Ieva Siliņa: Kā darbojas redze?
Mūsu redzes sistēmā ir vairākas ļoti svarīgas komponentes. Viena ir uztvērēja daļa, acu āboli, lai mēs varētu uztvert elektromagnētiskā starojuma enerģiju, un tad dažādu procesu rezultātā tā tiek pārvērsta par neirāliem impulsiem, kuri var tikt nodoti tālāk. Tad mums ir daļa, kur šie impulsi tiek nodoti tālāk. Un visbeidzot mums ir arī kognitīvā daļa, kur informācija tiek apstrādāta un tai tiek piešķirta nozīme. Mēs saprotam ne tikai to, ko mēs redzam, bet arī to, kādas ir mūsu emocijas, vai arī, piemēram, vai mums ir kaut kādas atmiņas saistībā ar šo vizuālo informāciju. Līdz ar to pēc būtības tas ir komplicēts ceļš ar daudzām dažādām komponentēm.
Cik daudz no apkārtējās pasaules mēs uztveram?
Mēs visu laiku kaut ko redzam un kaut ko neredzam. Kas, manuprāt, ir ļoti interesanti saistībā ar redzes sistēmu, ir tas, kas tiek prioritizēts, kam mēs pievēršam uzmanību, kur ir veltīti resursi. Tīklene pēc savas būtības nav vienveidīga. Mums ir lielāka koncentrācija šūnu tieši centrālajā redzē. Līdz ar to tad, kad mēs skatāmies ar centrālo redzi, mēs varam saskatīt smalkās detaļas. Tas, ka mums liekas, ka arī pilnīgi viss redzes lauks ir vienlīdzīgi ass, ir tikai mūsu sajūta. Pēc būtības tas tā nav. Mēs varam ieraudzīt tikai ļoti mazu daļu ar smalkām detaļām. Kognitīvajā daļā vislielākā daļa resursu ir veltīta tieši tam, lai apstrādātu informāciju no šīs mazās centrālās daļas. Mēs neuztveram vizuālo informāciju tieši tādu, kāda tā ir. Informācijas uztveri var ietekmēt arī mūsu ekspektācijas, vai mēs varam atpazīt šo objektu vai arī mēs nezinām, kas tas ir. Pēc būtības mēs uztveram tikai nelielu daļu, kas ir svarīga tam, lai mēs izdzīvotu un varētu darboties ar šo informāciju.
Kādi paradumi palīdz saglabāt labu redzi?
Ir ļoti svarīgi rūpēties par to, lai mūsu acīm ļautu būt kustībā, ļaut būt dinamikā. Mūsdienās slodze uz redzes sistēmu pieaug. Liekas gandrīz neiespējami izvairīties no ekrānu lietošanas, bet tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka par acīm nevajadzētu rūpēties. Runājot par mobilo telefonu, tā ekrāns aizņem ļoti mazu daļu redzes lauka, līdz ar to acu kustības ir ierobežotas šajā konkrētajā redzes laukā. Skatoties monitorā, mēs fokusējamies uz konkrētu attālumu. Svarīgi, lai mēs izmantojam arī visus citus attālumus. Mūsu acis gribētu, lai mēs neaizmirstu par redzes ergonomiku un par to, ka ir nepieciešamas pauzes, ka ir nepieciešams izkustēties gan visam ķermenim, gan arī acīm. Piemēram, ja mēs ilgstoši strādājam pie datora monitora, mums ir pēc vienas stundas, piemēram, jāpaņem 5–7 minūšu pauze. Šajā laikā nevajadzētu skatīties mobilajā telefonā, lasīt ziņas vai lasīt īsziņas, kas ir sociālajos tīklos.
Nepieciešams paskatīties tālumā, piemēram, pa logu vai uz kaut ko, kas ir vismaz trīs vai četru metru attālumā.
Būtu labāk ieviest regulāras pauzes, kaut īsas, bet regulāras pauzes, nekā darīt tā, ka visas pauzes akumulēt un kādā brīdī izmantot tikai vienas stundas pauzi.
Kā pētnieki nolasa acu skatienu?
Mūsdienās ir daudzveidīgas metodes, kā var nolasīt, kur cilvēks skatās, kur ir vērstas acu kustības. Lielas acu kustības mēs varam pamanīt ar neapbruņotu aci. Lai saprastu vairāk, detalizēti un objektīvi izvērtētu, kādas ir acu kustības, cik gara bija skata fiksācija, mums ir nepieciešamas papildu ierīces. Acu kustību pieraksta ierīces mūsdienās ir ļoti populāras. Agrāk izmantoja kontaktlēcas ar vadiem. Jā, tas pilnīgi noteikti nebija patīkami, bet šī ir viena no visprecīzākajām metodēm, kā var pierakstīt acu kustības un pēc tam tās analizēt. Mūsdienās metodes ir pavirzījušās uz priekšu un ir pieejama videookulogrāfija. Proti, acis tiek filmētas un tiek izmantoti vairāki starojumi, tiek izmantota gan gaisma, gan arī infrasarkanais starojums. Apstarojot acis un ar sensoriem noķerot informāciju, var ļoti detalizēti un precīzi raksturot acu kustības. Cilvēks var vienkārši apsēsties pie datora monitora, kurš papildināts ar acu kustību pierakstīšanas iekārtu, un, kad cilvēks lasīs, tiks pierakstītas acu kustības.
