Prieks atklāt ko iepriekš neatklātu
Tas izdevies, pateicoties aptuveni 13 centimetrus lielai Kurzemes pusē atrastai fosilijai – galvaskausa fragmentam, kas saglabājies pietiekami labi, lai no tā izdarītu secinājumus par senās plaušzivs zobiem un izmēriem, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” stāstīja Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Ģeoloģijas nodaļas lektors Valters Alksnītis.
Plaušzivs galvaskausa fragments ir lieliski saglabājies, un tajā redzamas unikālas pazīmes, kas ļāva nodalīt to atsevišķā, jaunā sugā.
“Sajūta ir vienreizēja. Tas laikam ir pats patīkamākais, jo iegūt jaunas zināšanas – tā ir viena lieta, bet atrast ko tādu, ko neviens nekad nav atradis, – tā ir ļoti jauka sajūta,” atzina Lukševičs.
Konkrētās fosilijas vecums ir devona perioda pašas beigas – tuvu robežai ar karbonu, un tie ir apmēram 358 miljoni gadu. Fosilija ir apmēram 13 centimetrus gara, bet tā nav šī parauga svarīgākā pazīme, atzina Alksnītis.
“Tā ir galvaskausa daļa, kas mūsu skeletā ir apslēpta virs aukslējām, un pie šīs daļas ir zobi. Diezgan daudz zobu. Faktiski individuālie zobi ir saauguši divās lielās plātnītēs ar ļoti daudzām sīkām virsotnītēm, kas reprezentē atsevišķus zobus,” stāstīja Lukševičs.
Foto: Publicitātes attēls “Jumisodus latus” galvaskausa fragments. Mēroga lineāls – 1 cm.
Vizuāli šīs zobu plātņu kontūras atgādina Jumja zīmi, tāpēc jaunā suga, kuras pilnais nosaukums ir Jumisodus latus, nosaukta par godu latviešu druvu un auglības dievībai.
Savukārt aiz šīs zobu plātnes seko iegarens objekts – tāda kā aste, kas nedaudz atgādina šķēpa uzgali. Patiesībā tas ir parasfenoīds – diezgan būtiska galvaskausa sastāvdaļa, kas veido aukslēju daļu. Tāpat fosilijā saglabājušies arī spārnveida izaugumi, stāstīja Alksnītis.
Kopā tas viss, ņemot vērā arī fosilijas izmēru, ļauj secināt, ka šīs senās zivs galva varētu būt bijusi aptuveni 20 centimetrus gara. Tā ir diezgan liela zivs.
“Šādas zobu plātnes parasti no plaušzivīm saglabājas vislabāk, jo sastāv no ļoti cietiem audiem, kā jau zobiem pienākas. Taču salīdzinot šo fosiliju ar visām līdz šim aprakstītajām un zināmajām sugām, viennozīmīgi bija skaidrs, ka šī atšķiras,” skaidroja Lukševičs.
Piemēram, atšķirībā no daudzām citām plaušzivīm no devona nogulumiem, kas aprakstītas līdz šim, šai sugai zobu plātnes ir ievērojami platākas. Tādēļ daļu no jaunās sugas nosaukuma veido termins “latus”, kas tulkojumā nozīmē “plats”.
Nav skaidrs, ko tā ēda
Interesanti, ka Ketleru svītas nogulumos, kurā atrodamas seno zivju fosilijas, dominē galvenokārt bruņuzivis. Pirmoreiz bruņuzivs atliekas tajā tika atrastas jau 20. gadsimta 30. gados, un kopš tā laika šāda veida atradumu skaits pieaudzis līdz vairākiem simtiem ļoti labi saglabājušos fosiliju.
Zināms, ka bruņuzivis dzīvoja vienā laikā un pat vietā ar plaušzivīm, bet, iespējams, tieši pie mums plaušzivis skaita ziņā bija mazākumā, jo to atliekas šeit ir salīdzinoši liels retums.
“Viens no iespējamajiem iemesliem varētu būt tas, ka šo zivju atliekas ir apglabātas deltā, bet deltā nav sevišķi labvēlīgi apstākļi bezmugurkaulniekiem, un plaušzivīm tādā varētu būt bijis grūti atrast pietiekami daudz barības. Otrkārt, plaušzivju atliekas pēc to nāves diezgan ātri sadalās atsevišķos kauliņos. Tiesa, šādas zobu plātnes ir atrastas vairākas, arī parasfenoīdi ir vairāki eksemplāri, bet šādā izskatā, kad tie ir kopā, tas ir ļoti liels retums,” skaidroja Lukševičs.
Tas, kas joprojām nav simtprocentīgi skaidrs, – ko jaunatklātā plaušzivju suga varēja ēst šajā deltā un kā tā šeit izdzīvoja. Jo lielākā daļa plaušzivju pārtiek no čaulaiņiem – gliemjiem un gliemenēm, taču to paliekas Ketlera deltā līdz mūsdienām nav saglabājušās.
Atsevišķas plaušizvju sugas, kas cita starpā eksistē arī mūsdienās Āfrikā un Dienvidamerikā, mēdz pārtikt arī no dažādiem mīkstajiem bezmugurkaulniekiem bez skeleta. Iespējams, ka tādi eksistēja Ketlera deltā, taču arī to paliekas nav saglabājušās.
Lasi arī:
