Pirms desmit gadiem kapu pārzine Anta Ķirse ar savu iniciatīvu uzsāka kapsētas digitalizāciju. Šobrīd jau kapsētu digitalizācija ir kļuvusi par obligātu prasību pašvaldībām un to nosaka Kapsētu likums, kas spēkā stājās šogad. Cik apjomīgs ir šis darbs un ko dod digitalizācija?
Ieejot Mazsalacas kapsētā, te redzama kapsētas karte, kurā tagad var orientēties, ja ir atnākts apraudzīt kāda attālāka radinieka atdusas vietu, bet īsti nezinām, kur tā varētu būt.
“Šeit ir tikai mazie numuriņi kapu vietām, jā, nu, tad ir jāver “Cemety” programma vaļā un jāskatās pēc vārda, uzvārda, meklējam,” stāstīja Skaņkalnes pagasta saimniecības vadītāja un Mazsalacas kapu pārzine Anta Ķirse. Pēc viņas teiktā: tā kā kapsēta ir sena, šeit ir ļoti daudz apbedījumu un nebija arī uzskaites.
Foto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas Radio
“Tie mani pirmsākumi ir – mana vīra vecāki guļ Jelgavas kapos un kaut kā nejauši es paskatījos, un atradu šo “Cemety” programmu, ka tur ir digitalizēti kapi, un tur var atrast, tur var paskatīties un tur ir fotogrāfijas klāt. Kāpēc Mazsalacā tā nevarētu būt? Tad 2016. gadā es sāku pēdu pēdā, metru metrā izmērīt, katru kopiņu uzskaitīt, kur bija kapakmeņi, tie tika piereģistrēti, kur nebija nekā, nu, tur palika jautājuma zīmes un tad es to visu savadīju “Cemety” programmā. Vēl jau viens pluss bija tas, ka 1991. gadā bija zīmēta karte, bijušais skolotājs Dreimanis Uldis arī bija tieši to pašu darījis papīra formātā, ļoti liela karte, viņam arī grāmatas bija ar visiem vārdiem, no tā arī visu es savadīju šeit klāt. Publiski pieejams ir mirušā vārds, uzvārds un dzimšanas, miršanas dati, bet, nu, man, piemēram, apakšā visiem mirušajiem ir vesels dzīvesstāsts, nu, tad, ja piederīgie, kāds par to interesējas, tad viņi ir reizēm pārsteigti. Tas ir no Mazsalacas luterāņu baznīcas, viņi man uzticēja savu informāciju, kas viņiem bija un tad tur tās draudzes kartītes un tā tālāk, tur tā visa informācija bija, to es arī visu paņēmu un pievadīju klāt,” klāstīja Ķirse.
Darbs, lai veiktu apbedījumu uzskaiti, nebija viegls, jo laika gaitā šie dokumenti bija vai nu pazuduši vai nodedzināti.
“70. gadi ir pazuduši, nav nekādas uzskaites, neko nevar zināt, 60. gadu arī nav. Ļoti daudz man palīdzēja vecie cilvēki, kuriem ir tā saucamās kapu lapiņas uz kapu svētkiem, kuras tika drukātas Mazsalacas draudzē un Mazsalacas kapos apglabāti, tad pēc tiem vārdiem, uzvārdiem ļoti daudz varēja savilkt klāt arī. Protams, nonāk manās rokās arī, kad pagastus likvidēja, ir kaut kādi saraksti mirušo, tad tos es esmu savākusi,” teica Mazsalacas kapu pārzine.
Pie kapu kopiņām, par kurām nevarēja atrast ziņas, Ķirse izvietoja lapiņas, ar lūgumu sniegt informāciju. “Tā ir tā zīmīte, ko 2016. gadā es pievienoju tām kapa vietām, kurām nebija nekādas informācijas, kur kopiņa ir, bet nav nekādu ne akmeņu, nekādu uzrakstu, nekā nav, tad bija šādas izvietotas, viņas bija ļoti, ļoti daudz. (..) [Cilvēki] atsaucās, jā, bet ļoti daudzi arī nobijās no tā, ka vai būs jāmaksā, vai kas man par to būs.”
