniku, ātri, ātri braukt no turienes prom. Nobraucām kādus 15 kilometrus no tās vietas un dronu detektorā neko bīstamu neredzējām. Un tad dzirdam. Vienkārši ļoti skaļš sprādziens. Pagriežamies atpakaļ – kombains deg.
Es nezinu, kā, bet pēdējā brīdī kombainieris pamanīja šo dronu. Viņš nepaspēja pat pa rāciju neko paziņot. Viņš vienkārši izlēca no kombaina, un kombains sāka degt. Mums bija četri ugunsdzēšamie aparāti. Sākām dzēst uguni. Diemžēl neko nevarējām izdarīt, jo drons trāpīja tieši degvielas tvertnē, un tvertnē bija vairāk nekā pustonna dīzeļdegvielas. Mēs neko nevarējām izdarīt.
Turklāt, kamēr mēs dzēsām, dronu detektoros redzējām, ka tuvojas jau citi droni.
Viņi to darīja speciāli, mērķtiecīgi, lai brīdī, kad dzēšam, nogalinātu arī mūs. Bet mēs izklīdām, paslēpāmies.
Pēc tam, kad kombains jau bija sadedzis, krievi palaida vēl divus dronus tieši kombainā, lai simtprocentīgi pārliecinātos, ka mēs to nenodzēsīsim, un iznīcinātu to līdz galam. Vai jūs varat iedomāties?
Foto: Fonds “Uzvaras raža” Orku nodedzinātais kombains
Šo kombainu saņēmāt kā ziedojumu no Hovarda Bafeta fonda, tas bija apmēram 600 000 dolāru vērts. Cik saprotu, tas bija jūsu pēdējais lielais kombains. Bet raža vēl nav novākta. Kas tālāk?
Tā ir taisnība. Tā bija tehnika, ko piešķīra labdarības fonds “Uzvaras raža”. To izveidojis Hovards Bafets, kuru zemnieki Hersonas apgabalā iesaukuši jau par Ukrainas agrāro tēvu. Viņš puišiem devis ne tikai kombainus. Arī traktorus, sējmašīnas, smidzinātājus, visa veida tehniku, kas vajadzīga. Viņš devis pilnīgi visu. Un jā, jums ir taisnība – tas bija mans pēdējais kombains. Nevis pēdējais lielais, bet vispār pēdējais, kas man bija palicis. Mums vairs nav ar ko novākt ražu.
Un tas, kas palicis uz lauka, tur arī paliks. Jo nav ar ko novākt.
Hovards mums ir ļoti daudz palīdzējis ar visu, ko varēja. Un arī pēc tā, kas notika, mēs ar viņu par to runājām. Viņš teica, ka galvenais ir tas, ka cilvēks ir dzīvs. Galvenais, ka visi ir dzīvi un veseli. Tas ir pats galvenais. Protams, ir ļoti žēl. Es divas diennaktis negulēju. Nervi uzvilkti, ķermenis kratījās. To ir grūti pieņemt. Grūti pieņemt, jo tu saproti, ka tas maksā ļoti lielu naudu. Tu saproti, ka vairs nevari novākt savu ražu. Tu saproti, ka tu vairs nesaproti, ko darīt tālāk.
Jūs man jautājat: “Ko plānojat darīt tālāk?” Nezinu. Ko mēs plānojam darīt tālāk? Noalgot kombainu darbam tajā apvidū mēs nevaram. Neviens saimnieks, kas izīrē tehniku, uz šejieni to nesūtīs. Jo viņi saprot –
var vienkārši atlidot drons par 700 dolāriem un sadedzināt kombainu vai traktoru par pusmiljonu.
Vienīgā cerība bija Hovards Bafets. Viņš palīdzēja un palīdz gan man, gan tēvam, gan tūkstošiem mūsu zemnieku. Tas ir cilvēks-sargeņģelis.
