ĪSUMĀ:
Vai eidžisti noveco ātrāk?
Eidžisms ir termins, kas apraksta negatīvus stereotipus un diskrimināciju pret gados vecākiem pieaugušajiem. Pieaugot sabiedrības vecumam, pastiprinās arī stigmatizācija, un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aplēses liecina, ka globāli vienam no diviem cilvēkiem ir stigmatizēta attieksme pret gados vecākiem indivīdiem.
Aizspriedumi vecuma dēļ atšķiras no citām diskriminācijas formām (piemēram, rasisma, seksisma), jo jebkurš cilvēks atrodas dzīves cikla vienvirziena trajektorijā – katrs noveco. Citos diskriminācijas gadījumos personas parasti negaida, ka viņi kļūs par tādiem, pret kuriem izjūt aizspriedumus – teiksim, par citas rases vai dzimuma pārstāvjiem.
Tādēļ eidžisms kaitē ne vien tiem, kuri ir sasnieguši lielāku vecumu, bet stigmatizēti uzskati tiek apgūti jau bērnībā – PVO norāda, ka pat no četru gadu vecuma –, un neapzināti izpaužas vēlāk. Piemēram, negatīvas gaidas no vecuma var veicināt depresijas attīstību, kā arī pasliktināt kardiovaskulārās sistēmas veselību un paaugstināt demences risku.
Savukārt pozitīvas gaidas lielākā vecumā uzlabo pašsajūtu un pazemina demences risku.
Cilvēkiem, kuriem ir negatīva attieksme pret gados vecākiem cilvēkiem, pašiem varētu būt trauksme par novecošanu – eidžisms ir viens no novecošanas trauksmes veicinātājfaktoriem.
Ja cilvēks izsaka aizvainojošas piezīmes par cita vecumu, iespējams, tās atspoguļo viņa paša internalizētās, neapzinātās un noliegtās bailes no novecošanas – trauksmi, kas tiek projicēta uz citiem. Savukārt darba meklētājs, kurš darba intervijā saskaras ar diskriminējošu attieksmi vecuma dēļ, var apdomāt: “Varbūt mana vecuma dēļ pretī sēdošais personāldaļas pārstāvis neapzināti aktualizē savas eksistenciālās bažas par laika ritējumu un savu psihoemocionālo ievainojamību.”
Tas gan nenozīmē, ka diskriminējoša vai aizskaroša attieksme ir attaisnojama – katra indivīda iekšējā un bieži neapzinātā motivācija nemazina cieņpilnas komunikācijas nozīmi. Taču, apzinoties, ka aiz aizspriedumiem varētu slēpties neapzināti konflikti un baiļu dinamika, mēs varam vismaz daļēji pasargāt sevi no iekšējām ciešanām – izpratne ļauj vieglāk saglabāt pašcieņu un līdzsvaru.
Tāpat, ja cilvēks izjūt diskriminējošu attieksmi pret gados vecākiem indivīdiem, iespējams, viņam nepieciešama nopietna saruna pašam ar sevi. Varbūt novecošanas noliegšana un bailes no novecošanas saistītas ar savu eksistenciālo trauksmi. Interesanti, ka zināšanas par novecošanas procesu un kontaktēšanās ar cilvēkiem lielākā vecumā mazina arī eidžismu, līdz ar to – arī trauksmi par vecuma tuvošanos.
Tātad viens no veidiem, kā mazināt novecošanas trauksmi, ir savdabīga ekspozīcijas terapija – kvalitatīvu attiecību veidošana ar senioriem.
Klausies arī raidierakstu!
Par novecošanu un dzīvi pusmūžā klausies jauno “LSMnīcas” raidierakstu sēriju “Uz visiem 100 pēc 40”. To atradīsi lielākajās straumēšanas vietnēs: “Spotify”, “Apple Podcasts”, “YouTube”, kā arī portālā LSM.lv un “REplay.lv”!
Ja audio nav tavs iecienītākais formāts, ienāc LSM.lv un izlasi rakstus, kur būsim apkopojuši būtiskāko raidieraksta sērijās izskanējušo!
Kas kopīgs eidžismam un krunciņu likvidācijai?
Ja aizspriedumi vecuma dēļ ir saistīti ar bailēm novecot pašiem, saprotama ir reakcija attālināt novecošanu: augstāks trauksmes līmenis par novecošanas procesiem un ārējo izskatu liek aktīvāk izvēlēties pretnovecošanas produktus un taktikas.
