“Man jātic tikai medicīnai un Dievam”
40 gadus vecā Linda Freimane apprecējās pirms diviem gadiem un uzreiz pēc kāzām ar vīru plānoja ģimenes pieaugumu, taču pusgada laikā bērniņš nepieteicās. Lindai veica olvadu caurlaidības pārbaudi, lai saprastu iemeslus. Tās laikā, vienkāršiem vārdiem sakot, viņai nācās izņemt abus olvadus. Lindas vienīgā iespēja tikt pie pašas bērniņa ir ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību.
“Es sev līdzīgās sievietes, kurām ir olvadi, mierinu: “Jums tāpat pastāv tā mazā daļiņa brīnumiņa, tāpēc ka jums ir visi orgāni”. Protams, ir daudz un dažādu diagnožu, vēl ir neizskaidrojamā neauglība, bet tik un tā man liekas – ja tev viss ir, tad tu vari ticēt brīnumam. Man ir jāuzticas tikai medicīnai un Dievam,” par olvadu izņemšanu sacīja Linda.
Viņa rīkojās saskaņā ar vispārējām ārstu rekomendācijām. Sievietēm līdz 35 gadu vecumam jāsāk izmeklēt situācija, ja grūtniecība neiestājas 12 mēnešu laikā pie regulāras dzimumdzīves bez kontracepcijas. Savukārt sievietēm vecumā virs 40 gadiem izmeklējumi jāsāk pēc sešiem grūtniecības neiestāšanās mēnešiem.
Par neauglību uzskata pāra nespēju radīt bērnu gada laikā, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi bez kontracepcijas. Arvien biežāk grūtniecība neiestājas pāriem, kas ģimenes pieaugumu plāno vēlīni, skaidroja ginekoloģe, reproduktoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Natālija Bērza. Vēlīni – tas nozīmē pēc sievietes 35 gadu vecuma sasniegšanas. “Kopumā jau tas nav nekāds vecums, bet reprodukcijā 35 gadi parāda ļoti lielu auglības samazinājumu,” turpināja ārste. Tāpat liela pacienšu grupa ir sievietes bez partnera vīrieša, ar ko kopā radīt bērnu, skaidroja Bērza.
Runāt skaļi
Atbraukusi mājās pēc olvadu izņemšanas, Linda sāka meklēt informāciju par medicīnisko apaugļošanu. “Man nebija līdzvērtīgu cilvēku, ar ko parunāt. Es sāku meklēt internetā, instagramā, visur, kur vien varu, īstus cilvēkus,” sacīja Linda. Šādus stāstus uziet nebija viegli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņa pati runā atklāti. Citu cilvēku pieredzes stāsti viņai palīdzēja mazināt vientulības izjūtu.
“Draudzenes jau visbiežāk saka, ka viss būs kārtībā. Bet neviens nav solījis, ka viss būs kārtībā. Un tad ir tā kaut vai svešā sieviete, kas iet cauri tam pašam. Tu parunā, un tu saproti, ka jūs jūtaties vienādi. Tad paliek labāk,”
norādīja Linda.
Kā skaidroja klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa, citu cilvēku pieredze, dalīšanās ar to un savstarpējs atbalsts no līdzīga ceļa gājējiem ir būtiska kopējā atbalsta daļa. “Tu jau nestaigā ar pie krūtīm pielīmētu uzlīmi par to, kam esi gājusi cauri. Ļoti palīdz un iedvesmo tie stāsti. Tu redzi kādu, kas ir tieši tādā punktā, kā tu – satraucies, izmisumā, neziņā. Kāds, kas vēl tikko iesācis [medicīniskās apaugļošanas] ceļu un ir cerību pilns. Kāds, kam ir veiksmīgais rezultāts, izstāsta, kā tas ir bijis, kam gājis cauri un ko tas ir nozīmējis. Kāds, kam nav veiksmīga iznākuma, dzīvo tālāk un atrod ceļus, kā dzīvi dzīvot piepildīti,” uzskaitīja Ābeltiņa. Tieši informētība par visiem iespējamajiem scenārijiem palīdz apbruņoties arī pret iespējamu neveiksmi, viņa piebilda.
Katra neveiksme kā zaudējums
Pirmā procedūra Lindai ar vīru nesa neveiksmi. Grūtniecība neiestājās. Šai neveiksmei viņu mazliet sagatavoja lasītā un uzklausītā citu pieredze. “Tu nevis noskaņojies tam, bet tu esi gatava tam. Tomēr tad, kad neizdodas, tas ir pirmais trieciens. Pirmais zaudējums. Pirmā neveiksme, kuras laikā tev vienkārši viss sabrūk,” viņa paskaidroja.
Otrajā mēģinājumā bija citādi. Lindai bija lielas gaidas. Šķita, ka šī būs laimīgā reize. “Pienāk otrā reize un atkal neizdodas. Otrā reize man personīgi bija vissmagākā. Ne velti visi saka, ka katrs neveiksmīgais IVF [medicīniskās apaugļošanas] cikls ir kā sēras, kā zaudējums. Tā arī ir, un tur neko nevar izdarīt. Un tev, ejot tam cauri, tāpat jāturpina iet uz darbu, dzīvot, smaidīt,” neslēpa Linda.
Arī trešā reize bija neveiksmīga. Grūtniecība atkal neiestājās. “Man liekas, ka vīram bija vēl smagāk. Viņš saprata, ka tiešām var neizdoties, jo neviens jau nav solījis, ka izdosies. Paldies Dievam, mēs esam ļoti tuvi un ļoti atbalstām viens otru. Šis ir arī ļoti izaicinoši pāriem. Ne velti dzirdēts, ka ļoti daudzas attiecības (IVF ceļā) izjūk tāpēc, ka spriedze attiecībās ir milzīga,” stāsta Linda.
