Eksperti norāda – nav viena konkrēta iemesla, kādēļ cilvēki nolemj dzīvi beigt pašnāvībā. Tomēr nereti problēmas saistītas ar ilgstošu vientulību, ekonomiskajām grūtībām, atkarībām un laicīgu nevēršanos pēc palīdzības.
Viens no pastiprinošiem apstākļiem tīšam paškaitējumam ir sabiedrībā valdošā stigma. Cilvēki nevēlas runāt un meklēt palīdzību, jo baidās nosodījuma.
Mazinot stereotipu par “nepieciešamību būt spēcīgam” varētu veicināt palīdzības meklēšanu, īpaši vīriešu vidū, jo statistika rāda – 80 % pašnāvību valstī izdara vīrieši.
“Saskaramies ar stigmām, ar aizspriedumiem,” atzina biedrības “Skalbes” pārstāve Karīna Maskaļonoka. “”Ar savām problēmām tiec galā pats”, “palīdzības lūgšana ir vājuma puse” – to ļoti bieži dzirdam no klientiem, kad saņemam zvanus. “Man kauns teikt radiem, draugiem, viņi domās, ka esmu vājš”. Sabiedrībā pastāv [viedoklis] – ja tu sūdzies, lūdz palīdzību, tad tu esi vājš. Pie psihologa vai psihoterapeita vēršas tikai tad, kad situācija ir kritiska.”
Slimību kontroles un profilakses centra apkopotā informācija rāda, ka pērn Latvijā dzīvību paši sev atņēma 239 cilvēki, bet gadu iepriekš – 250 –, un pārliecinoši lielākā daļa aizgājušo ir vīrieši.
Dati arī rāda – ik gadu Latvijā pašnāvībās zaudējam vairāk cilvēku, nekā ceļu satiksmes negadījumos.
2024. un 2025.gadā pašnāvībās gāja bojā aptuveni divreiz vairāk cilvēku nekā traģēdijās uz ceļa.
Pašnāvība nav nenovēršama traģēdija. Pirmais solis, ko sabiedrība var spert ceļā uz emocionāli veselīgu Latviju, ir iejūtība pret tiem cilvēkiem, kuriem palīdzība nepieciešama.
“Nenoniecināt cilvēka pārdzīvojumu, nesodīt, nemācīt, nesmieties par to, kas ir noticis, nesalīdzināt cita cilvēka problēmu ar cita cilvēka problēmsituāciju. Nevērtēt, bet jābūt šeit un tagad, un uzklausīt, un vienkārši pajautāt “kā tu jūties?” vai “kas tev šodien ir noticis? Kāpēc tu esi tāds?” Nav obligāti jābūt psihologam, lai uzdotu šo jautājumu,” uzsvēra biedrības “Skalbes” pārstāve.
Izteiktāki aizspriedumi par psihisko veselību sastopami tajās vecuma grupās, kurās pašnāvību skaits ir lielāks.
Speciālisti uzsver, ka psihiskās veselības problēmas sabiedrībai būtu jāuztver līdzīgi kā fiziskas saslimšanas.
“Mentālā veselība ir milzīga un reāla problēma. Invaliditātes cēlonis numur 1 pasaulē ir mentālās nevis fiziskās problēmas,” norādīja Nacionālā psihiskās veselības centra klīnikas “Veldre” vadītājs un profesors Māris Taube. “Pasaulē atzīst, ka tās ir slimības – tieši tādas pat kā gremošanas vai kustību, vai kaulu lūzums. Es aicinātu tās uztvert kā saslimšanu nevis kaut kādu mistisku “vājību” vai tamlīdzīgi.”
Ar psihisko veselību saistītai stigmai ir trīs veidi:
Viens no veidiem, kā mazināt stigmu, ir atklāta sarunāšanās par psihisko veselību. Svarīgi ir uzklausīt bez nosodījuma un iedrošināt meklēt palīdzību.
Palīdzību psihiskās veselības uzlabošanai Latvijā ik gadu saņem tūkstošiem cilvēku. Krīzes situācijā pilngadīgas personas var zvanīt uz “Skalbes” krīžu tālruni, bet bērni un jaunieši – Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunim. Tāpat palīdzību tīša paškaitējuma gadījumā neatteiks Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.
Ja situācija nav akūta, ceļu uz psihisko labbūtību var sākt ar ģimenes ārsta apmeklējumu, kurš pie noteiktiem psihiskās veselības traucējumiem pacientu var nosūtīt uz desmit valsts apmaksātām konsultācijām pie atbilstoša speciālista. Liela daļa psihologu, psihiatru un psihoterapeitu konsultācijas sniedz arī tiešsaistē. Tiesa, līdzīgi kā citās veselības aprūpes jomās, arī pie psihiskās veselības speciālista var nākties gaidīt rindā.
