Skolotāja: Šī ir “TikTok” un sociālo mediju paaudze; svarīgi noturēt uzmanību
Jura Neikena Dikļu pamatskolā Ievai Jansonei rit trešais mācību gads, viņas mācību priekšmets ir matemātika.
“Mēs zinām visi, ka šī ir “TikTok” paaudze un sociālo mediju paaudze, un viss notiek pa sekundēm, bet mums ir jānotur bērna uzmanība 40 minūtes, un matemātika nav tas vieglākais priekšmets, kur to izdarīt,” atzina Jansone.
Un, lai šo uzmanību noturētu, arī skolotājam jābūt radošam, piemēram, meklējot veidus, kā parādīt, kur dzīvē var noderēt matemātika.
“Es cenšos tiešām ar bērniem runāt vienkāršā sarunvalodā, ikdienas… nu, kaut kādas lietas viņiem likt rēķināt. Un, jā, man ļoti bieži arī prasa: “Kāpēc man to dzīvē vajadzēs?” Nu, hipotenūzu, piemēram, kur man dzīvē vajadzēs. Īstenībā diez vai, bet es viņiem to salīdzinu, ka, ja cilvēki iet uz sporta zāli, lai trenētu muskuļus, tad re, – šeit jūs nākat uz skolu, lai trenētu smadzenes.”
Foto: Gunta Matisone/Latvijas Radio Attēlā Ieva Jansone
Skolas direktors: Jaunajiem pedagogiem pirmajos divos mēnešos ir liels šoks
Lai arī Dikļi ir tuvu Valmierai, arī te, kā stāstīja skolas direktors Guntis Jansons, trūkst skolotāju.
“Šobrīd mums trūkst fizikas skolotāja, jo šo mazo slodzīti uz četrām stundām un piedevām tev ir pašam vēl jābrauc… Mums bija viens pedagogs netālu no Limbažu novada, kurš arī pateica, ka ar to visu braukāšanu, darbošanos beigās viņam paliek uz rokas aptuveni 50 eiro, plus vēl jātaisa mašīna, tad īsti sanāk, ka viņš vēl pats piemaksā par to, ka viņš brauc pie mums mācīt fiziku,” atzina Jansons.
Bet, runājot par to, kā mudināt jauniešus izvēlēties skolotāja profesiju un doties arī uz lauku skolām, Dikļu skolā vērtēja, ka ne vienmēr noteicošais ir atalgojums.
“Šeit arī, protams, uz to atšķirību jāskatās, vai tāda ir maza lauku skola vai ģimnāzija, kur pārsvarā lielākā daļa, es teiktu, 90 % ir motivēti mācīties, motivēti kaut ko sasniegt, izdarīt. Bet šeit ir lauku skola, kur savukārt nāk bērni ar dažādiem izaicinājumiem. Mums ir ļoti jāpiestrādā, lai viņus motivētu.
Bieži vien jaunajiem pedagogiem pirmajos divos mēnešos ir liels šoks, jo viņi zina, ka ir grūti, bet – ka tik grūti, to viņi pat nenojauš,” klāstīja Jansons.
Problemātiski ir ne tikai motivēt mācīties, bet arī zināt, kā skolotājam rīkoties dažādās problēmsituācijās.
“Nu, piemērs varētu būt, ka mums ir ļoti daudz algoritmu, kā novērst vardarbību, kā sniegt atbalstu jauniešiem un tā tālāk, kas ir ļoti labi, bet mums nav algoritmu, kā rīkoties piecās minūtēs. Ko darīt tagad tūlīt? Nu, piemēram, skolotājas klātbūtnē, jaunas skolotājas klātbūtnē divi skolnieki sakaujas. Viņi ir pietiekami fiziski spēcīgi, un man skolotāja arī pasaka: “Es nevaru viņus izšķirt.” Un nav neviena algoritma, ko pedagogs vai vadība drīkst darīt. Parausi viņu aiz jakas, vecāks pateiks: “Kāpēc jūs manu bērnu žņaudzat vai bojājat manu īpašumu?” Un tajā brīdī ļoti daudzos pedagogos ir šī bezspēcība, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mums nav skolotāju,” vērtēja Jansons.