Tagad meklēšu kombainu, kaut ko domāšu. Es vispār nezinu. Vienkārši nesaprotu, ko darīt. Kviešus vairs nenovāksim. Nāksies tos vienkārši pamest. Man uz lauka vēl stāv saulespuķes. Tās padevušās ļoti labas. Apmēram divas tonnas no hektāra. Ļoti gribam tās nopļaut, bet nezinām, ar ko. Vienkārši nezinām, ar ko. Jau pēc nedēļas būtu jāsāk novākt, bet nesaprotam, ko darīt.
Zemnieks bez tehnikas ir bezpalīdzīgs.
Jā, jums ir taisnība. Zemnieks bez tehnikas ir kā bez rokām. Redziet, uz šķīvja stāv maizes gabals vai desas gabals. Tu gribi to apēst, un viss ir labi. Tu jau esi to nopelnījis. Tas jau ir pie tevis mājās. Tas ļoti gardi smaržo. Bet tev nav roku, lai to paņemtu. Tu nevari to apēst. Saprotat, cik tas ir grūti?
Tā nav tikai man. Tā ir daudziem puišiem. Tie ir mūsu Hersonas apgabala zemnieki, piefrontes teritoriju zemnieki, Zaporižjas virzienā, tāpat Doneckas virzienā. Visiem ir tāda situācija.
Tādi ir tie “atbrīvotāji”. Krievi gribēja mūs atbrīvot, bet atbrīvoja mūs no brīvības.
Lūk, tā viņi mūs atbrīvo – šodien mēs esam bez mājām, bez tehnikas, bez saviem vecākiem. Mani atbrīvoja no tēva – nogalināja viņu. Atbrīvoja no visa. No mājas, kur es uzaugu, kur tēvs ielika visu savu dvēseli. Vienkārši visu iznīcināja. Pilnīgi visu, kas ģimenei bija. Iznīcināja bāzi, lauksaimniecības saimniecību, kuru tēvs būvēja 20 gadus. Vienkārši nometa tur divas 500 kilogramu aviācijas bumbas un pilnībā iznīcināja ap hektāru lielo saimniecības teritoriju. Tas bija hektārs tieši pilsētā. Tēvs tur visu bija izveidojis, būvēja noliktavas, turēja lopus, turēja tehniku. Tur vienkārši nometa divas aviācijas bumbas, lai visu sagrautu.
Jautājums – kāpēc? Nu kāpēc? Tu taču redzi, ka tur ir tehnika. Tu taču redzi, ka tur skraida aitas. Vienkārši aitas skraida. Tu taču redzi, ka tur ir lauku cilvēki. Kāpēc tu to dari? Lūk, tā tas ir. Tāda ir taktika. Tāda ir krievu taktika.
Es gribu, lai visi cilvēki, kuri šodien klausīsies, skatīsies, lasīs mūsu interviju, saprot un vienkārši nedomā, ka šis karš ir kaut kur tālu. Karš ir tuvu jums. Un, ja mēs, ukraiņi, neapturēsim šo karu šeit, pie mums, es simtprocentīgi garantēju, ka krievi atnāks arī pie jums. Es gribu, lai visi to dzird: ja viņus neapturēs, viņi rīt klauvēs pie jūsu durvīm. Tas ir simtprocentīgi. Tas ir viņu plānos.
Tie ir slimi cilvēki. Viņi joprojām dzīvo ar kaut kādu impēriju.
Krievi nogalināja manu tēvu. Viņi nogalināja, nogalina mūsu cilvēkus, spīdzina. Viņi joprojām jau piekto gadu tur gūstā arī mūsu zemnieku. Viņi ir izdarījuši Ukrainai ļoti daudz ļauna. Vienkārši iznīcinājuši, noslaucījuši šo Ukrainu.
Bet es jums godīgi teikšu – ja es būtu dronu operators un rīt ekrānā ieraudzītu, ka tur, otrā pusē, pagalmā skraida krievu bērns. Es jums saku godīgi, pat pēc visa, ko viņi ir izdarījuši Ukrainai, pat pēc tā, ka viņi man atņēma tēvu, pašu dārgāko, kas man bija. Godīgi jums saku, es nekad šo lādiņu nenomestu. Es saprotu, ka šis bērns varētu izaugt, kļūt par karavīru un pēc tam nogalināt mani. Un tik un tā es to nedarītu.