Kā tas var palīdzēt pētījumos?
Acu kustības ir kā atspoguļojums tam, kā darbojas mūsu nervu sistēma. Līdz ar to arī neiroloģiskas lietas var pamanīt acu kustību pierakstos.
Kādas tehnoloģijas varam gaidīt nākotnē?
Nākotnes tehnoloģijas parādīs laiks. Nesen zinātniskajā konferencē dzirdēju referātu par papildinātās realitātes kontaktlēcām. Pirms pieciem gadiem pasaule pateica, ka – nē, tomēr nebūs, jo tas ir pārāk sarežģīti, kontaktlēca ir tik maza, ir tik plāna, kā var integrēt visus tos mehānismus kontaktlēcās, lai tas neapdraudētu cilvēka acs ābolu un lai tas būtu izmantojams un ar augstu izšķirtspēju. Mēs taču sagaidām augstu attēla kvalitāti no visām šīm tehnoloģijām. Bet izskatās, ka šobrīd zinātnieki atrod jaunus veidus, jaunus risinājumus, un, piemēram, atgriežas arī pie idejas tomēr attīstīt šīs papildinātās realitātes kontaktlēcas un mēģināt virzīt tālāk.
Vai nākotnē būs pieejami konkrētā cilvēka redzes īpatnībām pielāgojami displeji?
Es ceru, jo tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Es redzu, ka pie šīm tēmām strādā, un redzu šo tendenci arī ne tikai saistībā ar redzes sistēmu, bet kopumā ar tehnoloģijām kā tādām. Viens standarta risinājums visiem cilvēkiem nederēs, būs nepieciešama pielāgota sistēma, kas spēj radīt pievienoto vērtību konkrētam cilvēkam atbilstoši viņa spējām un individuālajām vajadzībām. Ļoti iedvesmojoši ir piemēri, kad par papildināto realitāti domā, kā, piemēram, cilvēkam ar redzes traucējumiem pielāgot attēlu reālajā laikā tādā veidā, lai tas būtu ļoti labi saskatāms. Tas ir aktuāli gan cilvēkiem ar krāsu redzes traucējumiem, gan cilvēkiem ar vājredzību. Piemēram, brillēm ik pa laikam ir jāpielāgojas. Jo tad, kad brillēs ir vairākas optiskās zonas, mums ir jāsameklē ar acīm, caur kuru zonu skatīties, lai varētu saskatīt skaidri. Un tas, kur mēs virzāmies, ka optiskais briļļu stiprums tiek pielāgots tam, kur cilvēki skatās. Šī būs tehnoloģija, kas pielāgosies cilvēka acīm. Bet, ja jūs man pajautāsiet, kāpēc jau šobrīd tas viss nav vēl pieejams, tas ir tādēļ, ka mēs neesam tik vienkāršas būtnes. Ir nepieciešamas ļoti sarežģītas sistēmas, lai pielāgotos tam, ka cilvēka acu kustības ir tik ļoti straujas. Lai attēls, kas tiks parādīts, neradītu kaut kādu diskomforta sajūtu, lai parādītos uzreiz tad, kad mēs tur paskatāmies. Šeit, protams, vēl ir ko risināt.
Cik tālu mēs esam no ierīcēm, kuras varētu lietot visu dienu un nejust nekādu nogurumu?
Pašlaik vēl nevaru atbildēt uz jautājumu par to, kurā brīdī tas viss mums būs. Tehnoloģijas varēs pielāgoties, jautājums ir, cik lielā mērā un cik daudziem cilvēkiem.
Šobrīd ir svarīgi atcerēties, ka tā ir mūsu atbildība rūpēties par savu redzes sistēmu. Neviens cits to nedarīs mūsu vietā, – ne cilvēks, ne tehnoloģija.
Mums pašiem ir jāprioritizē sava veselība, sava labsajūta, un jāatrod veids, kā atpūtināt acis, kā darīt tā, lai nepārslogotu redzes sistēmu. Man pašai ir ļoti būtiski, lai tehnoloģijas, kuras mēs šobrīd attīstām un testējam, sniegtu pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību cilvēkiem. Lai cilvēka dzīves kvalitāte varētu uzlaboties tādēļ, ka mums izdodas sniegt savu ieguldījumu šajā jomā.
Lasi arī citas sarunas ar pētniekiem un ekspertiem