Neveiksme pāri piemeklēja arī ceturtajā piegājienā.
Kopumā Latvijā kopš 2022. gadā valsts apmaksātu medicīnisko apaugļošanu var saņemt sievietes vecumā līdz 40 (ieskaitot) gadiem. Šāda programma Latvijā darbojas kopš 2012. gada. Kā norāda Veselības ministrijā (VM), šo gadu laikā veiktas vairāk nekā 11 tūkstoši medicīniskās apaugļošanas procedūru. “Pozitīvs procedūras rezultāts ir novērojams aptuveni pusē gadījumu,” atklāja VM preses dienestā.
Saskaņā ar Nacionālā veselības dienesta datiem, pērn katras 25. dzemdības notikušas valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rezultātā. Tas ir – no vairāk nekā 11 tūkstošu dzemdībām, 451 dzemdības bija medicīniskās apaugļošanas rezultātā.
Mokošā gaidīšana
Medicīniskā apaugļošana ir liels pārbaudījums arī ķermenim. Lai stimulētu olnīcas, vairākas dienas pēc kārtas vēderā jāinjicē hormonālie medikamenti. Pēc olšūnu stimulācijas notiek olšūnu punkcija. Tās laikā, vienkāršiem vārdiem sakot, no sievietes ķermeņa izņem nobriedušās olšūnas. Pēc tam laboratorijā notiek olšūnu apaugļošana. Tālāk jāgaida piecas līdz septiņas dienas, lai uzzinātu, vai radies embrijs. Ja tiktāl viss aizritējis veiksmīgi, tad jāgaida divas nedēļas, kamēr embrijam veic ģenētisko pārbaudi.
“Pēc punkcijas tu jūties kā pēc operācijas. Ir ļoti liels diskomforts, varbūt sāpes vēdera lejasdaļā. Tās sešas dienas (pēc punkcijas) ir atveseļošanās laiks,” paskaidroja Linda.
Šajā atveseļošanās laikā nevar darīt to, kas ierasti palīdzētu psiholoģiskajai pašsajūtai. “Man patika agrāk ziemas peldes, tās ļoti manu nervu sistēmu nomierināja. Ejot šo ceļu, nevar iet ziemas peldēs. Nav teikts, ka tu nevari, bet, kā ārsti saka, nav pārbaudīts, vai tas ir par labu vai sliktu, tāpēc labāk nevajag,” bilda Linda.
Mokoša ir arī neziņa un gaidīšana – procedūra būs bijusi veiksmīga vai neveiksmīga? “Tu vispār naktīs normāli neguli. (..),” viņa atzina.
Neziņa, vainas izjūta, spriedze, satraukums, cerība, vilšanās – medicīniskās apaugļošanas ceļš ir daudzslāņains. “Mums var būt ļoti dažādas vajadzības, un mums viņas var mainīties laika gaitā,” pauda psiholoģe Ābeltiņa. Tāpēc nepieciešama daudzpusīga atbalsta sistēma. Tā sākas ar pirmo vizīti pie ārsta, kurš paskaidro iespējamos notikuma scenārijus, tuvinieku atbalstu un arī profesionālās psiholoģiskās palīdzības pieejamību nepieciešamības mirkļos.
Nav laika pauzēm
Linda gada laikā izgājusi cauri trīs apaugļošanas procedūrām. Parasti starp tām ietur lielāku pauzi, tostarp arī tamdēļ, lai atlabtu emocionāli, taču Lindai šādām pauzēm nav laika. Viņai ir 40 gadi, viņa pati atgādina. Laiks ir izšķirošs.
Linda vēlētos, lai paplašinātu psiholoģisko palīdzību pāriem, kas ārstē neauglību. “Gatavojoties tagad piektajam piegājienam, es iešu tūlīt pie terapeites, jo, nē, tu nevari nest visu laiku mājās to visu. Tev vajag kaut kādu citu cilvēku, ar ko parunāties,” viņa stāsta. Uzmācīga ir arī vainas izjūta.
Līdz šim viņa terapiju neizvēlējās, jo tas būtu pārāk dārgi. Neskatoties uz valsts līdzfinansējumu medicīniskajai apaugļošanai, Linda ar vīru līdz šim centienos tikt pie bērniņa ieguldījusi aptuveni septiņus tūkstošus eiro. Izmaksas veido Lindas un viņas vīra regulārās, tostarp padziļinātās asinsanalīzes, ģenētiskie testi, mediķu ieteiktās papildu procedūras un ārstu rekomendētie uztura bagātinātāji.
Arī Ābeltiņa norāda, ka psiholoģiskās palīdzības pieejamība visiem, kas iet cauri medicīniskās apaugļošanas procedūrām, būtu apsveicama. Taču svarīgi – tai jābūt brīvprātīgai.
Ko tālāk?
Šobrīd Linda ar vīru turpina iet pretī savam mērķim – bērniņam. Uzticas ārstiem. Tā turpinās līdz brīdim, kad ārsts teiks, ka darīts viss iespējamais. “Un arī, ja viņš pateiks, ka ir darīts viss un vēl nebūs bērniņš pieteicies, tāpat es gribēšu vēl vienu reizīti izmēģināt,” sprieda Linda.
Šobrīd ļoti bieži viņu pārņem vilšanās. Kā sava veida pašaizsardzība prātā arvien biežāk iešaujas doma – kas būs, ja neizdosies tikt pie bērniņa?
Tomēr pagaidām ne viņa, ne viņas vīrs nav gatavs atmest ticību un cerību.
Lasi arī:
