Sacensībās smagi gāja ne tādēļ, ka būtu grūta trase, bet pastāvīgi tika uzturēts augsts temps jau no pirmajiem apļiem, Latvijas Televīzijai pastāstīja 23. vietu izcīnījušais Skujiņš. Trasē nebija posmu, kur varētu atjaunot spēkus, tādēļ 273 kilometru distancē nemitīgi bija jāizliek visas fiziskās rezerves. Mērķa līniju viņš sasniedza grupiņā, kas no uzvarētāja amerikāņa Brendona Maknaltija atpalika nepilnas četrarpus minūtes.
“Cīņa bija mēģināt izdzīvot, cik vien tālu var, bet, kad grupa sāka dalīties, biju ok pozīcijā, bet nebija tā, ka super. Neizdevās aizķerties ar pirmajiem,” pastāstīja Skujiņš. “Kaut kādā brīdī pēdējos četros apļos, lai arī viegli nebija, noķēru kaifu ar lieliem [līdzjutēju] pūļiem, daudziem latviešu karogiem trasē. Likās, ka ik uz kilometru ir kāds Latvijas karogs. Bija baigi forši.”
Skujiņu priecēja arī tas, ka līdzjutēju vidū viņu atbalstīja sieva un bērni, pat ja atvases no pasaules čempionāta vēlāk neko daudz neatcerēsies.
Latvijas komandu Skujiņš uzteica par izcilu darbu gan trasē, gan aizkulisēs.
Lieliski bija sagatavots gan inventārs, gan nodrošināti sadzīves apstākļi, un gatavošanās posmā viss tika paveikts nevainojami. Tomēr tādās sacīkstēs kā pasaules čempionātā ir jāsaliekas arī kārtīm, lai izcīnītu augstu vietu, norādīja sportists.
“Neko vairāk es nevarēju prasīt no džekiem [komandā],” paskaidroja Skujiņš. “Šoreiz kaut kā līdz galam nesalikās, tā ka [labs] rezultāts izpalika. Gribējās, protams, labāk.”
Sajūtas Skujiņam braucienā kopumā bija labas, bet viņš norādīja, ka daudz ko izmaina arī daži procenti pašsajūtā. Pašlaik Skujiņam ir sajūta, ka mazliet pietrūkst, lai arī kopumā viss šķiet labi un sūdzēties nav par ko.
Skujiņš sagaida, ka Latvijā turpinās atbalstīt jaunos riteņbraucējus, kuru nav nemaz tik daudz. Lai arī junioriem pasaules čempionāts neizvērtās veiksmīgi, ir svarīgi, ka viņi arvien ir gatavi cīnīties par augstiem sasniegumiem šajā smagajā sporta veidā.