Jūs nesen bijāt Kijivā, lai lūgtu palīdzību. Kādu reakciju jūs redzējāt ierēdņu acīs, kad aizbraucāt stāstīt par degošajiem Hersonas laukiem? Cik saprotu, jūs saskārāties ar milzīgu plaisu starp “kondicionēto Kijivu” un frontes realitāti, kur dedzina zemi un cilvēkiem labības laukā burtiski norauj locekļus.
Jā, tā ir taisnība. Ir ļoti grūti to izstāstīt cilvēkiem, dažādām amatpersonām. Tas neattiecas tikai uz lauksaimniecību. Ir ļoti grūti kaut ko izstāstīt cilvēkiem, kuri neko nesaprot. Tu ieej kabinetos – cilvēki kreklos, uzvalkos, ar kondicionieri. Un tu viņiem stāsti, kas pie mums notiek. Bet viņi saka: “Nu un? Tas ir karš. Pie mums arī atlido.” Es viņiem stāstu: “Pie jums atlido, bet pie mums lido visu laiku. Jūs to saprotat?”
Es skatos uz šiem cilvēkiem. Viens man vispār pateica kaut ko tādu: “Ko tu te atbrauci man stāstīt? Pie mums te arī ir karš. Ko tu gribi? Tagad ir karš. Ko tu gribi?” Izpratnes vispār nav. Nulle. Bet kāpēc izpratnes nav? Tāpēc, ka neviens neatbrauc un nepaskatās situāciju savām acīm. Atbrauc tad, kad tiek gatavota kāda tikšanās, kad tur kādu sagaida, atbrauc uz bumbu patvertnēm un visu pārējo.
Atbrauciet uz Berislavas rajonu. Tur vienmēr brauca un arī tagad, neskatoties uz dronu uzbrukumu draudiem, brauc Hovards Bafets. Lai jūs saprastu – tas ir cilvēks no cita kontinenta. Miljardieris. Viņš līdz pat šai dienai brauc uz ierakumiem, brauc pie zemniekiem. Viņš pat divas nedēļas pirms tēva nogalināšanas atbrauca pie mums. Manā “Facebook” profila bildē redzams es, Hovards un mans tēvs, divas nedēļas pirms tēva nogalināšanas.
Foto: Fonds “Uzvaras raža” Viktors ar tēvu Oleksandru un Hovardu Bafetu divas nedēļas pirms Oleksandra nogalināšanas
Tas ir pie mums, mūsu teritorijā, Urožaines ciemā, Berislavas rajonā. Lai jūs saprastu – pirms Hovarda ierašanās mēs notriecām dronus. Hovards atbrauc no Kijivas. ir braucis pie mums vairākkārt, lai arī ir vispār no cita apgabala, no Rivnes.
Foto: No personīgā arhīva Augstākās Radas deputāts Dmitro Solomčuks
Bet kurš vēl ir pie mums atbraucis? Neviens nebrauc. Un ir ļoti grūti kaut ko izstāstīt cilvēkiem, kuri fiziski tur nav bijuši.
Pēdējā mēneša laikā, kopš Tarass Mikolajovičs kļuva par ministru, ir kļuvis nedaudz vieglāk šīs problēmas darīt zināmas.
Efekta pagaidām gan vēl nav, bet, piemēram, jautājumā par sējumiem, kas tika nodedzināti vai sadega, mēs – es, mūsu militārā administrācija, mūsu Dmitro Solomčuks — mēs strādājām trīs virzienos: es no zemnieku puses, militārā administrācija no varas puses un Dmitro no Kijivas, no varas puses. Mēs par to cīnījāmies visu vasaru.
Mēs to visu skaidrojām, rakstījām, lai palīdzība attiektos ne tikai uz nodedzinātajiem sējumiem, bet arī uz nenovākto ražu. Tarass Visockis mūs atbalstīja. Viņš tagad dara visu, lai nākamā gada budžetā šie līdzekļi tiktu iekļauti. Bet jūs taču saprotat – cilvēkiem ir jāstrādā šodien. Cilvēkiem ir vajadzīga nākamā sējas kampaņa, bet līdzekļi būs 2027. gadā.
