ĪSUMĀ:
Noturības periods. Tā pēdējos četrus gadus raksturo Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Universitātes profesore Inna Šteinbuka.
Zini vairāk, lem gudrāk!
Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv īpašā vēlēšanu sadaļā vienuviet var iepazīties ar partiju analīzi, kandidātiem un programmām, iedzīvotāju pārdomām.
Lai lēmums, par ko tad īsti balsot, būtu izsvērtāks, aicinām iepazīties ar Latvijas sabiedrībai svarīgu tēmu detalizētu analīzi un partiju atbildēm, ko katrā jomā vajag un nevajag darīt.
Sadaļā atrodama arī Partiju šķirotava.
Vairāk lasi, skaties, klausies un pēti lsm.lv/velesanas!
“Nominālajos skaitļos Latvija ir kļuvusi turīgāka. [Iekšzemes kopprodukts jeb] IKP, algas un nodokļu ieņēmumi faktiskajās cenās ir auguši. Taču nominālais pieaugums augstas inflācijas apstākļos var radīt maldinošu iespaidu,” viņa norāda.
Reālais IKP 2022. gadā pieauga par 1,9 %, 2023. gadā samazinājās par 0,9 %, 2024. gadā būtībā stagnēja, bet 2025. gadā pieauga par 2,1 %.
“Latvija šajos četros gados izvairījās no dziļas lejupslīdes, saglabāja relatīvi stabilu darba tirgu un pārvarēja enerģētikas un inflācijas šoku. Te jāņem vērā, ka ārējā vide tiešām bija ļoti nelabvēlīga: karš Ukrainā, enerģijas cenu šoks, inflācija, straujš procentu likmju kāpums un vāja galveno tirdzniecības partneru (Vācijas, Ziemeļvalstu u. c.) ekonomika,” akcentē Šteinbuka.
Taču visu uz ārējiem apstākļiem novelt nevar. “Tas neizskaidro Latvijas vājo izaugsmi, jo līdzīgā ārējā vidē Lietuva sasniedza ievērojami labāku rezultātu,” viņa piebilst.
Arī “Eurostat” dati rāda, ka Eiropas Savienības (ES) vidējam labklājības līmenim Latvija tuvojas lēni. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes piecu gadu laikā pieaudzis no 68,4 % no ES vidējā līmeņa 2020. gadā līdz 70,8 % 2025. gadā. Tikmēr Igaunijā rādītājs samazinājies no 85 % līdz 79,8 %, bet Lietuvā pieaudzis no 86,2 % līdz 86,8 %.
“Mums šo četru gadu laikā IKP uz vienu iedzīvotāju attīstījies nedaudz labāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Bet atkal, – tas nav tāpēc, ka Latvijai kaut kas izdevies,”
saka Krasnopjorovs.
Lietuvai un Igaunijai sākotnējais labklājības līmenis bija augstāks, tāpēc to noturēt bija grūtāk. Latvijai, sākot no zemāka līmeņa, augt bija vieglāk.
Kaimiņu izaugsmes putekļos
Kāpēc mums aizvien jādzenas pakaļ Lietuvai? Krasnopjorovs skaidro, ka viena iemesla nav. Pēc globālās finanšu krīzes Latvijas un Lietuvas ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju bija gandrīz vienāds, bet pašlaik Lietuvas līmenis ir aptuveni par 20 % augstāks. Šī plaisa nav radusies pēdējos četros gados, bet krājusies ilgākā laikā.
Ja viena valsts ik gadu aug kaut par vienu procentpunktu straujāk, pēc 20 gadiem šķietami neliela atšķirība jau kļūst ļoti būtiska.
Latvijas Bankas ekonomista ieskatā Lietuvai nav bijis viena brīnumlēmuma. Tā daudzās jomās ilgstoši bijusi nedaudz labāka par Latviju: izglītībā, veselības aprūpē, uzņēmējdarbības vidē un dzīves kvalitātē. Katrs uzlabojums atsevišķi dod nelielu pienesumu, bet gadu gaitā tie summējas.
Līdzīgi Latvijas atpalicību vērtē arī uzņēmēju organizācijas. Latvijas Darbadevēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs norāda, ka, lai gan pēdējo gadu satricinājumi skāruši visas Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija joprojām ir priekšā.
“Latvijas ekonomiskās attīstības līmenis no Lietuvas un Igaunijas atpaliek par aptuveni 10 gadiem,”
norāda Gorkšs.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Jānis Lielpēteris uz Latvijas atpalicību skatās kā uz risināmu problēmu, nevis nolemtību.
“Mēs noteikti varētu panākt to līmeni, kur ir lietuvieši, bet vēl ir gana daudz darāmā,”
saka Lielpēteris.
Kā vienu no jomām, kur Latvija joprojām zaudē konkurētspējā, viņš min darbaspēka izmaksas.
Soļi ir, izrāviena nav
Ko 14. Saeima ir izdarījusi, lai šo atpalicību mazinātu? Uzņēmēju organizācijas kopumā ir kritiskas, lai gan par atsevišķiem lēmumiem saka: jā, virziens bijis pareizs.
LDDK atzīst, ka valdība un Saeima pēdējos gados ir mēģinājušas atvieglot uzņēmumu darbu un mazināt birokrātiju, tomēr ar to nepietika, lai Latvijas ekonomika no lēnas izaugsmes tiktu pie straujāka tempa. Organizācijas ieskatā neizdarīto darbu saraksts joprojām ir garš. Nav pietiekami samazinātas valsts pārvaldes izmaksas, nav uzlabota darbaspēka pieejamība, bet produktivitātes, investīciju un eksporta veicināšanā trūkst jūtama progresa. Organizācija uzsver arī nepieciešamību efektīvāk izmantot publiskos līdzekļus.
Savukārt LTRK pozitīvi vērtē paveikto darbaspēka nodokļu konkurētspējas jomā, diferencētā neapliekamā minimuma atcelšanu un birokrātijas mazināšanas noteikšanu par politikas prioritāti. Vienlaikus vairāki uzņēmēju konkurētspēju ietekmējoši jautājumi palikuši neatrisināti. Piemēram, Latvijā darba devējam par virsstundu joprojām jāpiemaksā 100 %, kamēr Lietuvā un Igaunijā – 50 %. Arī A darbnespējas lapu izmaksu un uzraudzības jautājumā būtiskas izmaiņas nav panāktas.
Latvijas Bankas ekonomists Krasnopjorovs konkrētus 14. Saeimas lēmumus izcelt nevēlas. Viņaprāt, valdība pati nevar ar lēmumiem nodrošināt ekonomikas izaugsmi. Tās uzdevums ir radīt apstākļus, kuros uzņēmēji var attīstīties un investēt, un novākt šķēršļus, kas tam traucē.
Foto: Alamy Stock Photo Lietuvas galvaspilsēta Viļņa
Arī Lietuvas pārsvaru viņš nesaista tikai ar pēdējiem četriem gadiem. “Lietuva ir numur viens, bet tas nav pēdējo četru gadu Latvijas neizdarības rezultāts un nav arī tikai pēdējo četru gadu sekas. Tā ir ilgstošāka atraušanās,” teic Krasnopjorovs. Viņš uzsver, ka arī izrāvienu nevar panākt ar vienu skaļu lēmumu. Ekonomikas izaugsmi īstermiņā var paātrināt ar lielākiem valsts izdevumiem un budžeta deficītu, taču tas, pēc Krasnopjorova teiktā, rada tikai ekonomikas uzplaukuma ilūziju. Noturīgu izaugsmi veido daudzi mazi un konsekventi soļi, kuru rezultātu redz tikai pēc laika.
“Vēlētājs to savā makā nejūt, bet faktiski tieši tas nosaka valsts ekonomikas attīstības virzienu,”
saka ekonomists.
Pie šādiem ilgtermiņa darbiem Krasnopjorovs pieskaita izglītību, veselības aprūpi, uzņēmējdarbības vidi un dzīves kvalitāti. “Uzlabojam izglītības kvalitāti, lai tā būtu vislabākā Eiropā. Nu, pat ja nebūs vislabākā, bet virziens ir skaidrs, kur mums ir jāiet. Un tas dod 0,1 % gadā pie IKP pieauguma. Tāpat veselības aprūpes kvalitāte, uzņēmējdarbības vide, dzīves vide, lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas un no Rīgas,” piemērus sauc Krasnopjorovs.
Cik iekrīt makā?
Ekonomisti ir vienisprātis, ka Latvija pēdējos četros gados kļuvusi turīgāka. Nedaudz, bet tomēr. Cits jautājums, cik no tā cilvēki sajuta savā makā un vai arī pašiem radās sajūta, ka dzīve kļuvusi labāka.
