Kas ir neformālā aprūpe
Tā ir ilgtermiņa aprūpe, ko sniedz neformāls aprūpētājs jeb kāds no aprūpējamā cilvēka sociālās vides, piemēram, partneris, bērns, vecāks, draugs vai kaimiņš, kas palīdz ikdienas uzdevumos un kas nav nodarbināts kā profesionāls aprūpētājs1,6,7.
Šis palīgs var sniegt jebkādu palīdzību vecākiem ģimenes locekļiem, draugiem un cilvēkiem savā sociālajā vidē, kuri dzīvo viņu mājsaimniecībā vai ārpus tās un kuriem nepieciešama palīdzība ikdienas uzdevumu veikšanā1.
Neformālie aprūpētāji ir neprofesionāļi, kuri nav saņēmuši atbilstošu apmācību aprūpes sniegšanai, bet var piedalīties speciālās apmācībās.
Aprūpētāji nesaņem atalgojumu, taču var saņemt finansiālu kompensāciju, piemēram, pabalstu6.
Eiropā neformālās aprūpes izplatības rādītāji svārstās no 20,4 % Lietuvā līdz 44 % Somijā, un vislielākais neformālo aprūpētāju skaits ir Ziemeļvalstīs – Dānijā, Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā un Nīderlandē8.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD valstīs, kas apvieno 38 valstis Eiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Āzijas-Klusā okeāna reģionā, aptuveni 60 % gados vecāki cilvēki, kuri saņem aprūpi, to saņem tikai neformālās aprūpes veidā. Tātad neformālie aprūpētāji kļūst par galveno aprūpes avotu cilvēkiem ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām6,9.
Lai gan aptuveni divas trešdaļas OECD valstu ir ieviesušas atbalsta mehānismus neformālajiem aprūpētājiem, piemēram, finansiālus pabalstus vai apmaksātu atvaļinājumu, šis atbalsts bieži vien ir nepietiekams, īpaši ilgstošas aprūpes gadījumos6.
Par rakstu
Šis raksts ir daļa no Latvijas zinātnieku sasniegumu un pētījumu atspoguļojuma sabiedriskā medija portālā LSM.lv.
Ziemeļeiropā ir mazāka dzimumu nevienlīdzība aprūpē
Arī Latvijā, pieaugot gados vecāku cilvēku īpatsvaram, pieaug nepieciešamība pēc aprūpes un atbalsta ikdienas dzīvē10. Līdzīgi kā citviet Eiropā, arī Latvijā lielu daļu gados vecāku cilvēku aprūpi nodrošina viņu radinieki un draugi11.
Saskaņā ar 2022. gada SHARE pētījuma datiem Latvijā, kurā iekļauti 1684 respondenti vecumā no 50 gadiem, neformālo aprūpi sniedza 8,6 %, bet neformālo aprūpi saņēma aptuveni katrs astotais cilvēks jeb 12 % aptaujāto.
Jāsecina, ka, pieaugot gados vecāku cilvēku skaitam, palielinās arī nepieciešamība pēc ilgtermiņa aprūpes, kas savukārt vēl vairāk norāda uz nepieciešamību steidzami uzlabot un stiprināt esošo aprūpes sistēmu1.
Dažādos pētījumos novērots, ka gados vecāku cilvēku aprūpē sievietes veido vairākumu no neformālajiem aprūpētājiem un to īpatsvars svārstās no 57 % līdz 81 % atkarībā no valsts un pētījuma konteksta12. Vislielākais novērotais sieviešu īpatsvars ir Eiropas austrumu un dienvidu dalībvalstīs un vismazākais Eiropas ziemeļos13. Tāpat Ziemeļeiropas valstīs ir vismazākā dzimumu nevienlīdzība aprūpē, jo sociālā politika prioritizē dzimumu līdztiesības, nodrošinot plašu aprūpes pakalpojumu pieejamību8,15.
Pētījumā par Latviju novēroju līdzīgu tendenci, ka aprūpi biežāk saņēma sievietes – to bija saņēmušas gandrīz 15 % sieviešu, salīdzinot ar 7,5 % vīriešu. Tāpat atšķirības redzamas arī aprūpes sniegšanas regularitātē. Sievietes aprūpi sniedza regulārāk nekā vīrieši – vismaz reizi nedēļā to darīja aptuveni 59 % sieviešu un 41 % vīriešu, kuri bija iesaistīti neformālās aprūpes sniegšanā. Šīs dzimuma atšķirības var skaidrot ar nevienādu sociālo atbalstu un atšķirīgu ģimenes struktūru16.
Sieviešu lielākā iesaiste redzama arī tad, ja aplūko, kuri ģimenes locekļi visbiežāk rūpējas par vecākiem un vecvecākiem. Pētījumi arī rāda, ka tēvi biežāk saņem aprūpi no dēliem, savukārt mātes – no meitām.
Tāpat vecāka gadagājuma sievietes daudz biežāk saņēma aprūpi no vedeklām nekā no znotiem, savukārt vecmāmiņu aprūpē mazmeitas iesaistījās biežāk nekā mazdēli17.
Kopumā šie dati rāda, ka ģimenē aprūpes pienākumus biežāk uzņemas sievietes – meitas, vedeklas un mazmeitas. Vienlaikus tieši bērni ir viens no nozīmīgākajiem atbalsta avotiem vecumdienās. To apliecina arī Nīderlandē veikts pētījums, kur vairāk nekā puse jeb 54 % respondentu neformālo aprūpi saņēma no saviem bērniem. Vēl 23 % aprūpi saņēma no laulātā partnera, bet pārējos 23 % gadījumu aprūpi nodrošināja citi radinieki vai tuvinieki18.
Ģimenes un sociālo attiecību kontekstā pētījuma rezultāti parāda, ka cilvēkiem, kuriem ir partneris vai bērni, ir lielākas iespējas saņemt aprūpi no ģimenes, savukārt respondentiem bez bērniem aprūpes sniegšanā dominē draugu vai paziņu sniegtā palīdzība.
No cilvēkiem, kuri dzīvoja bez partnera, neformālo aprūpi pēdējā gada laikā bija saņēmis aptuveni katrs piektais jeb 20,6 %, bet cilvēku ar partneri vidū – tikai 6,6 %. Nedaudz biežāk aprūpi saņēma arī cilvēki, kuriem nebija bērnu. Viņu vidū neformālo aprūpi bija saņēmuši 14,6 %, savukārt cilvēku ar bērniem – 11,6 %.
Pētījuma dati parāda, ka būtiski atšķiras arī tas, kas cilvēkiem sniedz neformālo aprūpi. Sievietes daudz biežāk nekā vīrieši saņēma aprūpi no saviem bērniem. Gandrīz pusei jeb 49 % sieviešu aprūpi sniedza bērni, savukārt vīriešu vidū šādu aprūpi saņēma aptuveni katrs piektais jeb 21 %. Atšķirības redzamas arī atkarībā no tā, vai cilvēkam ir partneris. Cilvēki, kuriem bija partneris, biežāk saņēma palīdzību no citiem ģimenes locekļiem – šādi aprūpi saņēma aptuveni 32 % cilvēku ar partneri, salīdzinot ar aptuveni 20 % cilvēku bez partnera.
Īpaši nozīmīga ir bērnu esamība. Cilvēkiem, kuriem ir bērni, vairāk nekā pusē gadījumu jeb 51 % aprūpi nodrošināja bērni. Savukārt cilvēkiem bez bērniem daudz lielāka nozīme bija draugiem un paziņām. Šajā grupā aptuveni divām trešdaļām jeb 65 % aprūpi sniedza draugi vai paziņas. Salīdzinājumam – cilvēkiem ar bērniem palīdzību no draugiem vai paziņām saņēma aptuveni 26 %. Tas parāda, ka ģimenes atbalsta pieejamība var ietekmēt aprūpes veidu – partnera vai bērnu esamības gadījumā aprūpe biežāk tiek sniegta ģimenes lokā, savukārt bērnu un partnera neesamības gadījumā lielāku nozīmi var iegūt plašāks sociālais loks – draugi un paziņas.
Šim sociālajam lokam ir būtiska nozīme, jo plašāks sociālais atbalsta tīkls var palīdzēt nodrošināt aprūpes nepārtrauktību19 un mazināt risku, ka vecāka gadagājuma cilvēks paliek bez nepieciešamā atbalsta gadījumos, kad ģimenes locekļu iesaiste ir ierobežota.
Īpaši izteikta nepieciešamība pēc neformālās aprūpes pieauga līdz ar vecumu. Cilvēku vidū, kuri bija sasnieguši 80 gadu vecumu, aprūpi saņēma gandrīz katrs trešais jeb 31,7 %. Tāpat līdz ar vecumu samazinājās cilvēku iesaiste aprūpes sniegšanā citiem.
Emocionāli un fiziski izaicinoši pienākumi
Tāpat arvien lielāka daļa cilvēku, kas iesaistās neformālās aprūpes sniegšanā, bieži vien ir bez pietiekamām priekšzināšanām, sagatavotības vai atbilstošas apmācības3,4, un, neatkarīgi no tā, vai aprūpes pienākumi tiek uzsākti pakāpeniski vai pēkšņi, tie ir gan emocionāli, gan fiziski izaicinoši.
Neformālie aprūpētāji bieži vien cenšas apvienot aprūpi ar darbu, ģimenes dzīvi un savām veselības vajadzībām, nereti bez pietiekami praktiska un emocionāla atbalsta4. Tāpat neformālā aprūpe var negatīvi ietekmēt aprūpētāju iespējas darba tirgū, jo viņi bieži vien ir spiesti samazināt darba slodzi vai pat pamest darbu, tādējādi pasliktinot savu finansiālo labklājību un sociālo drošību1,17.
