Arī daudzdzīvokļu māju rajoni ir okupācijas sekas
Ikdienā jau esam tā pieraduši redzēt padomju perioda būvētos daudzdzīvokļu māju rajonus, rūpnīcas un izveidotās lauksaimniecības zemes, ka var piemirsties – arī tās daļēji ir Otrā pasaules kara jeb okupācijas sekas.
Tāpēc tās sīkāk pētīt sākusi starpdisciplināra komanda, kurā apvienojušies vēsturnieki un folkloristi.
“Pētām, kā tika pieņemti lēmumi kaut ko izmainīt, kā cilvēki piedalījās šo izmaiņu veikšanā un kāda ir attieksme pret īstenotajām izmaiņām,” norādīja Kuzmins.
Ja Otrais pasaules karš nebūtu noticis, pārmaiņas ietu pavisam citu ceļu, tāpēc šis vardarbīgais vēstures posms pētniekiem un vēsturniekiem mūsdienās kalpo kā svarīgs atskaites punkts. Latvijas valsts vēsturē tas noveda pie okupācijas, kas atstāja, visticamāk, vēl dziļāku ietekmi uz apkārtējo vidi un ainavu, norādīja Boldāne-Zeļenka – viens no veidiem, caur kuru tas notika, bija PSRS lauksaimniecības kolektivizācija.
šobrīd bieži vien, braucot pa ceļu, redzam kaut kādu divstāvu daudzdzīvokļu māju pļavas vidū un tad sākam meklēt – kaut kur tātad jābūt arī fermai vai tās drupām,” viņa stāstīja.
Padomju okupācijas vara pieņēma lēmumus par šo ciematu būvniecību, un apkārtējie ļaudis bija spiesti piemēroties tiem un jaunajai ikdienas realitātei. Kolektivizācija ir tikai viens piemērs – Latvijā tādu ir diezgan daudz.
Sentiments liek pārspīlēt vai nepiešķirt lielu nozīmi
Bija cilvēki, kas savām acīm pieredzēja šīs pārmaiņas apkārtējā vidē, kas tām pielāgojās vai gluži pretēji – protestēja, jo vēlējās saglabāt savas vietas identitāti. Taču šobrīd, gremdējoties atmiņās par tā laika celtnēm, iestādēm un pārmaiņām, nereti varam saklausīt pat zināmu sentimentu par aizgājušajiem laikiem.
“Īstenībā ir atsevišķi elementi, kurus cilvēki atceras pat ar tādu zināmu sentimentu, piemēram, kolhoza centrālo kultūras namu, kur taču notika tādi pasākumi, bet tagad tā ir krūmos ieaugusi, pussabrukusi baltu silikāta ķieģeļu ēka, un cilvēki runā par to kā par zudušu,” norādīja Kuzmins.
Sentiments galvenokārt izskan ne jau par pašu ēku, bet gan kopā būšanu un, iespējams, jaunības dienās piedzīvoto, par ko atgādina šīs ēkas drupas, taču tik un tā – tā ir būtiska mūsu vēstures daļa. Taču daudz ko, iespējams, no šī posma mūsdienās mēdzam pārspīlēt vai tieši otrādi – nepiešķiram tam pietiekami lielu nozīmi.
Kolhozu ciemati tika būvēti vairākās kārtās. Vispirms notika piespiedu viensētu pārcelšana uz potenciālo kolhoza centru, bet tikai 60.–80. gados, kad kolhoziem pieauga rocība, pēc īpašiem projektiem šajos kolhoza centros tika būvēts dzīvojamais sektors un tad arī saimniecības sektors – daudzdzīvokļu nami un kantora ēkas. Tam visbeidzot sekoja arī rūpnieciskais un sadzīviskais sektors – bērnudārzi, ēdnīcas, kultūras nami un viss pārējais.
