RAKSTA CEĻVEDIS:
Sievietes, vīrieša un sabiedrības sāpe
Ir sapņi, par kuriem cilvēki runā skaļi, un ir arī tādi, kurus glabā kaut kur dziļi, dziļi sevī, reizēm gadiem ilgi. Viens no tiem šķietami var būt pavisam vienkāršs – kļūt par mammu vai tēti. Taču ne visiem šis sapnis piepildās viegli.
Neauglība ir pieredze, ar kuru saskaras daudzi pāri, un aiz medicīniskiem terminiem bieži vien slēpjas ļoti personiski stāsti – cerība, vilšanās, gaidīšana un reizēm arī sajūta, ka apkārtējie līdz galam nesaprot.
Pasaules Veselības organizācija neauglību definē kā medicīnisku stāvokli, kad reproduktīva vecuma pāris, sieviete un vīrietis, nespēj tikt pie bērniņa 12 mēnešu laikā, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi bez izsargāšanās. “Pati definīcija vien pasaka to, ka tā nav tikai viena cilvēka sāpe, bet vismaz divu. Mēs runājam gan par sievieti, gan par vīrieti, gan par pāri. Tāpat varam domāt arī par to, kā tas ietekmē arī paplašināto ģimeni un sabiedrību kopumā,” norādīja Kovaļevska.
Kāpēc citiem sanāk, bet man ne?
Saņemot šo diagnozi, sākotnēji cilvēki bieži vien saskaras ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu – pat šoku. Ļoti bieži to papildina arī liela neticība un grūtības to pieņemt. Sevišķi, ja cilvēki līdz šim uzskatījuši, ka ir veseli, ir plānojuši bērniņu un nav varējuši pat iedomāties, ka ieņemšana varētu būt problemātiska.
“Klāt pie šīm emocijām mēs varam runāt arī par dusmām – kā tā, kāpēc tieši es, kāpēc citiem sanāk un man ne? Protams, klāt nāk arī sēras un zaudējuma sajūta. Ne vienmēr zaudējumam jābūt taustāmam. Tās var būt arī zaudētas cerības un sapņi, un fantāzijas par to, kā tas būs, kad mums būs vairāki bērni, kā mēs sēdēsim kopā pie vakariņu galda. Tās ir sēras par šo neizdzīvoto sapni,” skaidroja psihoterapeite.
Saskaroties ar neauglību, cilvēki bieži vien piedzīvo arī milzīgu bezspēcības sajūtu, jo šķiet, ka viņi ir zaudējuši kontroli pār savu dzīvi un saviem nākotnes plāniem. Arī tā ir daļa no emocijām, kas diemžēl daudziem pāriem jāizdzīvo un jāpieņem. “Bieži vien bērna radīšanu iztēlojamies kā tādu dabisku notikumu, un pāri dzīvo ar tādu sajūtu – nu, tad, kad mēs būsim gatavi, kad mēs gribēsim, mums būs bērns. Saskaroties ar neauglību, šī diagnoze šo pieņēmumu izjauc. Tad nākas saskarties ar to realitāti, ka patiesībā grūtniecība nav garantēta,” atzina speciāliste.
Šī atziņa mēdz rezultēties nenoteiktības sajūtā un pat trauksmē, jo cilvēku ikdienā ienāk daudz jautājumu, uz kuriem neviens nevar sniegt atbildes. Piemēram, vai viņu dzīvēs vispār kādreiz būs bērns vai cik ilgu laiku prasīs medicīniskās apaugļošanas ceļš.
Sevis apšaubīšana un kritizēšana
Nenoliedzami neauglība ir liels pārbaudījums arī pāra attiecībām, turpināja Kovaļevska: “Tur ir ārkārtīgi daudz trauksmes, baiļu un neskaidrības, jo patiesībā tur ir arī jautājums par to, vai varbūt kādā brīdī mēs pieņemsim dzīvi bez bērniem? Kā tas būs? Kā tas ietekmēs mūsu attiecības?”
Pūliņš-Cinis papildināja, ka neauglībai nereti līdzi nāk arī sevis apšaubīšana. Ja ģimenes izveide iepriekš bijis kā tāds lielais mērķis, ko sasniegt dzīves laikā, lai piešķirtu tai jēgu, tad neauglība var radīt lielus jautājumus par sevi un šaubas. “Kas es vispār esmu par cilvēku? Kas es par sievieti vai kas es par vīrieti? Kāda tad ir jēga, ja nevar uztaisīt bērnus? Var rasties tāda dziļa nepašpārliecinātība. Sevis apšaubīšana, sevis kritizēšana. Bieži vien arī kauns. Citiem taču sanāk, kāpēc mēs tik dīvaini, ka mums nesanāk?” skaidroja speciālists.
Uzklausīt, saprast un just līdzi, bet neuzbāzties
Lai gan neauglības iemesls bieži vien meklējams tikai vienā pusē, psihoterapeiti uzsvēra, ka šīm sajūtām iet cauri abi divi – gan vīrietis, gan sieviete. Līdz ar to būšana par pāri kļūst sarežģītāka, un reizēm, ja cilvēki nerunā viens ar otru vai apkārtējiem, vai baidās meklēt palīdzību, tas var novest arī pie šķiršanās.
“Darbā ar pacientiem tieši ar to es arī saskaros, ka cilvēks nejūtas drošs vai pietiekami pārliecināts, lai runātu par to, piemēram, ar saviem čomiem. Tad salīdzinoši bieži tas noved pie alkohola kā stresa pārvarēšanas stratēģijas, saskaroties ar šādu krīzi, un tas, protams, nepalīdz neauglības jautājumā,” norādīja Pūliņš-Cinis.
Tāpēc svarīgi radīt tādus apstākļus, lai pāris justos brīvi dalīties savā pieredzē vai meklēt atbalstu pie draugiem vai tuviniekiem, kad tas nepieciešams.
Apkārtējiem jābūt gataviem uzklausīt, saprast un just līdzi.
Diemžēl, kā norādīja speciālisti, sabiedrībā joprojām bieži vien vērojama pilnīgi pretēja tendence – ap neauglību pastāv liela stigma, bet no ģimenes nāk liels spiediens, kas absolūti nepalīdz mazināt trauksmi vai nomāktību.
“Sabiedrībai būtu jābūt informētai un zinošai, ka ir tāda lieta, ka tā notiek dzīvē, ka tas nav saņemšanās vai, nezinu, pareizās sveču gaismas jautājums. Ka pret to jāizturas ar cieņu un empātiju.
Te derētu ievērot atvērto roku principu – neuzbāžamies par daudz, bet dodam signālu, ka esam gatavi atbalstīt,” aicināja ārsts psihoterapeits.
“Vai tas ir normāli?”
