Svētdienu pēcpusdienās Simona Bolivara parkā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā valda īstas kaloriju dzīres. Tirgotāji piedāvā vafeles ar sīrupiem, ievārījumiem, karameli un sieru. Starp piedevām ir pat koši zaļa mērce ar košļājamās gumijas garšu. “Dzīve ir pārāk īsa, lai neēstu to, kas tev garšo,” vēsta uzraksts virs viena no stendiem. Šķiet, ka kolumbieši tam piekrīt – ceturtajai daļai valsts iedzīvotāju ir aptaukošanās, un kopš 1980. gada šis īpatsvars pieaudzis piecas reizes. Valstī plaši izplatīts arī diabēts, paaugstināts asinsspiediens un nieru slimības. Tās visas ir hroniskas saslimšanas, kas saistītas ar aptaukošanos.
Ar nemitīgiem aicinājumiem ēst veselīgāk vien nepietiek. Lai mainītu iedzīvotāju ēšanas paradumus, Kolumbija ieviesusi stingrus noteikumus. Uz produktiem ar augstu cukura, sāls vai neveselīgo tauku saturu ražotājiem jāizvieto lielas, melnas brīdinājuma zīmes. Valsts šiem produktiem piemēro arī īpašu nodokli, kas pakāpeniski pieaudzis līdz 20 %.
Līdzīgus ierobežojumus ievieš arī citas valstis. Piemēram, Skotijā lielie uzņēmumi vairs nedrīkst izvietot neveselīgu pārtiku veikalu redzamākajās vietās vai piedāvāt akcijas ar moto “Pērc vienu, otru saņem bez maksas”. Savukārt Lielbritānija aizliegusi neveselīgas pārtikas reklāmas internetā un sociālajos tīklos. Bet
Indijā domā par to, vai aizliegt neveselīgas pārtikas pārdošanu bērniem 50 metru rādiusā ap skolām.
Kopumā vairāk nekā 100 valstīs saldinātajiem dzērieniem piemēro īpašus nodokļus.
Šādi ierobežojumi dod rezultātus. Piemēram, Meksikā pēc pārtikas marķēšanas noteikumu ieviešanas pārdoto produktu kopējais kaloriju daudzums samazinājies par 15 %, bet pievienotā cukura daudzums par 25 %. Interesanti, ka aptuveni 90 % no kaloriju daudzuma samazinājuma panāca nevis pircēji, mainot savus paradumus, bet gan ražotāji, mainot produktu receptes.