Kā pieņemt novecošanas procesu? Ārste psihoterapeite Gunta Rijkure sacīja: “Ar sāpēm – diemžēl. Tas ir neizbēgami un nepatīkami. Protams, ikdienā ir lietas, kas atgādina un konfrontē ar to, ka cilvēks noveco. Viedtālrunis ir nežēlīgs – “Google” saka: “Paskaties, ko darīji pirms astoņiem gadiem!” Cilvēks atskatās uz fotogrāfijām un saprot – izskats mainās, dažas lietas vairs nav tādas, kādas bija, ir jaunas krunciņas un sirmāki mati.”
Tie, kuriem ir grūtāk sadzīvot ar pārmaiņām dzīves ciklā, bieži cenšas uzlabot sevi un apturēt dabisko novecošanas procesu. Daktere Rijkure pauda: “Domāju, te ir stāsts par ļoti atklātu un lielu sarunu pašam ar sevi – ko šī sevis izmainīšana vai iesaldēšana nozīmē pašiem? Novecošana ir viens jautājums, no kura var daļēji noslēpties aiz matu krāsas. Ir lietas, ko var darīt, lai dažādās pārmaiņas attālinātu. Neapgalvoju, ka visas lietas nevajag darīt. Ne par velti ir šī 40 gadu krīze. Jo vārds “pusmūžs” ir skarbs.”
Viņa arī norādīja: “Interesanta ir sabiedrības apsēstība ar krunciņu likvidāciju. Tas, protams, ir dziļi filozofisks jautājums, vai tas ir nepieciešams. Taču savdabīga ir situācija, kur, piemēram, jaunas sievietes bez redzamām novecošanās pazīmēm “nošpricē” nekustīgas pieres. Sevis uzlabošanas metodes var brīvi izvēlēties katrs, tomēr drastiskākās pieejas parasti ir saistītas ar neizturamām bailēm novecot.”
Daktere piedāvāja paraudzīties uz pārmaiņām sejā un ķermenī citā perspektīvā: “Krunciņas sejā ir nevis tik daudz pieredzes rētas, bet dzīves dotas apbalvojuma līnijas par to, ka cilvēks tik ilgi ir izdzīvojis. Svarīgākais jautājums ir, kā cilvēks jūtas iekšā ar sevi. Tas ir tas, ko mēs varam ietekmēt un uzturēt formā. Mēdz būt arī 20 gadus jauni cilvēki, kuri viscaur jūtas “veci”. Gadās 80 gadus veci cilvēki, kas ir iekšēji saglabājuši fantastisku vitalitāti. Domāju, tas ir par dvēseles novecošanu, kas ir atsevišķs process no ķermeņa novecošanas. Tās ir divas lietas, un būtiskākais – kā cilvēks jūtas iekšējā pasaulē.”
Komentējot sevis uzlabošanas pārmērības, ārste psihoterapeite akcentēja, ka “atslēga ir samērībā un saprātā. Liekas, cilvēkiem ar to mēdz būt problēmas. Vienmēr ir jautājums, vai cilvēks racionāli dzer D vitamīnu, B vitamīnu, varbūt kolagēnu – saprātīgi mūsu platuma grādiem. Vai arī cilvēks katru rītu ieņem veselu sauju uztura bagātinātāju, kas notiek bez izpratnes un konsultēšanās ar speciālistu.”
Kurā dzīves posmā cilvēki ir laimīgākie?
Vai cilvēki ir laimīgākie jaunībā? Daži pētnieki uzskata, ka laime un labklājība dzīves laikā ir atspoguļojama U veida līknes formā, kur dzīves sākumā apmierinātība ir augstāka, aptuveni 35–50 gadu vecumā laimes sajūta ir zemāka, un pēc 50 gadu vecuma tā atkal paaugstinās. Tomēr šie dati ir pretrunīgi un mainīgi. Citā lielizmēra pētījumu analīzē ar gandrīz pusmiljonu respondentu secināts, ka apmierinātība ar dzīvi pakāpeniski mazinās no 9 līdz 16 gadu vecumam, tad paaugstinās līdz 70 gadu vecumam, pēc kā atkal sarūk. Tātad šajā pētījumā laimes augstākais punkts varētu būt pensijas vecuma sākumā. Lai gan statistika liecina par vienojošām tendencēm dzīves laikā, jāsaprot, ka vecuma un laimes sajūtas saikne ir dziļi individuāla un saistīta ar katra specifisku dzīves pieredzi.
