ĪSUMĀ:
Pēc pilsoņkara valsti sadala autonomās daļās
Bosnijā un Hercegovinā no 1992. līdz 1995. gadam norisinājās asiņains pilsoņkarš, kurā nogalināja aptuveni 100 tūkstošus cilvēku, bet vēl vairāk nekā 2 miljoni bija spiesti bēgt. 1995. gadā ASV pilsētā Deitonā parakstīja miera līgumu, kas šo asinsizliešanu izbeidza.
Saskaņā ar vienošanos Bosniju un Hercegovinu sadalīja etniski pārvaldītās autonomās daļās – pārsvarā bosņaku un horvātu apdzīvotajā Bosnijas un Hercegovinas Federācijā un Serbu Republikā, kā arī Brčko apgabalā, kam ir īpašs statuss.
Decentralizētajai pārvaldībai ir jānodrošina, lai visas valstī dzīvojošās etniskās grupas būtu vienlīdzīgi pārstāvētas, taču tas ir būtiski vājinājis centrālo valdību un veicinājis savstarpējo neuzticēšanos, jo katra grupa var izmantot veto tiesības lēmumu pieņemšanā.
Foto: Uldis Ķezberis / Latvijas RadioPriekšvēlēšanu plakāti Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā
Žurnālists: Iedzīvotājiem trūkst skaidrības, ko saukt pie atbildības
Šāda politiskā sistēma veicina arī to, ka iedzīvotājiem bieži vien nav skaidrs, ko saukt pie atbildības, pastāstīja pētnieciskais žurnālists Aladins Abdagičs:
“Ja kāds man teiktu, ka ir jāprotestē pret šo valdību, tad es jautātu: kur man ir jādodas? Pie Sarajevas kantona valdības, pie Bosnijas un Hercegovinas Federācijas valdības vai pie centrālās valdības?
Jo kantonā pie varas ir viena politiskā partija, federāciju vada cita partija, bet centrālajā valdībā pie varas ir vēl cita partija. Tad kurš ir vainīgs? Tajā brīdī rodas sajūta, ka tev nav nekādas ietekmes, jo nav konkrēta adresāta, pie kura vērsties. Tā ir problēma.”
Vājās institūcijas sekmē korupciju, kas caurauž faktiski visas dzīves jomas, sacīja nevalstiskās organizācijas “Transparency International” vadītāja Bosnijā un Hercegovinā Ivana Korajliča: “Mēs esam uzskatāms piemērs valsts nozagšanai. Elites pilnībā kontrolē resursus, procesus un nozares, ne tikai finansiāla labuma gūšanai un resursu izsaimniekošanai, lai varētu padarīt bagātākus savus draugus, bet arī patronāžas tīklu uzturēšanai, kas garantē viņiem palikšanu pie varas un atkārtotu uzvaru vēlēšanās. Tāpēc arī gadījumā, ja vēlaties atrast darbu vai reģistrēt savu bērnu universitātē vai pat bērnudārzā, jums ir nepieciešama pazīšanās ar cilvēkiem, kuri pieņem šos lēmumus.”
Korupcija ir visapkārt
Bosnijas un Hercegovinas sarežģītā politiskā sistēma atspoguļojas vēlēšanās, kurās izraudzīsies ne tikai valsts līmeņa parlamenta deputātus un prezidentūras trīs locekļus, bet arī autonomo vienību likumdevējus, Serbu Republikas prezidentu un viceprezidentu, kā arī vietējos parlamentus desmit kantonos Bosnijas un Hercegovinas Federācijā.
Galvaspilsētā Sarajevā dzīvojošā žurnāliste Merima Šemiča sarunā ar Latvijas Radio teica, ka politiķi priekšvēlēšanu kampaņā nesola veikt būtiskas reformas, kas uzlabotu pilsoņu dzīves līmeni.
Foto: Kaspars Markuss / Latvijas TelevīzijaŽurnāliste Merima Šemiča un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis
“Es nekad neesmu dzirdējusi nevienu no viņiem sakām: “Mēs sakārtosim veselības aprūpes sistēmu. Mēs parūpēsimies, lai šī valsts būtu droša visiem. Mēs panāksim, lai ikvienam būtu mājoklis un viņi saņemtu algu. Mēs nodrošināsim pienācīgu aprūpi visiem bērniem.” Viņi vienkārši par to nerunā. Tā vietā viņi dod cilvēkiem mazus solījumus, piemēram, salabot tiltu. Bet kam rūp tilts, ja cilvēkiem nav, ko ēst? Tas ir vienkārši absurdi,” uzskata žurnāliste.
Šemičai esot grūti noticēt, ka pēc vēlēšanām Bosnijā un Hercegovinā kaut kas patiešām varētu mainīties, jo
uz priekšvēlēšanu plakātiem esot redzami galvenokārt politiķi, kuri ir pie varas pēdējos 30 gadus.
Arī domnīcas “Drošības pētījumu centrs” direktors Deniss Hadžovičs necer uz būtiskām pārmaiņām pēc vēlēšanām.
“Ja politiķi neizrādīs lielāku interesi par iedzīvotājiem un nerīkosies viņu interesēs, tad es neesmu pārliecināts, ka būs iespējams kaut ko panākt. Un līdz ar to arī atrast kopīgu pamatu Bosnijas un Hercegovinas nākotnei. To būtu daudz vieglāk izdarīt, ja izdotos izveidot rīcībspējīgu valdību,” Hadžovičs sacīja Latvijas Radio.
Foto: Uldis Ķezberis / Latvijas RadioDomnīcas “Drošības pētījumu centrs” direktors Deniss Hadžovičs
Grūtais ceļš uz Eiropas Savienību
Bosnija un Hercegovina 2022. gadā saņēma ES kandidātvalsts statusu, bet pirms diviem gadiem Eiropadome nolēma sākt iestāšanās sarunas ar Sarajevu.
Taču sarunas reāli nav sākušās, jo Bosnija un Hercegovina kavējas pieņemt vairākus likumus par izmaiņām tiesu sistēmā. Iekšpolitisku ķildu dēļ joprojām nav apstiprināts arī valsts galvenais pārstāvis sarunām ar ES.
Foto: Uldis Ķezberis / Latvijas RadioPriekšvēlēšanu plakāti Serbu Republikas galvaspilsētā Baņā Lukā
Latvijas Radio uzrunātie bosnieši bija skeptiski par to, ka valsts pārredzamā nākotnē varētu pievienoties blokam.
Serbu Republikas galvaspilsētā Baņā Lukā dzīvojošais jurists Aleksandrs Jokičs uzskata, ka Briseles galvenā prioritāte ir novērst jaunu pilsoņkaru Bosnijā un Hercegovinā, nevis patiešām uzņemt valsti savā saimē.
36 gadus vecais vīrietis ir pārliecināts, ka viņa dzīves laikā Bosnija un Hercegovina neiestāsies ES.
“Mums nav tādas domāšanas, mēs negribam sakārtotu sistēmu. Mēs gribam korupciju. Mēs dzīvojam korupcijā. Tas ir tā, it kā jūs zivij jautātu, vai tā grib izkāpt krastā un spēlēties ar pērtiķi. Zivs var gribēt uzrāpties kokā, bet tā taču dzīvo ūdenī. Tā prot elpot ūdenī, nevis uz sauszemes,” ironizēja Jokičs.
Cerīgāk noskaņots ir žurnālists Aladins Abdagičs. Viņš kā piemēru nosauc citas Bosnijas un Hercegovinas kaimiņvalstis, kas ir spējušas pievienoties ES vai ir ļoti tuvu tam.
