Zinātnieki cer atrast veidus
Ņemot vērā sekas un riskus, ko rada CO2 apjomi atmosfērā, tikai loģiski šķiet meklēt veidus, kā tos samazināt vai kā šo gāzi padarīt noderīgu tepat uz Zemes, un ideju, kā to varētu izdarīt, pasaulē tik tiešām netrūkst, piekrita biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Maksis Apinis.
Vienlaikus viņš atzina, ka pielietojamu risinājumu joprojām ir salīdzinoši maz un pagaidām tie ir dārgi.
“Problēma ir tāda, ka ir industrijas un nozares, kurām joprojām ir liels CO2 emisiju apjoms, un tām ir jādomā par to, kā tās strauji mazināt, bet ir arī atsevišķas nozares, kurām dekarbonizācijas risinājumi šobrīd ir tiešām ļoti dārgi vai pat neiespējami,” viņš skaidroja.
Lielākoties tās ir nozares, kurās CO2 rodas nevis sadedzinot energoresursus, bet gan ķīmiskā procesā.
Taču zinātnieki cer, ka nākotnē šo CO2 varēs “noķert” un izmantot atkārtoti vai noglabāt.
“Ir varianti šo oglekli notvert, un tad, kad tas ir notverts, to ir iespēja vai nu noglabāt, kas pagaidām vēl nenotiek lielos apmēros, bet notiek, vai arī izmantot to citādā veidā, bet te, protams, no klimata politikas un mērķa viedokļa ir svarīgi, lai beigās nav tā, ka šī izmantošana citādā veidā neitralizē to klimata ieguvumu,” norādīja Apinis.
Ja CO2 tiek noglabāts, svarīgi, ka tas tiek noglabāts uz daudziem, daudziem gadiem. Kā minimums pusgadsimtu, bet vēlams – pat uz vairākiem simtiem gadu.
Savukārt, ja tas tiek izmantots ražošanā, svarīgi, lai tas atkal no jauna nenonāktu atmosfērā, skaidroja eksperts, jo tad no visa šī sarežģītā un dārgā procesa īsti nebūtu jēgas.
Islandes piemērs un Latvijas pieeja
Arī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadošais pētnieks Ainārs Knoks apstiprināja, ka globālā līmenī šobrīd tiek “noķerts” tiešām neliels CO2 izmešu procents.
“Lieliem uzņēmumiem un noteiktiem procesiem ir komerciālas tehnoloģijas, kuras var šādam mērķim pielietot, un šur tur tās arī tiek lietotas, bet tomēr joprojām ir lielas problēmas ar to visu. Tas ir energoietilpīgi. Līdz ar to naudas ziņā tas ir diezgan padārgi,” viņš skaidroja.
Viens no šādiem projektiem jau vairākus gadus notiek Islandē, jo tur pieejama samērā lēta zaļā enerģija. Šajā projektā pētnieki savāc no atmosfēras CO2, izšķīdina to ūdenī un tad iesūknē pazemes iežos, kur tas ar laiku pārvēršas par cietiem minerāliem.
Citur līdzīgus projektus īstenot būtu krietni sarežģītāk, jo vienkārši nav pieejams tik daudz atjaunojamo energoresursu, bet radīt jaunus izmešus, lai savāktu iepriekšējos, nav loģiski.
“Ideju kā tādu ir daudz un variāciju ir daudz, bet parasti tas ir dārgi – gan enerģijas, gan finansiālā kontekstā. Dažreiz paša ražošanas procesa attīrīšana ir pat vienkāršāka, sevišķi lielos izmēros. Savukārt savākt CO2, kad tas jau nonācis gaisā, kavē jautājums par to, kā mēs saražosim enerģiju, lai to izdarītu. Jo tehnoloģijas eksistē, bet tās prasa daudz enerģijas – tātad daudz elektrības,” skaidroja Knoks.
Taču zinātnieki turpina strādāt un rast arvien jaunas idejas, kas nākotnē varētu palīdzēt izkļūt no šī apburtā loka.
Tostarp pie CO2 savākšanas un uzglabāšanas risinājumiem strādā arī pētnieki Cietvielu fizikas institūtā, norādīja Knoks. Vietējo pētnieku mērķis ir pārejoša CO2 uzglabāšana, nevis tā pastāvīga ieslēgšana cietā formā, kā to dara zinātnieki Islandē.
“Mēs to cenšamies saglabāt ķīmiskā procesā, kurā mēs izdalām cita tipa karbonātu. Ne tādu, kas paliktu ciets, jo pēc tam mums to CO2 būtu ļoti grūti atkal atbrīvot, bet tieši nātrija-alumīnija bāzes karbonātu, no kura potenciāli pēc tam vēl varētu izdabūt ārā to CO2,” skaidroja pētnieks.
Izmantojot nātrija-alumīnija bāzes karbonātu, zinātnieki strādā pie savienojuma, no kura CO2 vajadzības gadījumā varētu viegli atkal atbrīvot. Tas ir būtiski, lai uztverto CO2 vēlāk varētu izmantot kā izejvielu citos procesos, ja parādītos tāda iespēja.