Pētījuma dati atklāja, ka neformālās aprūpes sniegšana bija izplatītāka strādājošo cilvēku vidū. Aptuveni 11 % nodarbināto bija snieguši neformālo aprūpi pēdējā gada laikā, salīdzinot ar aptuveni 7 % nestrādājošo. Tas parāda, ka daļai cilvēku rūpes par tuviniekiem vai citiem līdzcilvēkiem ir jāapvieno arī ar darba pienākumiem. Tādēļ ir svarīgi laikus atpazīt neformālās aprūpes sniedzējus, jo bieži vien šie cilvēki nonāk neformālo aprūpētāju lomā pakāpeniski vai neplānoti, viņiem būtu nepieciešams lielāks atbalsts, lai viņi ātrāk spētu iesaistīties aprūpes procesā, piemēram, nodrošinot pieejamas un efektīvas apmācības un atbalsta mehānismus18.
Atšķīrās arī tas, kam nodarbinātie un nestrādājošie cilvēki sniedza palīdzību. Strādājošie daudz biežāk aprūpēja ģimenes locekļus – ģimenes locekļiem aprūpi sniedza vairāk nekā puse jeb aptuveni 53 % nodarbināto aprūpes sniedzēju, salīdzinot ar aptuveni 22 % nestrādājošo. Savukārt nestrādājošie biežāk palīdzēja draugiem vai paziņām. Šādu palīdzību sniedza aptuveni 60 % nestrādājošo aprūpes sniedzēju, bet nodarbināto vidū – aptuveni 35 %.
Bristolē veiktā pētījumā secināts, ka neformālās aprūpes uzņemšanās ne vienmēr ir pilnībā brīvprātīga izvēle.
Aptuveni trešdaļa aprūpētāju (32,6 %) norādīja, ka aprūpi uzņēmušies brīvprātīgi, savukārt gandrīz puse (48,7 %) savu izvēli uzskatīja par tikai daļēji brīvprātīgu, jo to ietekmēja pienākuma sajūta, finansiāli apstākļi vai nepietiekams sociālais atbalsts.
Vēl 18,7 % aprūpētāju atzina, ka aprūpes sniegšana faktiski nebija viņu brīva izvēle galvenokārt citu aprūpētāju vai finansiālu iespēju trūkuma dēļ20.
Lai gan neformālā aprūpe mazina vajadzību pēc formālajiem pakalpojumiem1 un neformālā aprūpētāja esamība var novērst vai aizkavēt vecāka gadagājuma cilvēku ievietošanu ilgstošas aprūpes iestādē18,21, tās nepietiekams atbalsts var novest pie sliktākas aprūpes kvalitātes un lielāka pieprasījuma pēc medicīniskajiem pakalpojumiem nākotnē, radot nepieciešamību paplašināt formālās aprūpes pieejamību1.
Tiek uzskatīts, ka formālā ilgtermiņa aprūpe un neformālā aprūpe ir savstarpēji papildinošas nevis aizstājamas. Plašāka formālās ilgtermiņa aprūpes pieejamība var mazināt ģimenes locekļu aprūpes slogu, tādējādi veicinot labvēlīgus apstākļus brīvprātīgai iesaistei neformālajā aprūpē22.
Taču sarežģītāku vajadzību gadījumā neformālā aprūpe nevar pietiekami aizstāt formālo aprūpi23, un formālās aprūpes iestādes nespētu dubultot vai vēl vairāk palielināt savu apjomu, lai pilnībā kompensētu neformālo aprūpētāju sniegto aprūpi24. Tāpēc, lai panāktu ilgstošu ietekmi un integrāciju ar citām aprūpes formām, ir ļoti svarīgi, lai formālās aprūpes jomā iesaistītie cilvēki izprastu neformālās aprūpes būtību – tās sniedzējus, līdzekļus un metodes, kā arī nepieciešamību nepārtraukti uzlabot un paplašināt resursus un iespējas neformālās aprūpes sniegšanai25, kas ir veiksmīgas savstarpējās koordinācijas priekšnoteikums ilgtspējīgai un uz savstarpēju atbalstu vērstai sabiedrības veselības politikai Latvijā.
Neformālā aprūpe Latvijā ir nozīmīga sabiedrības veselības un sociālās labklājības sastāvdaļa. Tā nodrošina būtisku atbalstu vecāka gadagājuma cilvēkiem, taču pētījuma rezultāti rāda, ka neformālās aprūpes saņemšana un sniegšana nav vienmērīga – tā atšķiras atkarībā no cilvēka vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa.
Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par neformālo aprūpi Latvijā, turpmāk būtu svarīgi pētīt arī citus ietekmējošos faktorus, piemēram, veselības stāvokli, funkcionālos ierobežojumus, ienākumus, izglītību un dzīvesvietu. Tāpat būtiski būtu iekļaut aprūpi, kas tiek sniegta vienas mājsaimniecības ietvaros, īpaši starp laulātajiem, vecākiem un bērniem. Plašāka šo faktoru izpēte palīdzētu labāk izprast neformālās aprūpes patieso apjomu un to, kāds atbalsts nākotnē būtu nepieciešams gan aprūpes saņēmējiem, gan pašiem aprūpētājiem.
Atsauces un avoti