Tā ir problēma. Tas ir pirmais. Otrkārt. Jūs saprotat, ka šie līdzekļi nāks no Ukrainas graudu eksporta, jo no tā tiek pildīts mūsu budžets. Pasakiet, lūdzu – ja krievi šodien ir sasituši ostas, sasituši mūsu noliktavas, mūsu kuģus, pilnībā iznīcinājuši visu, ko varēja, tad no kurienes tiks pildīts budžets? Tāpēc, godīgi sakot, es neesmu ļoti pārliecināts, ka šie līdzekļi nākamgad būs. Es uz tiem ļoti ceru. Katrs zemnieks, kuram krievi ir iznīcinājuši ražu vai kurš karadarbības dēļ nav varējis to novākt, jo tur fiziski nav iespējams piebraukt, lūdz Dievu, lai šie līdzekļi būtu. Jo bez tā visa mēs vienkārši bankrotēsim. Tās būs šausmas.
Bet vispār, ja runājam par vadību Kijivā kopumā, ne tikai par lauksaimniecības jomu, tad, piemēram, jautājums par gūstekņiem – arī tur neviens neko nesaprot. Gribu, lai Eiropā par to zina. Es kopā ar Igora Kolihajeva (bijušā Hersonas mēra, kurš okupantu gūstā atrodas kopš 2022. gada 28.jūnija) ģimeni braucu uz turieni. Tas ir mūsu zemnieks, mūsu Hersonas apgabala varonis, bija Hersonas pilsētas mērs.
Foto: No personīgā arhīva Nolaupītais Hersonas mērs Ihors Kolihajevs
Viņš okupācijas laikā līdz pēdējam bija kopā ar mūsu zemniekiem, ar mūsu cilvēkiem. Krievi viņu saņēma gūstā, un jau piekto gadu par viņu visi vienkārši klusē. Mēs braucām pie Dmitro Lubineca (Ukrainas Augstākās radas pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos). Viņš nodarbojas ar gūstekņu jautājumiem. Mūsu ombuds. Un stāstījām: “Lūdzu, palīdziet mums.” Ģimene gaida. Hersonas apgabala cilvēki gaida mūsu varoni, mūsu zemnieku, mūsu Igoru Kolihajevu. Bet atbildes nebija. Piecu gadu laikā nekas nav izdarīts. Tāpēc daudziem cilvēkiem patriotisms mazliet mazinās. Ja jūs kaut kā varat palīdzēt panākt Hersonas apgabala zemnieka Ihora Kalihajeva atgriešanos mājās no Krievijas gūsta, lūdzu, palīdziet arī jūs.
Jūs esat minējis, ka regulāri dodaties pie sava tēva kapa un pusstundu sarunājaties ar viņu.
Jā, tā ir.
Par ko jūs viņam stāstāt šajās dienās?
Jūs uzdevāt tik sāpīgu jautājumu. Pat vakar biju pie viņa, jo tagad taisu viņam pieminekli. Piektajā septembrī būs gadadiena – gads, kopš krievi viņu nogalināja. Tāpēc tagad taisu viņam pieminekli, jo būs daudz cilvēku, daudzi draugu atbrauks. Vakar biju kapos, skatījos, kādā stadijā tas viss ir. Es pie viņa braucu ļoti bieži. Pusstundu stāvu, bieži pat ilgāk. Atskaitos. Atskaitos, ko esmu izdarījis.
Rudenī, kad bija sēja, atbraucu pie viņa un saku: “Tēt, tu gribēji sasēt 2000 hektārus kviešu.” Viņam bija tāds teiciens – lai vai kas, bet jāsasēj ir viss: “Karš simtprocentīgi beigsies, būs uzvara. Un mums lauki noteikti ir jāapsēj. Pēc tam novāksim labību, būs laba raža.” Mans tēvs līdz pat šai dienai ir mans sargeņģelis. Viņš ir sargeņģelis, kurš mani vada. Un, ziniet, man ir grūti. Rokas vienkārši nolaižas. Nu, kā jūs domājat – kad tev dedzina tehniku, nogalina cilvēkus?