Lai digitalizētu kapu vietas, nācās ne vien pētīt baznīcas grāmatas, pagastu dokumentāciju, bet arī tīrīt kapu pieminekļus, lai tos varētu fotografēt un ievietot reģistra sistēmā.
“Nu, tad es mazgāju, tad es ar birstīti, ar švammīti gāju, lai var redzēt, kā tu pieliksi bildi klāt, ka viņš, nu, ir tāds, piemēram, apakša visa ar smiltīm nosista. Tad es viņus notīrīju,” klāstīja Ķirse.
Līdz kapsētu likuma pieņemšanai valstī nebija vienotu nosacījumu kapsētu apsaimniekošanai, tādēļ katras pašvaldības pieeja šo jautājumu regulējumā atšķīrās.
Valmieras novada Attīstības pārvaldes telpiskās un stratēģiskās attīstības plānotāja Līga Bieziņa stāstīja, ka tāda situācija bija arī Valmieras novadā, kad apvienojās astoņas pašvaldības.
“Tās bija tomēr astoņas dažādas pieejas, kā kapi tiek apsaimniekoti. Valmieras novadā daudzās kapsētās šobrīd jau ir elektronisks kapsētu reģistrs. Pašvaldībai ir jau laika gaitā noslēgts līgums ar “Cemety”. Tā ir vietne, kurā jau daudzās teritorijās, tai skaitā Valmieras pilsētā, tiek vests elektroniskais reģistrs, tajā pašā laikā šāds elektroniskais reģistrs pagaidām nav Rūjienas apvienībā, kā arī Brenguļu, Kauguru un Trikātas apvienībā. Veicot kapu datu digitalizāciju, ir uzņemtas fotogrāfijas ar konkrētajām kapavietām, un es varu ievadīt cilvēka vārdu un atrast, kurā vietā konkrēti šāds cilvēks konkrētajā kapsētā ir ticis apglabāts,” pauda Bieziņa.
Foto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas RadioFoto: Gunta Matisone/Latvijas Radio
Lai arī Mazsalacas kapsētā paveikts jau apjomīgs darbs, Ķirse atzina, tā ir tikai daļa no visiem apbedījumiem, kas te veikti 250 gadu laikā.
“Uzskaitīti ir tikai 7 800, kas ir zināmi. Nu, ja kapsēta ir 1773. gadā izveidota un uz 1930. gadu ir bijuši kaut kādi 34 000 apbedījumu, tad man tagad, kas ir šeit tagad uzskaitīts, nav nekas. Te guļ, ļoti, ļoti daudz,” atzina Ķirse.
Par paveikto Mazsalacas kapu pārzine sacīja, ka ir gandarījums, jo šī informācija palīdz tuviniekiem arī pēc daudziem gadiem atrast savu piederīgo atdusas vietu.
“Ir tādi, kas arī no Anglijas atgriežas un te ir viņu vecvecvecvecvecāki, nu, tad meklējam, kur tad viņi varētu būt. Ir gandarījums, jā. Un tad ir vēl jautājums, vai var vairāk vēl kaut ko uzzināt un tad, kad es viņiem sāku stāstīt, ka tur vēl ir tas, un tur vēl ir tas, un tur ir vecmāmiņa, un tur ir viņai tik daudz bērnu bijuši, tas, nu, tad ir pārsteigums, tad ir patīkami saņemt to paldies, jā, ka tu esi kaut ko izdarījis, ka kādam tas ir noderējis,” atzina Ķirse.
Kapsētu digitalizācija gan palīdz uzzināt savas dzimtas vēsturi, ir pētījumu avots novadpētniekiem, gan arī atvieglo arī kapsētu apsaimniekošanu.