Jaunais fizikas skolotājs: Pedagoga profesija nav augsti novērtēta
Ar pedagogu trūkumu nākas saskarties ne tikai mazajās lauku skolās. Arī Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors Artūrs Skrastiņš stāstīja, ka skolotāju trūkst vairākās jomās.
“Par pašu izglītības sistēmu, – tā nekad nav stabila, vienmēr tajā kaut kas tiek mainīts, un mācību gada sākumā tu nekad īsti nevari saprast, kas turpināsies, kas neturpināsies, jo īstenībā ir valdību maiņas un uzstādījumi ļoti reti turas konsekventi. Tā doma, ka reformu dēļ slēgs skolas, paliks pāris skolotāji, piemēram, lauku rajonos, nu, tā jau īsti nenotiek,” teica Skrastiņš.
Bet pozitīvā ziņa ir tā, ka vairāki skolas absolventi ir izvēlējušies paralēli studijām arī strādāt skolā, un šis ir pirmais mācību gads, kad fiziku pasniedz Kristians Deivs Grīviņš.
Foto: Gunta Matisone/Latvijas Radio Attēlā Kristians Deivs Grīviņš.
“Šis bija mans 1. septembris kā skolotājam, vēl nesen pats mācījos šeit, sēdēju skolas solā kā skolēns, un šis bija mans 1. septembris jau sola otrā pusē, teiksim tā. Es mācu fiziku, tas varētu šķist grūts priekšmets, bet man pašam gan skolas laikā tas ļoti labi padevās, un man patīk citiem nodot tālāk, veidot šo izpratni par fiziku, un mans mērķis arī parādīt to, ka no viņas nav jābaidās,” pauda Grīviņš.
Viņš atzina, ka skolotāja darbs viņam patīk, bet pateikt to, vai tas būs viņa aicinājums arī pēc studijām, viņš neņemas.
“Es jau pa šo mēnesi esmu sapratis, cik tiešām tas ir atbildīgs un grūts darbs. Šobrīd, iespējams, skolotāja profesija varbūt nav tik ļoti augsti novērtēta kā citas profesijas,
piemēram, es esmu gudrs fizikā, iespējams, mani paņems kaut kāda cita kompānija, kas man piedāvās darbu ar augstāku prestižu, labāk apmaksātu darbu. Es mācos inženieriju, jā, es būšu inženieris, es domāju, ka inženieru profesija tiek kotēta augstāk nekā, piemēram, skolotājiem, tur ir tā problēma. Es nesaku, ka skolotāja profesija ir slikta, vienkārši viņa, iespējams, nav pietiekami atzīta,” sprieda Grīviņš.
Jaunie skolotāji atzīst, ka darbā ir gandarījuma brīži
Bet tomēr abi jaunie skolotāji Grīviņš un Jansone arī atzina, ka nav tā, ka šajā darbā nebūtu gandarījuma brīžu.
“Gandarījuma sajūtu rada, kad tu redzi tiešām, ka skolēns klausās tevī, viņš nebrīnās ārā pa logu, bet tiešām tu esi noķēris viņa uzmanību, viņam interesē, un tad, kad tu esi novadījis visas stundas, tu ej mājās, tev ir tāda forša pacilāta sajūta, ka tu esi kaut ko labu izdarījis,” atzina Grīviņš.
“Tas, ka vienkārši ikdienā vai starpbrīdī pabāž galvu skolēni un pasaka – čau, skolotāj, mēs atkal gaidām matemātiku! Un man liekas, – forši, viņi gaida matemātiku!” piebilda Jansone.
Agrāk Skolotāju dienu atzīmēja oktobra pirmajā svētdienā, bet pirms diviem gadiem Saeima lēma noteikt 5. oktobri, kad tiek atzīmēta arī Starptautiskā skolotāju diena.