“Alga auga pat nedaudz ātrāk nekā inflācija. Respektīvi, inflācija “neapēd” algas,”
saka Krasnopjorovs.
Tiesa, 2022. un 2023. gadā bija pretēji, inflācija “apēda” algu pieaugumu un pat vairāk. Taču četru gadu periodā reālā alga ir pieaugusi.
Vidējā alga uz rokas pieauga no 939 eiro 2021. gadā līdz 1346 eiro 2025. gadā. Piemēram, 2025. gadā, jau ņemot vērā inflāciju, vidējā neto alga pieauga par 6,3 %.
Šteinbuka uzsver, ka visi šo pieaugumu neizjuta vienādi. Cilvēki ar zemākiem ienākumiem lielāku daļu budžeta tērē pārtikai, apkurei un mājoklim, tāpēc viņu pašu izjustais cenu kāpums nereti bijis lielāks par oficiālo vidējo inflāciju. Algas savukārt dzina uz augšu darbaspēka trūkums un konkurence par kvalificētiem darbiniekiem, minimālās algas celšana, atalgojuma palielināšana atsevišķās sabiedriskā sektora profesijās un nepieciešamība kompensēt daļu no inflācijas radītā pirktspējas krituma.
SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka pārtikas un enerģijas cenu lēciens skāra visu Baltiju, bet Lietuvā spēcīgāka ekonomikas izaugsme ļāva arī algām augt straujāk. Savukārt Latvijā algu kāpums, pēc viņa vērtējuma, bijis pat straujāks, nekā to varētu gaidīt no ekonomikas izaugsmes. Pagājušajā gadā algu kāpums bija nepilni 8 %, bet pirms tam ap 10 %.
“Mums šis pieaugums bija straujāks, nekā ekonomika, iespējams, spēja nodrošināt. Savā ziņā visi šie milzīgie izaicinājumi gūlās uz uzņēmēju pleciem, jo darba tirgus kopumā saglabājās pietiekami stabils. Lielais pirktspējas zudums straujās inflācijas un enerģijas krīzes laikā pēc tam diezgan ātri sāka kompensēties, un situācija atkal pavērsās iedzīvotājiem par labu,” saka Gašpuitis.
Arhīva foto. Pievienots 20.11.2025. Scanpix, MARKO SAARM Pārtikas veikals
Vērtējot 14. Saeimas lēmumus, Šteinbuka pozitīvi izceļ minimālās algas celšanu, darbaspēka nodokļu izmaiņas, tostarp fiksēto neapliekamo minimumu, kas daļai strādājošo palielināja ienākumus uz rokas, kā arī atbalstu enerģētikas cenu krīzes laikā. Arī Gašpuitis kā pozitīvu soli min iedzīvotāju ienākumu neapliekamās daļas sakārtošanu. Taču ar algu pieaugumu vien nepietiek, lai cilvēki justos turīgāki.
Gašpuitis uzsver, ka makroekonomikas aina un cilvēka ikdienas sajūta ne vienmēr sakrīt.
“Šīs makrotendences ne vienmēr viens pret vienu ietekmē vai atspoguļojas arī manā ikdienas sadzīvē,”
viņš saka.
Kopumā cilvēkiem darbs ir bijis un ienākumi vidēji auguši, taču cenu kāpums un citi ikdienas faktori ietekmējuši cilvēku sajūtu par to, vai dzīve patiešām kļuvusi labāka.
Izaugsmes griesti
Bezdarba līmenis Baltijas valstīs ir samērā līdzīgs, ap 6 %–7 %, taču nodarbinātības līmenis Latvijā ir zemāks nekā kaimiņvalstīs. 2026. gada pirmajā ceturksnī vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem Latvijā tas bija 77,9 %, Lietuvā – 80,5 %, bet Igaunijā – 81,7 %.
“Ja Latvijā nodarbinātības līmenis būtu kaut vai Lietuvas līmenī (par 2,6 % punktiem augstāks), tad mūsu tirgū būtu par apmēram 30 000 vairāk strādājošo. Tas nozīmē, ka Latvijā vajadzētu uzlabot nodarbinātības politiku, tai skaitā plašāk iesaistot neaktīvās sociāli ekonomiskās grupas,” situāciju raksturo Gorkšs.
Taču demogrāfijas dēļ iespējas būtiski palielināt strādājošo skaitu ir ierobežotas.
2022. gadā Latvijā bija 886,2 tūkstoši nodarbināto vecumā no 15 līdz 74 gadiem, bet 2026. gada otrajā ceturksnī – 885,5 tūkstoši. Tātad četru gadu laikā strādājošo skaits faktiski nav audzis. Vienlaikus darba tirgū arvien vairāk paliek vecāka gadagājuma cilvēki. Vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem nodarbinātības līmenis 2026. gada otrajā ceturksnī sasniedza 27,6 %, gada laikā pieaugot par 2,6 procentpunktiem.
“Tas nozīmē, ka arvien svarīgāks kļūst ne tikai darbinieku skaits, bet arī viņu prasmes un kvalifikācijas atbilstība uzņēmumu vajadzībām. LDDK ieskatā profesionālā un augstākā izglītība, pieaugušo izglītība un pārkvalifikācija ciešāk jāsasaista ar darba tirgus vajadzībām. Personālam novecojot, atsevišķās nozarēs pieaug arī paaudžu nomaiņas risks,” uzsver Gorkšs.
Uz demogrāfijas problēmu norāda arī Gašpuitis, sakot, ka darbspējīgo iedzīvotāju skaits turpinās sarukt, tāpēc, viņaprāt, darba tirgū vairāk jāiesaista cilvēki, kuri pašlaik ir ārpus tā, bet varētu strādāt vismaz daļēji. Īpaši tas attiecas uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem.
“Mums jāatrod veidi, kā viņus atbalstīt, radīt un veicināt apstākļus, lai viņi darba tirgū paliktu ilgāk,” teic Gašpuitis. Taču ar lielāku strādājošo skaitu vien nepietiks. Gašpuitis par vienu no kritiskākajiem jautājumiem sauc produktivitāti un brīdina, ka algu kāpums bez atbilstošām investīcijām uzņēmumu attīstībā ilgtermiņā apdraud konkurētspēju. “Varbūt kaut kur attaisnojums ir tas, ka šī problēma nav tikai Latvijā. Ar to cīnās visa Eiropa. Tomēr produktivitātes jautājums Latvijā ir jārisina, jo šajā ziņā mēs neredzam nekādus būtiskus izrāvienus.”
Foto: Novadu Ziņas LTV Sociālā uzņēmējdarbība
Arī Šteinbuka uzsver, ka lielākā problēma darba tirgū vairs nav pats bezdarbs. Galvenais izaicinājums ir darbinieku trūkuma un prasmju neatbilstības kombinācija, kas vienlaikus pastāv ar joprojām samērā augstu bezdarbu atsevišķos reģionos un iedzīvotāju grupās. Ja neaug automatizācija un produktivitāte, darbaspēka trūkums kļūst par izaugsmes griestiem, viņa saka.
Vērtējot paveikto, Šteinbuka min Eiropas Savienības finansējumu digitālo prasmju attīstīšanai, darba meklētāju profesionālajai pilnveidei, reģionālajiem industriālajiem parkiem un pieejamiem īres mājokļiem. Viņa izceļ arī Ukrainas civiliedzīvotāju integrāciju darba tirgū un atsevišķu nosacījumu vienkāršošanu ārvalstu darbaspēka piesaistei.
Tomēr, viņas ieskatā, cilvēkkapitāla pārvaldības modelis nav pietiekami īstenots un joprojām trūkst pārdomātas kvalificēta darbaspēka imigrācijas politikas.
Arī Lielpēteris uzsver, ka problēma nav tikai cilvēku trūkums, bet nesakritība starp uzņēmumu vajadzībām un darbaspēka prasmēm. Viņaprāt, pieaugušo izglītībā un tālākizglītībā nereti vairāk skatās, cik cilvēku apmācīti un cik naudas iztērēts, nevis uz to, vai tas reāli palīdz darba tirgum. Viņš novērojis, ka labāk strādā profesionālā izglītība tur, kur skolas cieši sadarbojas ar uzņēmējiem un programmas pielāgo konkrētām darba tirgus vajadzībām.
Latvijas Bankas ekonomists Krasnopjorovs norāda, ka Latvijā joprojām ir neizmantotas darbaspēka rezerves, taču arī viņš kā vienu no lielākajām problēmām min prasmju neatbilstību.
“Ir cilvēki, kas ir ļoti augsti pieprasīti. Darba ņēmēju skaits privātajā sektorā ar algu virs 3000 eiro ļoti strauji pieaug. Un tad ir cilvēki, kas saka, ka viņi ar divām augstākām izglītībām nevar atrast darbu pēc profesijas,” viņš saka.
Krasnopjorovs situāciju Latvijā raksturo kā mērenu darbaspēka trūkumu, līdzīgu Lietuvai. Tam ir arī pozitīva puse: uzņēmumi vairāk iegulda automatizācijā un darba ražīguma celšanā. Viņaprāt, Latvijai nevajadzētu turpināt konkurēt ar zemām izmaksām. Savukārt no ārvalstīm īpaši svarīgi būtu piesaistīt augsti kvalificētus speciālistus. “Ja viens, divi, pieci, desmit gadā atnāks ar savām radošām idejām, ar savām investīcijām, kas šeit ienesīs jaunas zināšanas, jaunas tehnoloģijas, jaunus produktus, jaunus uzņēmumus, tad patiešām no tiem var būt ļoti liela ietekme,” viņš uzskata.
Kas vilka ekonomiku uz priekšu?
Gašpuitis starp galvenajiem ekonomikas dzinējspēkiem min investīcijas, Eiropas Savienības fondus, kreditēšanas atdzīvošanos, patēriņu un eksportu.
2025. un 2026. gadā investīciju aktivitāte kļuvusi lielāka, uzņēmēji ir gatavāki riskēt un pieaugusi arī pārliecība par nākotni. To veicina Eiropas fondi, bet lielāku aktivitāti rāda arī augošais pieprasījums pēc kredītiem.
Grafika. Tiešās investīcijas Latvijā
“Arī pēc šīs nenoteiktības un inflācijas šoka, kas bija pirmajos divos gados, redzam, ka ar 2025. gada otro pusi ir atgriezies aktīvāks patēriņš. Tas arī norāda uz to, ka mājsaimniecības ir kļuvušas nedaudz optimistiskākas,” saka Gašpuitis.
Kopumā viņš vērtē, ka pēdējos četros gados Latvija varēja sasniegt vairāk. “Taču, ņemot vērā ārējos izaicinājumus, mums daudzējādā ziņā ir paveicies, un tos esam pārvarējuši veiksmīgāk, nekā sākotnēji varēja gaidīt.”
Cik no tā bija pareizu valdības un Saeimas lēmumu nopelns un cik veiksme? Gašpuitis atzīst, ka sava loma bijusi arī veiksmei.
Enerģijas šoka laikā risinājumi bijuši pietiekami operatīvi, lai gan par to apjomu var diskutēt. Palīdzēja arī tas, ka Eiropa un pārējā pasaule spēja samērā ātri pielāgoties un laikapstākļi neradīja vēl papildu spriedzi. “Mēs sūdzējāmies par cenām, bet nebija situācijas, kad viens vai otrs resurss nebūtu pieejams,” viņš saka.
Gašpuitis brīdina, ka līdzīgi satricinājumi iespējami arī nākamajos gados, tāpēc tiem jāgatavojas gan cilvēkiem pašiem, gan valstij. Vienlaikus ekonomists norāda uz plaisu starp ekonomikas kopainu un cilvēku sajūtām ikdienā. “Makrotendences nav tik sliktas, kā varbūt personīgais skatījums uz lietām. Inflācija un pārtikas cenu kāpums daudziem licis kopējo situāciju vērtēt pesimistiskāk, nekā to rāda makroekonomikas dati.”
Lēmumi nav bezmaksas
Krasnopjorovs aicina vairāk skatīties uz to, cik efektīvi valsts tērē naudu, nevis nemitīgi diskutēt par nodokļu celšanu.
Arī sabiedrībai tīkami lēmumi, piemēram, atbalsts degvielas cenu mazināšanai vai PVN samazināšana pārtikai, nav bezmaksas.
“Faktiski tas būtu atkal jākompensē valsts budžetam vai samazinot citus izdevumus, vai palielinot ienākumus, vai uz budžeta deficīta rēķina, kas ilgtermiņā nav uzturams,”
viņš saka.