“Ja atceramies garās pusaudžu gadu vasaras, ap kādiem 10 un nedaudz vairāk gadiem – šķita, ka ir tik daudz laika. Sarežģīti kļūst tad, kad vienā brīdī sākas dzīves skrējiens. Var mēģināt lēnāk būt, jo ikdiena ļoti daudz prasa – katram ir tik daudz pienākumu un atbildību,” atgādināja ārste psihoterapeite.
Lai mazinātu bailes par novecošanu, daktere Rijkure rosināja būt atklātiem pret sevi: “Domāju, ir vērts sevī ieklausīties, kā tas skan, ja ir iespējams izdarīt, piemēram, trīs lietas, nevis visas – jo visu nav iespējams. Kuras trīs lietas savā dzīvē es gribētu sasniegt, izdarīt, piedzīvot? Un kāpēc tās nedarīt tagad? Tas ir lielais jautājums – kādēļ atlikt?”
“Tā ir realitātes sajūta – būs grūtāk, locītavas sāpēs vairāk, atmiņa paliks vājāka. Tā ir skarba doma. Protams, var darboties, lai tā nenotiktu. Arī par to ir vērts godīgi padomāt – varbūt nevajag, bet tas var arī būt vērtīgi. Tas var palīdzēt atgūt kontaktu ar realitāti par laika ritējumu, kurš ir neizbēgams. Un darboties kopā ar to, nevis pret to. Protams, var darīt lietas, lai padarītu to visu patīkamāku. Var iet pie fizioterapeita vingrot, lai mugura nesāp. Var nokrāsot matus, lai patiktu sev labāk. Jautājums ir – ar kādu mērķi mēs to darām?” vaicāja ārste.
Vai gados jaunāka partnere ir jaunības eliksīrs?
Sabiedrībā joprojām eksistē dzimumā un vecumā balstīti aizspriedumi – piemēram, teiciens, ka sievietes noveco kā “vecs piens”, bet vīrieši – “labs vīns”, kas nešaubīgi pastiprina jaunības kultu. Arī Olgas Rajeckas balss iemūžināta vārdos “Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?”, kas varētu būt stāsts gan par mīlestību, ilgām un vēlmi otru noturēt, gan tik pazīstamām bailēm zaudēt jaunību.
Senāki pētījumi uzrādījuši, ka heteroseksuāli vīrieši ir ieinteresētāki jaunākās partnerēs un neatkarīgi no sava vecuma labprātāk izvēlētos seksuālas partneres ap 20 līdz 30 gadu vecumu. Savukārt sievietes drīzāk izvēlas partnerus tuvāk savam vecumam vai vecākus.
Tomēr dati no reprezentatīva somu pētījuma ar vairāk nekā divarpus tūkstošiem respondentu liecina, ka, lai gan vīrieši lielākā vecumā arvien apsvērtu veidot seksuālas attiecības ar jaunākām partnerēm, vecuma izvēles amplitūda palielinās –
vīrieši apsver arī partneres savā vecumā vai vecākas.
Taču sieviešu atbildes liecina par šaurāku vecuma grupu un tuvāku savam vecumam, kā arī arvien par nedaudz vecāku vīriešu izvēli.
Komentējot to, kādēļ vīriešus ieinteresē jaunākas partneres, ārste psihoterapeite uzsvēra ģimenes veidošanas jautājumus: “Domāju, vīrieši meklē jaunākas sievietes, jo meklē ko citu no attiecībām. Jaunāka sieviete varēs un varbūt vēlēsies dzemdēt vēl bērnus. Sieviete, kurai ir 40, iespējams, vairs negribēs. Tas, kas liekas interesanti, ka vecuma atšķirības mēdz būt ne tikai vīriešiem ar jaunākām sievietēm, bet arī dāmām ar krietni jaunākiem kungiem. Šobrīd kā nekad vēsturē sievietes var uzturēt sevi, un varbūt praktiskā ziņā nevajag vīrieti, kas parūpēsies. Līdz ar to arī partneru izvēles kļūst atšķirīgas.”
Pērnā gadā debitējusī filma “Mazulīte” ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā ir stāsts par attiecībām, kurās valda vecuma starpība, kur pieredzējušāka ir sieviete. Iespējams, šādi darbi ir pirmie svaigu Holivudas tendenču asni, kas liecina par sabiedrības domas metamorfozi.
Daktere Rijkure komentēja: “Tas, kas agrāk tika pieņemts kā norma, ka ir šī 20 gadu starpība, mainās. Vecuma atšķirība vairs netiek uzskatīta par normu – 18 gadus veca meitene un 30 vai 35 gadus vecs vīrietis. Ja ir šāda vecuma atšķirība, vīrietis visdrīzāk saņems publisku nosodījumu. Tas mainās cilvēku prātos.”