Lai cik stiprs tu būtu, tu esi noguris. Morāli noguris. Un reizēm vienkārši nolaižas rokas. Tu nesaproti, ko darīt. Tev ir milzīgi parādi, kredīti, un tu nesaproti, ko darīt. Vienkārši nolaižas rokas. Bet, godīgi sakot, es saprotu, ka caur to visu mani vada tēvs. Un man tam visam ir jāiziet cauri. Jāiziet cauri zaudējumiem. Tēva zaudējumam. Cilvēku zaudējumam. Savu tuvinieku zaudējumiem. Finansiālajiem zaudējumiem.
Šodien man ir 900 000 dolāru liels parāds. Reizēm trīs četras naktis vienkārši nevaru gulēt. Tas viss spiež uz galvu. Bet es saprotu, ka tas notiek kāda iemesla dēļ. Pēc kara mēs sapratīsim, kas ir brīvība. Mēs to novērtēsim. Es nesapratu, kad mana vecmāmiņa man krievu valodā teica: “Kaut tikai nebūtu kara”, es nesapratu šo teicienu. Es domāju: “Vecmāmiņ, nu kāds karš? Nu, tur bija vācieši, tas bija 1941. gadā. Nu kāds karš? Jau ir 21. gadsimts, iPhone, Skype, Telegram kanāli, viss. Var sēdēt Ukrainā un piezvanīt uz citu kontinentu, redzēt draugu telefonā. Par kādu karu, vecmāmiņ, tu man stāsti?”
Bet tagad es saprotu. Manam dēlam tagad ir trīs gadi. Un pēc desmit dicdesmit gadiem, kad jau dzīvosim brīvā Ukrainā, es viņam dzimšanas dienā un visos svētkos novēlēšu: “Dēls, kaut tikai nebūtu kara.” Es ļoti gribu un ļoti sapņoju, lai mūsu bērni par mums smietos. Lai teiktu: “Tēti, par ko tu runā? Kāds karš? Tas nav iespējams. Kara nav.” Bet viņa zināja, kas tas ir. Viņa bija izgājusi cauri karam. Viņa zināja, kas tas ir. Un tagad arī mēs saprotam, kas tas ir. Tagad arī mēs saprotam.
Tāpēc laikam Dievs mūs ved caur šiem ērkšķiem, šiem ceļiem, caur šiem zaudējumiem, lai mēs kļūtu par citu nāciju. Par stipru nāciju, kas saprot, kas ir brīvība. Kas saprot, ko nozīmē izcīnīt, izgrauzt savu brīvību. Tāpēc jā, es tā uzskatu. Laikam tā tas ir. Dieviņš mūs ved. Tāpat kā mans tēvs šodien vada mani uz laukiem.
Pateicoties viņam, es domāju, ka viņš mūs piesedz. Manam tēvam tur augšā ir savs REBs. Viņš bija ļoti aktīvs cilvēks. Viņš simtprocentīgi mūs piesedz. Ne tikai mani, bet visus Berislavas rajona, Hersonas apgabala zemniekus. Simtprocentīgi. Tāpēc man ir iespēja šodien ar jums runāt. Es esmu dzīvs. Lai gan esmu piedzīvojis 37 dronu uzbrukumus. Jūs saprotat, ka 37 reizes man jau vajadzēja būt mirušam. Bet, paldies Dievam, šodien man ir iespēja ar jums runāt. Stāstīt jums. Stāstīt visai pasaulei, kas notiek Ukrainā.
Liels paldies par šo sarunu. Novēlu jums spēku un ceru, ka jūs ātri pārvarēsiet šo tumšo tuneli.
Paldies jums. Liels paldies par atbalstu. Paldies, ka turpināt atbalstīt Ukrainu. Mēs to ļoti novērtējam.