Īpašs risks, pēc Krasnopjorova domām, ir vēlēšanu gads, kad politiķiem ir grūtāk atteikties no sabiedrībai tīkamiem tēriņiem. Viņš velk paralēles ar laiku pirms globālās finanšu krīzes, kad bija iespēja veidot budžetu ar pārpalikumu, tomēr tas palika ar deficītu.
“Labos laikos ir jāuzkrāj, lai būtu ko tērēt sliktos laikos, bet pašam to īstenot, kad esi valdībā, ir neiedomājami grūti, jo tuvojas vēlēšanas.
Tad ir divas alternatīvas: vai nu tu dod šos lielākus valdības izdevumus, lielākas algas, lielākus sociālos pabalstus un tā tālāk un uzvari vēlēšanās, un tad skaties, kā to kompensēt. Vai nu tu to nedari, tu zaudē vēlēšanās, un tad kāds cits cilvēks dara to pašu,” teic Krasnopjorovs.
Viņš kritiski vērtē arī valsts izdevumu pieaugumu kopumā. Pēdējos desmit gados valdības izdevumi kā daļa no IKP auguši straujāk nekā Latvijas ekonomika. Krasnopjorovs uzsver, ka jautājums nav tikai par to, cik daudz valsts tērē, bet arī par to, cik lietderīgi šī nauda tiek izlietota.
Arhīva foto. Pievienots 06.11.2025. LETA, Zane Bitere Cilvēki pilsētā
Ceļa maize nākamajai Saeimai
Eksperti ir vienisprātis, ka nākamajos četros gados Latvijai jākoncentrējas uz produktivitāti, investīcijām, eksportu un cilvēkkapitālu.
Tam vajadzīga arī uzņēmējdarbībai labvēlīgāka un paredzamāka vide, mazāka birokrātija un stabilāka politika.
Šteinbukas ieskatā produktivitātei būtu jāaug vidēji vismaz par 2,5 % līdz 3 % gadā, lai varētu uzturēt reālo algu kāpumu, nezaudējot konkurētspēju.
Jāpalielina arī privāto investīciju, uzņēmumu kreditēšanas un kapitāla tirgus loma, savukārt eksportam jāaug straujāk par IKP, īpaši palielinot zināšanu ietilpīgu un augstas pievienotās vērtības produktu īpatsvaru. Darba tirgū svarīgākie uzdevumi ir mazināt prasmju neatbilstību un ilgstošo un reģionālo bezdarbu, uzlabot sabiedrības veselību un ieviest pārdomātu kvalificētu speciālistu piesaistes politiku.
Arī Gašpuitis uzsver investīciju nozīmi. Uzņēmējiem, viņaprāt, vajadzīga stabila vide, kurā nosacījumi strauji nemainās un ir drošība ieguldīt un attīstīties.
Kā piemēru viņš min Lietuvu, kur politiķi aktīvi strādājuši pie ārvalstu investīciju piesaistes. “Tas ir Lietuvas veiksmes stāsts, kas ir spējis nodrošināt veiksmīgu gan eksportu, gan arī iekšējās ekonomikas attīstību.”
Latvijā investīciju projekti ir bijuši, taču to apjoms, pēc Gašpuita teiktā, nav tāds kā Lietuvā. Viņaprāt, privāto iniciatīvu kavē arī pārāk liela valsts loma ekonomikā un birokrātija.
“Mēs redzam, ka politiskā vēlme visu pārraudzīt un kontrolēt ir nedaudz par lielu, kas noteiktos mirkļos periodiski parādās skandālu veidā vienā vai otrā nozarē,”
viņš secina.
Gašpuitis uzsver arī nepieciešamību vairāk orientēties uz ārējiem tirgiem, jo pie pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm paļaušanās galvenokārt uz vietējo tirgu ierobežo izaugsmes iespējas.
Līdzīgus uzdevumus izceļ LTRK. Organizācijas ieskatā ekonomikai jākļūst par vienu no politikas dienaskārtības galvenajām prioritātēm, bet lēmumi jāvērtē pēc tā, vai tie veicina investīcijas, palīdz eksportam un mazina birokrātiju. LTRK uzsver gan ārvalstu, gan vietējo investīciju nozīmi un uzskata, ka eksporta īpatsvaram būtu jātuvinās Lietuvas un Igaunijas līmenim, ap 80 % no IKP.
Grafika. Tiešās ārvalstu investīcijas, neto ieplūde (% no IKP)
Avots: Pasaules Banka
Ir arī konkrēti atskaites punkti, pēc kuriem pēc četriem gadiem vērtēt, vai Latvija tikusi uz priekšu. Šteinbukas ieskatā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju būtu jāsasniedz vismaz 75 % līdz 78 % no ES vidējā līmeņa, bet reālajam IKP jāaug vidēji ap 3 % gadā. Vienlaikus viņa brīdina no nereālistiskiem politiskiem solījumiem.
“Politiķiem vajadzētu solīt nevis brīnumainu izaugsmes procentu, bet konkrētas reformas un izmērāmus rezultātus.
Valdība nevar ar lēmumu noteikt IKP pieaugumu, bet tā var radīt vidi, kurā uzņēmumi investē, eksportē un rada produktīvākas darbvietas. Nākamās Saeimas uzdevums būs pārvērst ES fondu, drošības un enerģētikas investīciju vilni ilgstošā privātā sektora izaugsmē. Pretējā gadījumā algas turpinās augt darbaspēka trūkuma dēļ, bet valsts konkurētspēja un konverģence ar Eiropu paliks vāja,” prognozē Šteinbuka.
Vecās taciņas, jauni akcenti
Arī 15. Saeimas vēlēšanās kandidējošās partijas piedāvā savus risinājumus, kā nākamajos četros gados panākt vismaz 3 % IKP pieaugumu gadā. Kopumā receptes ir diezgan līdzīgas ekspertu dotajai ceļa maizei nākamajai Saeimai. Vairāk investīciju un eksporta, augstāka produktivitāte, inovācijas, labākas darbinieku prasmes un uzņēmējdarbībai draudzīgāka vide.
Varētu teikt, ka lielākoties partijas ekonomikas jautājumos turpina iet pa jau ierastām taciņām. Ar pavisam jaunām idejām tās īpaši nebārstās. Ja salīdzinātu solījumus pirms četriem gadiem ar šodienas piedāvājumiem, daudz kas šķistu pazīstams. Investīcijas, eksports, mazāka birokrātija, nodokļu sloga mazināšana un produktivitāte no priekšvēlēšanu dienaskārtības nav pazuduši.
Produktivitāti sola celt ar digitalizāciju, automatizāciju, mākslīgo intelektu un lielākiem ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. Nav aizmirsti arī Eiropas Savienības fondi, kas jau gadiem pumpē naudu Latvijas ekonomikas asinsritē.
Foto: Alamy Stock Photo Eiro naudas maks
Teju visu partiju piedāvājumos vienā vai otrā veidā parādās birokrātijas mazināšana. Arī tā nav jauna tēma. Uzņēmēju organizācijas to gadiem min starp neatrisinātajiem jautājumiem. Tāpat vairāku partiju solījumos pavīd cīņa ar ēnu ekonomiku. Tas ir vēl viens priekšvēlēšanu jājamzirdziņš. Solīt sola, darīt grasās, taču īpaši spožus panākumus ēnu ekonomikas mazināšanā Latvija vismaz līdz šim nav sasniegusi.
Jaunāks akcents ir militārā industrija. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā militārā industrija daudz izteiktāk ienākusi gan Latvijas politikas, gan uzņēmējdarbības dienaskārtībā. Vairākas partijas militāro ražošanu jau redz kā vienu no iespējamiem ekonomikas izaugsmes dzinējspēkiem.
Tomēr nevar teikt, ka visi piedāvājumi būtu vienādi. Daļa partiju ierastās receptes mēģina pasniegt jaunā mērcē, bet dažas nāk arī ar atšķirīgākiem un vietām visai radikāliem risinājumiem. “Mēs mainām noteikumus” rosina ministriju skaitu samazināt no 14 līdz 10 un uz pusi samazināt valsts kapitālsabiedrību skaitu. “Gobzema saraksts” sola reformēt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un ieviest ātro ceļu investoriem. “Suverēnā vara” piedāvā reģionos veidot biznesa oāzes ar zemāku darbaspēka nodokli atsevišķām nozarēm, bet “Saskaņas centrs” vēlas dibināt Latvijas Valsts attīstības banku, kas finansētu vietējo un zaļo ražošanu, mikroelektroniku, pusvadītājus, mājokļus, energoefektivitāti un reģionālo infrastruktūru.