Novecošanas baiļu mazināšanas recepte
Lai mazinātu nāves bailes, augstākā pierādījumu bāze ir kognitīvi biheiviorālās terapijas metodēm. Savukārt cilvēku grupā, kas dzīvo ar vēža diagnozi, palīdzošākas varētu būt īsas psihoterapeitiskas intervences, kas balstītas apzinātībā un jēgas meklējumos.
Labākais, kā pārvarēt šādu eksistenciālu trauksmi, kā atzina ārste psihoterapeite, ir sašķelt trauksmi mazākās vienībās: “Līdzīgi kā anonīmo alkoholiķu sadraudzības runā par “vienu dienu” (angļu val. – one day at a time) jeb par atturēšanos no alkohola turpmākās 24 stundas, nevis domāšanu, kā gan visu dzīvi palikt skaidrā.”
Lai dabiskais un nenovēršamais novecošanas process būtu vieglāks, jārēķinās, ka novecošana ietver savas omnipotences jeb visvarenības zaudēšanu. Kopumā novecošanas process nozīmē neskaitāmus zaudējumus – tādēļ vietā ir sērošanas process, kas kulminējas pieņemšanā.
Daktere Rijkure atminējās: “Lasīju nesen teicienu: “Pretējs trauksmei nav absolūts miers, bet tā ir paļaušanās.” Tā ir liela dzīves ideja, ka ir jāpaļaujas – tas ir vajadzīgi. Arī paļaušanās pasaules lietu kārtībai, jo tas tā vienkārši notiek – mēs dzīvojam un mēs mirstam, tā ir daļa no dzīves. Cilvēks mazliet nomirst katru nakti, ejot gulēt. Protams, ka negribas nomirt.”
Šo trauksmi ārste salīdzināja ar bailēm no atomkara: “Ja kāds nospiedīs kādu tālu pogu, ar kuru parastam cilvēkam nav sakara, pasaule beigsies. Tā ir absolūta bezspēcība, kas prasa vienlaikus milzīgu paļaušanos, ka droši vien jau rītdiena pienāks.” Līdzīga paļaušanās ir kā antidots šausminošām eksistenciālām bailēm par savas dzīves beigšanos.
“Reizēm cilvēki saka, ka neiet uz salidojumiem, jo nevēlas skatīties, kā citi ir “veci palikuši”. Dzīve ir par īsu, lai viss būtu tik šausmīgi nopietni! Tādēļ, domājot par nākotni, var skaidri nodalīt, ka ir lietas, kuras gribas darīt, bet ne šobrīd, jo šobrīd ir citas prioritātes. Bet ka ir kas tāds, ko gribētos izdarīt kādreiz – vēlāk. Tomēr nav garantēts, ka tas izdosies. Tādēļ ir vērts darīt lietas un neatlikt,” atgādināja daktere.
“Laimīgie laiku neskaita”
“Laba” novecošana varētu būt fiziska, emocionāla un sociāla labbūtības meklēšana – saglabājot racionālu fizisko aktivitāšu līmeni, rūpējoties par savu ķermeni ar atbilstošu diētu, uzturot dziļas un nozīmīgas sociālas saites ar tuvajiem un mīļajiem, kā arī kognitīvo aparātu stimulējošu hobiju kultivēšana.
Tomēr, iespējams, būtiskākā komponente cīņā pret novecošanas, slimību un nāves bailēm ir šo cīņu pārtraukt.
Tas nozīmētu nevis padoties, bet gan mērķtiecīgi un sabalansēti uzlabot savu veselības stāvokli, lai nodrošinātu pēc iespējas garāku veselīgi nodzīvoto mūžu. Risinājums ir samierināšanās un paļaušanās.
Pasaules tālāko nostūru apceļotāji un satura veidotāji “Yes Theory” kādā savā “Youtube” īsfilmas epizodē devās uz Jemenas salu Sokotru Indijas okeānā. Aplūkojot tirkīzzilos ūdeņus, neskartās pludmales un iepazīstot vietējos iedzīvotājus, viens no ceļotājiem vēlējās noskaidrot kāda salas iemītnieka vecumu. Tulks pasmējās un atbildēja: “[Šie cilvēki] nezina, cik veci viņi ir. Viņi vienkārši dzīvo.”
“Uz visiem 100 pēc 40”: klausies raidierakstus un lasi rakstus
Vairāk
