Valsts kontrole secinājusi, ka pašlaik invaliditātes statuss ne visos gadījumos sasniedz savu mērķi. Bieži tas galvenokārt ir nepieciešams, lai kompensētu ienākumu zudumu, nevis lai saņemtu atbalstu funkcionēšanas ierobežojumu radīto barjeru mazināšanai. Turpretī tiem, kuriem nepieciešams atbalsts, visu vajadzību nodrošināšanai nemaz nepietiek.
ĪSUMĀ:
Pašreizējā invaliditātes piešķiršanas pieeja ir novecojusi – to atzīst gan šī statusa piešķīrēji, gan Valsts kontrole, kas revīzijā vērtēja tagadējo sistēmu. Galvenā problēma – sistēma neizdala, kāds atbalsts nepieciešams katram konkrētam cilvēkam. Rezultātā invaliditātes atbalsts it kā piešķirts daudziem, bet ar to visiem nepietiek.
Cilvēku ar invaliditāti skaits pieaug
Kopumā Latvijā ir vairāk nekā 224 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti – gan bērni, gan pieaugušie. Bērnu funkcionālos traucējumus neiedala grupās, bet pieaugušo gan.
Invaliditātes grupa raksturo, cik daudz cilvēka veselības traucējumi ierobežo viņa ikdienu un darbspējas. To nosaka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. 1. grupa ir ļoti smaga invaliditāte – darbspējas zudušas pilnībā, un bieži nepieciešama pastāvīga kopšana vai asistenta palīdzība. 2. grupa nozīmē smagu invaliditāti – funkcionālie traucējumi būtiski ierobežo cilvēku un rada ilgstošu darbnespēju, lai gan parasti nav vajadzīga aprūpe mājās.
3. grupa ir mēreni funkcionāli traucējumi – darbspējas ir samazinātas, taču piemērotos apstākļos cilvēks var strādāt.
Visvairāk cilvēku ar invaliditāti ir trešajā grupā – gandrīz 95 tūkstoši cilvēku. Taču daudz neatpaliek arī cilvēku skaits otrajā grupā – nepilni 94 tūkstoši.
Te gan jāpiebilst, ka vienai personai pārskata periodā var būt vairāki funkcionālo traucējumu veidi un vairākas invaliditātes grupas, tāpēc summa, saskaitot pa invaliditātes grupām, ir lielāka nekā unikālo personu skaits.
Taču pēc šīs dinamikas redzams, ka cilvēku ar invaliditāti skaits pieaug. Skaidrojumi tam ir dažādi. Tās var būt gan sekas Latvijā nepieejamās veselības aprūpes dēļ – cilvēki laikus netiek ārstēti un viņu veselība tikmēr pasliktinās. Otrs iemesls – sabiedrība kopumā noveco un senioriem vairāk nepieciešama aprūpe.
Atbalsts – ap miljardu eiro gadā
Atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti nav vien pabalsts. Tā ir vesela sistēma – pensijas, pabalsti, pakalpojumi un atvieglojumi. Kopā tie ik gadu izmaksā ap miljardu eiro. Apmēram puse ir tiešais finansiālais atbalsts: invaliditātes pensijas tiem, kuri iepriekš strādājuši, sociālā nodrošinājuma pabalsts tiem, kuri nav strādājuši, un citi pabalsti.
Otra puse – pakalpojumi un atvieglojumi: asistenti, aprūpe, nodokļu atlaides, sabiedriskais transports un cits atbalsts.
No datiem nav iespējams secināt, kurai no invaliditātes grupām valsts atbalstā visvairāk atvēlē naudas. Taču, spriežot pēc vajadzībām, vairāk nepieciešams pirmajai un otrajai grupai, jo šiem cilvēkiem vairāk vajadzīgi dažāda veida atbalsts – gan aprūpētāji vai asistenti, gan pielāgoti transportlīdzekļi vai citi tehniskie palīglīdzekļi.
Savukārt, runājot par atbalstu naudas izteiksmē, ikmēneša sociālā nodrošinājuma pabalsts ir vidēji mēnesī 232 eiro. Tā nodrošināšanai kopsummā pērn izmantoti 56,3 miljoni eiro.
Invaliditātes pensijas minimālais apmērs atkarīgs no grupas un no tā, vai invaliditāte noteikta kopš bērnības. Tas svārstās no 200 līdz 400 eiro. Pērn invaliditātes pensijās kopā izmaksāti 304 miljoni eiro.
Taču lielākā daļa invaliditātes pensiju saņēmēju saņem līdz 300 eiro – tādu ir 43 tūkstoši. Līdz 400 eiro saņem nepilni 17 tūkstoši. Un tālāk jo lielāka pensija, jo mazāk tās saņēmēju. Šo pensiju saņem tie, kuri iepriekš strādājuši, un redzams, ka ir arī cilvēki, kuri saņem salīdzinoši lielas invaliditātes pensijas, arī četrus tūkstošus eiro mēnesī un vairāk.
Komisija, kas vērtē invaliditātes piešķiršanu, pamatā vadās pēc ģimenes ārstu vai speciālistu vērtējuma. Ja nepieciešams, veic pati savu ekspertīzi.
“Ģimenes ārsts ir tas cilvēks, tas guru, kas izlemj, vai šo pacientu sūtīt uz Valsts darba ekspertīzes komisiju. Un tad mēs izvērtējam. Ārsti eksperti veic ekspertīzi. Invaliditātes ekspertīze un lēmuma pieņemšana ir administratīvais akts un līdz ar to izvērtē, vai tas sakrīt ar iesniegtajiem dokumentiem, vai cilvēks var tiešām to darīt vai nedarīt. Ja vajadzīgs, ne tikai pēc dokumentiem skatās, bet izsauc klātienē,” pastāstīja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Rīgas nodaļas vadītājs, vecākais ārsts eksperts Edvīns Vasaraudzis.
Pērn no visiem iesniegumiem invaliditātes ekspertīzei tikai 7 % gadījumu to neapstiprināja, jo tika konstatēti viegli funkcionēšanas ierobežojumi, kas neatbilst invaliditātes noteikšanas kritērijiem.
Sistēma jāmaina
Komisijā nekomentēja premjera Andra Kulberga (“Apvienotais saraksts”) sacīto, ka aiz invaliditātes statusa var slēpties manipulācijas ar statusu, taču
piekrīt, ka sistēma ir jāmaina.
“Trešā invaliditātes grupa, es varu teikt, ka tas nenozīmē, ka cilvēks ir vesels un ka tā ir kaut kāda slēpta manipulācija. Es nekomentēšu premjera izteikumus. Tā nav mana kompetence, bet
mēs vadāmies no tā, ka cilvēkus, kam ir trešā invaliditātes grupa, viņam ir traucējumi, kas viņam traucē integrēties darba un sabiedrībā,”
pauda Vasaraudzis.
“Diemžēl sabiedrībā ir uzslāņojumi, ka cilvēkam invaliditāte jāpiešķir pēc diagnozēm. Teiksim tā, tad, ja ir diagnoze, tāda un tāda slimība, tātad ir invalīds. Mēs vairāk ejam uz to, un arī Eiropas standartos tas ir, lai orientētos pēc starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas. Un tieši par funkcionēšanas ierobežojumiem, nevis tā, ka pēc diagnozēm, bet cilvēkam varbūt ir tāda relatīvi smagāka slimība, bet viņš var būt sabiedrībā, strādāt un funkcionēt,” viņš turpināja.
Individuālāks novērtējums
Pēc Valsts kontroles ieteikumiem Labklājības ministrija (LM) sākusi pilotprojektu ar mērķi ieviest minēto dzīvē – ka novērtējums būtu iespējami individualizēts un cilvēks saņemtu atbilstošākus pakalpojumus.
“Tie ir pieci mērķēti protokoli par redzi, dzirdi, kustību, garīga rakstura traucējumu, hronisku traucējumu, kas ļauj katru cilvēku individuāli vērtēt atbilstoši tam funkcionālo traucējumu veidam, kas viņam ir visvairāk izteikts. Vienlaikus ar šiem novērtējumiem mēs arī paredzam atgriešanos pie klātienes ekspertīzēm, kas ļauj ārstam ekspertam komisijas pusē redzēt cilvēku, novērtēt viņu, parunāt ar viņu viņu pašu sajūtu līmenī par to, kā viņš jūtas,” komentēja LM Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas dep. direktora vietniece Aiga Lukašenoka.
Vai šāda mērķētāka pieeja ļaus ietaupīt, kā izskanējis valsts budžeta taupības kontekstā, pagaidām pāragri spriest.
“Runāt par ietaupījumiem, protams, ir apgrūtināta, jo ne pa velti cilvēkam ir noteikta invaliditāte, tātad viņam ir mēreni smagi vai ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi, kas prasa zināmu valsts atbalstu. Vai tas ir finansiāls vai pakalpojumu vai atvieglojumu veidā, bet jebkurā gadījumā tas ir atbalsts, kas, protams, rada finansiālo ietekmi. Tas, ko šis novērtējums viennozīmīgi ļautu, būtu šī mērķa tālākā izvērtēšana un atsevišķos gadījumos, iespējams, tajos gadījumos, kur līdz šim invaliditāte bija noteikta, varbūt priekšdienām šī invaliditāte vairāk netiktu noteikta, jo šis mērķēts izvērtējums ļautu precīzāk par domēniem iet cauri un skatīties šo cilvēku atbilstību statusam,” teica Lukašenoka.
Valsts kontrole par līdzekļu izlietojumu norāda – tos var izmantot mērķētāk.
“Ar šiem līdzekļiem var izdarīt vairāk, lai sasniegtu mērķi, ja tos virza mērķētāk.
Kādā veidā šos līdzekļus tērēt? Ieguldīt smagākajos gadījumos, atbalstīt tos, kam ir lielāks potenciāls iesaistīties darba tirgū.
Vai arī kaut ko taupīt un pārdalīt vēl kaut kādā citādā veidā. Tas būs politisks lēmums. Tad, kad būs ieviesta ieviesta šī objektīvā individuālā vērtēšanas pieeja un būs redzami dati, kāds vispār ir tas līdzekļu apjoms, par kura lietderīgu izmantošanu ir pamats domāt,” komentēja Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
Latvija izceļas uz pārējo Eiropas valstu fona
Citviet Eiropas Savienībā personu īpatsvars, kuras norāda uz ilgstošiem ierobežojumiem ikdienas aktivitātēs veselības problēmu dēļ, svārstās 20-30% līmenī. Latvijā tas ir virs 40 %. Invaliditāte katrā valstī tiek noteikta vai atzīta pēc atšķirīgiem kritērijiem, tāpēc nav salīdzināma informācija par personu skaitu, kurām ir noteikta invaliditāte. Taču Latvijā ir salīdzinoši zems darbspēju zaudējuma slieksnis – jau no 25 %. Citās valstīs tas ir augstāks. Līdz ar reformu arī Latvijā plānots atteikties no procentuālām robežām.
