Šajās dienās no Amerikas Savienoto valstu (ASV) puses izskanējuši aicinājumi Francijai un Vācijai atbrīvot daļu no savām stratēģiskajām dīzeļdegvielas rezervēm, lai tādējādi cīnītos pret pieaugošajām dīzeļdegvielas cenām. Tās gan Eiropā, gan ASV ir sasniegušas rekordaugstu līmeni.
Gadījumā, ja Eiropas valstis šim aicinājumam nepakļautos, Donalds Tramps pieļāva iespēju, ka ASV uz laiku varētu apturēt dīzeļdegvielas eksportu.
Tramps gan atzina, ka, visticamāk, šāds solis tomēr novestu pie vēl lielākas cenas cenu celšanās. Par dīzeļdegvielas eksporta ierobežojumiem paziņojušas arī Krievija un Ķīna.
Šīs ziņas tika uztvertas ar pamatīgu satraukumu ES gaiteņos. Galu galā ES joprojām dīzeļdegvielas izmantošanas īpatsvars ir visaugstākais. Eiropas Komisija (EK) paziņoja, ka pilnībā noraida šādus draudus, jo ierobežojumi noteikti ietekmētu gan vietējos uzņēmējus, gan iedragātu uzticību ASV kā uzticamam partnerim. Nedaudz vēlāk ES enerģētikas komisārs Dans Jergensens norādīja, ka lēmums par rezervju atbrīvošana primāri ir dalībvalstu kompetencē.
“Mēs apspriežamies ne tikai ar Amerikas Savienotajām valstīm, bet ar visām Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstīm. Ir jāizvēlas piemērotākais laiks. Jā, mūsu rīcībā ir šādas iespējas un mēs tās esam izmantojuši arī iepriekš. Protams, ka lēmumu par rezervju iepludināšanu vai neiepludināšanu tirgū pieņem katra dalībvalsts atsevišķi. Mēs Eiropas Savienībā cenšamies koordinēt savu nostāju gan ar savām dalībvalstīm, gan ar tām valstīm, kas nav Eiropas Savienībā,” skaidroja Jergensens.
Nedaudz vēlāk kļuva zināms, ka Francija kopā ar citām ES valstīm tomēr apsver iespēju palaist tirgū 50 miljonus barelu dīzeļdegvielas. Tikpat lielu apjomu jēlnaftas nodrošinātu arī Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstis. Francijas prezidents Emanuels Makrons ir aicinājis šo situāciju risināt arī G7 valstu līmenī, jo citām valstīm, piemēram, Kanādai, Japānai un pat Šveicei, stratēģisko rezervju ir daudz vairāk nekā, piemēram, Francijai vai Vācijai.
Reaģējot uz šo lēmumu, naftas cenas ir nokritušās par 3 līdz 4 procentpunktiem un tagad ir zem 100 dolāru par barelu atzīmes.
Vai tas varētu nozīmēt, ka kaut nedaudz krīzi ir izdevies mazināt? Noteikti pašlaik vēl ir pāragri to apgalvot, jo patiesībā šobrīd notiekošais ir iezīmējis arī vairākas vājās vietas, turklāt dažādos pasaules reģionos. Galu galā karš Ukrainā un nemierīgā situācija Tuvajos Austrumos ir tikai daži no iemesliem, kāpēc pašlaik piedzīvojam degvielas krīzi.
Kā atgādina aģentūra “Reuters”, laika posmā kopš 2009. gada Eiropā ir slēgtas aptuveni 30 no 100 naftas pārstrādes rūpnīcām. Vēl vismaz septiņas ir pārveidotas par biodegvielas pārstrādes rūpnīcām. Un tas viss ir ievērojami samazinājis dīzeļdegvielas, degvielas un aviācijas degvielas ražošanas iespējas. Taču, mainoties ģeopolitiskajai situācijai, Eiropā ir aktualizējies jautājums par militārajām spējām, kas joprojām ļoti lielā mērā ir balstītas tieši uz dīzeļdegvielu. Un pieprasījums pēc tās tikai pieaug, lai arī lielie “zaļie” plāni paredz pavisam citu stratēģiju.
Varētu šķist, ka ASV taču arī nebūtu jāsatraucas par dīzeļdegvielas cenām, jo vieglajās automašīnās to pārsvarā nelieto. Taču no dīzeļdegvielas ir atkarīga lauksaimniecība un pārtikas ražošana, bet no tās eksporta – pārtikas pieejamība un tās cena gan Latīņamerikā, gan citos reģionos.
Un, ļoti iespējams, ka drīzumā par pamatīgu krīzi mēs dzirdēsim arī Austrālijā. Tā ir OECD valsts, kurā uz vienu iedzīvotāju tiek patērēts visvairāk dīzeļdegvielas.
Proti, aptuveni 1,1 tonna uz iedzīvotāju gadā – tas ir divreiz vairāk nekā ASV. Austrālija, kurā ir ļoti attīstīta kalnrūpniecība, lauksaimniecība un kravas tiek pārvadātas milzīgos attālumos, importē aptuveni 87 % dīzeļdegvielas. Jau aprīlī Tuvo Austrumu krīzes dēļ Austrālijā cenas pieauga par vairāk nekā 65 %. Un tas viss – par spīti nodokļu atvieglojumiem.
