Pateicība vai noziegums?
Varam saukt to par pateicību, dāvanu vai kukuli, bet diemžēl Latvijā tā ir sena prakse, ar ko pazīstami arī ārsti, atzina Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, endokrinologs Valdis Pīrāgs, taču, viņa ieskatā, to noteikti vajadzētu mainīt.
“Mūsu kaimiņvalstīs, kas ir tajā Austrumu kultūras iespaidā, tā jau ir sistēma, kas ir vienkārši nesagraujama, manuprāt, bet tas, ka pie mums to vajadzētu diferencēt un beidzot sākt savādāk rīkoties, es domāju, tur bumba ir vairāk pacientu pusē, jo valda aplamais priekšstats, ka tā var ietekmēt ne tikai ārstus, bet arī policistus, juristus, skolotājus, un to vajadzētu mainīt,” viņš pauda.
Ārsti ir profesionāļi, kuri dara savu darbu, un nevajadzētu būt tā, ka daži pacienti rod sirdsmieru tikai tad, kad iedevuši ārstam tā saukto “pateicību”.
Lai gan pastāv viedoklis, ka tas ir padomju mantojums, ko piekopj tikai gados vecāki cilvēki un jaunākās paaudzes šādi vairs nerīkojas, šī prakse joprojām ir aktuāla, uzsvēra Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece Elīna Ūsiņa.
Tiesībsarga birojs veicis padziļinātu izpēti šajā jautājumā, aptaujājot gan sabiedrību, gan pacientu un ārstu nevalstiskās organizācijas, gan izglītības iestādes, kas gatavo topošās ārstniecības personas.
“Mēs guvām pārliecību, ka tās nav pagātnes atmiņas par importa kafijas bundžām, konjaciņu un aploksnīti – tā ir realitāte, kas tiek tolerēta, pieņemta un arī kopta no abām pusēm,” norādīja Ūsiņa.
Iegūtie dati atklājuši, ka pacientus šādi rīkoties galvenokārt motivē vēlme pateikties un paust sirsnīgu atzinību par labu darbu un pretimnākošu attieksmi, taču vienlaikus viennozīmīgi blakus ir arī vēlme nopirkt kvalitāti, labvēlību un cieņu, skaidroja Ūsiņa.
Šīs divas paralēles būtu ļoti būtiski nošķirt, uzsvēra Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele.
Kukuļi tiek arī prasīti
Diemžēl ik pa laikam dzirdami gadījumi, kad kukulis ir dots vai pieprasīts, piemēram, lai paātrinātu rindu uz kādu pakalpojumu, un tas jau ir noziedzīgs darījums ar mērķi apiet sistēmu, nevis pateicība vai laipna savstarpējā kultūra.
“Kā mēs visi ļoti labi zinām, veselības aprūpes sistēmā naudas nav, rindas ir ārkārtīgi garas, un attiecīgi tur ir vieta šādiem krimināliem nodarījumiem, kas pacientiem it kā dāvā cerību saņemt kaut ko labāku un vairāk. Tādēļ sistēma pati rada šo situāciju, kad cilvēki domā, ja viņi kaut ko samaksās, varbūt dabūs labāku aprūpi, bet tas ne vienmēr tā notiek,” uzsvēra Ziemele.
Tādēļ pacientu organizācijas vienmēr uzsver caurskatāmības un informētības nepieciešamību – skaidrus un saprotamus ārstniecības ceļus, lai pacienti zinātu, piemēram, kurā brīdī pie kura ārsta jāvēršas, lai savlaicīgi saņemtu konkrēto pakalpojumu.
Tāpat, viņasprāt, būtu jādomā par regulējumu, kas attiecas uz ziņošanu par pieprasītu kukuli.
“Šie jautājumi ir ļoti sarežģīti, tāpēc nevar vienkārši samest vienā putrā visus pacientus, ka visi ir slikti un visi veicina kultūru, kurā dod kukuļus. Jo lielākā daļa cilvēku kukuļus tā nemaz nedod,” pauda Ziemele, paskaidrojot, ka Tiesībsarga biroja pētījumā parādījās – daļa no kukuļa devējiem to maksāja, jo tas tika pieprasīts.
Pīrāgs piekrita, ka viens jautājums ir par izmisušu pacientu cerībām un vēlmi paātrināt vai apiet sistēmu, kura nefunkcionē vai kurā mākslīgi tiek radīti sastrēgumi, lai kāds no tā gūtu kādu labumu, un pret to ir jāvēršas – par tādiem gadījumiem ir jāziņo.
Pavisam cits jautājums, viņaprāt, ir, piemēram, par pacientu atnestiem ziediem vai konfektēm jau pēc veiksmīgas izārstēšanās.
“Agrāk arī man bija pilns skapis ar dažādiem alkohola izstrādājumiem, bet nekad jau tos nenesa – arī tajos padomju laikos – pirms ārstēšanas, tas notika vairāk pēc. Tagad acīmredzot vairāk ir tādas kapitālisma attiecības, kad bezmaz vai jau pirms tam ir jāiemaksā, lai kaut kas mainītos, un tas ir absolūti nepieļaujami, būtu jāvēršas pret to,” Pīrāgs secināja.
Jārada iespēja pateikties citādi
Ūsiņa savukārt vērsa uzmanību uz to, ka bieži vien šīs dāvanas arī pēc ārstēšanas tiek nestas ar nodomu – ja nu kādreiz pie šī ārsta vēl būs jāatgriežas; ja nu ārstēties vajadzēs kādam radiniekam… Tādēļ arī šāda rīcība kopumā nav atbalstāma.
“Tas liecina par nedrošību un neuzticēšanos veselības aprūpes sistēmai un to, ka ir pārliecība – ja es izmantošu kādu materiālu resursu, piemēram, ielikšu naudiņu aploksnē vai sarūpēšu kādu labu dāvanu, būs labāka kvalitāte, būs laipnāka attieksme, ārsts biežāk pieies pie slimnieka gultas un būs nobruģēta arī nākotne, jo cilvēki ar šo tradīciju bruģē pārliecību – ja es nākotnē pie šī ārsta aiziešu, man būs labvēlīgāka attieksme,” viņa skaidroja.
Tādēļ, viņasprāt, viens no risinājumiem būtu piedāvāt pacientiem citus veidus, kā ārstiem pateikties, ja reiz tiešām tā ir iekšēja vēlme vienkārši izrādīt pateicību par īpaši labi padarītu darbu vai sirsnīgu attieksmi.
Piemēram, tās var būt aptaujas, novērtējumi vai atsauksmes, kas tālāk tiek nodotas slimnīcas vadībai.
“Tai sabiedrības daļai, kas grib pateikties, ir jāpiedāvā jauni varianti, kā paust atzinību, piemēram, ziedojot slimnīcas fondam vai kā citādi paužot atzinību par ārsta darbu, jo mums jāsaprot, ka šī vide ir darbavieta un ārstniecības persona ir darbinieks, kurš arī cilvēciski grib saņemt atzinību, bet pētījumi personālvadības jomā rāda, ka darba vidē ir svarīgi, ka šī atzinība nāk no darbavietas – primāri no vadības, nevis no klientu vai pacientu puses,” pauda Ūsiņa.
