ĪSUMĀ:
Detaļas par mamutu – konfidenciālas
Biržas lietas
Rakstu sērija, kurā pēc pārskatu iesniegšanas iztaujājam lielāko biržā izgājušo Latvijas uzņēmumu vadītājus par biznesa attīstību, plāniem un akciju cenu svārstībām.
Investoram SAF akcijas vienmēr bijušas kā šūpoles: strauji uz augšu – ātri uz leju. Tādu ciklu biržā SAF 22 gados bijis ne mazums, iemesls – biznesam ir projektu raksturs, un pasūtījumu apmērs gadu no gada ļoti svārstās. Ja gads ir labs, kā 2021., akcijas cena kāpj par 168 %. Ja bizness saraujas, kā 2023. gadā, uzreiz kritums par 61 %. Reti kurām akcijām Baltijā ir tik liels cenas svārstīgums. Tādēļ SAF tradicionāli novērtē investori, kas ir gatavi paaugstinātam riskam. Adrenalīna cienītāji. Šogad viņiem atkal paveicies.
52 miljonu apgrozījums un 8,6 miljonu eiro peļņa – tik daudz SAF nav pārdevis un nav pelnījis nekad. Turklāt uzņēmums kā parasti necenšas pārskatā detalizēti izskaidrot, kas īsti noticis. Vai vari pastāstīt?
Varu vienā vārdā teikt – paveicās. Var teikt divos vārdos – mēs ļoti rūpīgi strādājam pie produktu portfeļa, un izdevās dabūt pāris lielus pasūtījumus. Mēs neesam nekur tālu prom no SAF standarta biznesa. Tev ir jānoķer mamuts. Nu, noķērām.
Vai var sīkāk par mamutu?
Nevaru. Classified (konfidenciāli – angļu val.).
Vai tas ir militārais pasūtījums?
Es neatbildēšu uz šo jautājumu. Tie ir radio produkti, un mēs tradicionāli nespecificējam sīki, kuri produkti. Neņem ļaunā, tādas tās mūsu tradīcijas ir.
Jaunākajā pārskatā ir minēts aizsardzības bizness – vienā rindiņā. Detaļu piegādēs, īpaši aizsardzības produktiem, būtiski svarīga esot neatkarība. Un viss. Bet kad var gaidīt sīkākas ziņas?
Nemāku atbildēt. Varbūt pēc gada, diviem, varbūt nekad. Publiska informācija ir, ka mēs pirms pusotra gada noslēdzām līgumu ar Aizsardzības ministriju par elektroniskās karadarbības verķiem, “džameru”, sauc, kā gribi. Darbs iet pilnā sparā uz priekšu, un droši vien par to mēs publiski runāsim arvien vairāk. Vai mēs dosim sektorālas atskaites? Nē.
Arhīva foto. Pievienots 14.01.2026. LETA, Paula Čurkste AS “SAF Tehnika” izstrādātās radio signālu traucēšanas iekārtas prototipa demonstrācija
Janvārī jūs rādāt savas elektroniskās karadarbības ierīces prototipu aizsardzības ministram, par to ziņo aģentūra LETA un lielākie portāli. Vai SAF akcionārs var cerēt, ka, ja būs iepirkumi, viņš to ieraudzīs ziņās un pārskatos?
Domāju, ka daudzas no tāda veida ziņām neparādās pārskatos, un labi, ka neparādās.
Vai šis virziens uzņēmumā būs slepens?
Es tev nevaru labi atbildēt uz šo jautājumu šobrīd, bet es domāju, ka mēs runājam un stāstam to, kas nekaitē pašam uzņēmumam un kas nav pretrunā ar noslēgtajiem līgumiem.
Bet kur ir loģika? Visi mūsu vadošie dronu ražotāji sūta tos Ukrainas Bruņotajiem spēkiem un paši par to sīki stāsta. Nebaidās, lepojas ar saviem produktiem.
Nu, acīmredzot mums nav nekas tāds jēdzīgs, ko stāstīt (viltīgi smaida).
Sensoru biznesa segments – stabils
Pasaules kovida pandēmijas sākumā 2019. gadā tu stāstīji, ka gribi iekarot pasauli ar saviem sensoriem “Aranet”, kas mēra skābekļa līmeni telpā. Tajā laikā uzņēmuma apgrozījums svārstījās 13–16 miljonu eiro gadā līmenī un kompānija daudzus gadus nespēja caursist “stikla griestus” – 20 miljonu atzīmi. Pēc tam par jūsu skābekļa sensoru kā par vienu no labākajiem pasaulē rakstīja lielākie amerikāņu plašsaziņas līdzekļi. Apgrozījums uzšāvās līdz 37 miljoniem eiro 2023. gadā. Tagad pandēmijas tēma pavisam aizgājusi no apziņas, un droši vien jau var stāstīt, cik daudz ar šo kārbiņu “Aranet” izdevās nopelnīt. Pusi no visa SAF gada apgrozījuma? Trešdaļu?
Domāju, ka trešdaļa bija. Aha, tad tūlīt tu atkal sāksi rēķināt.
Foto: Publicitātes attēls SAF Aranet
Vai šis bizness jau ir miris?
Nē, nemaz. Mums ir klāt gan termometri, gan radons, gan radiācija. Tas segments faktiski visu laiku ir tāds skaisti, stabili augošs. Pagājušogad “palaidām” trīs radona sensorus, mēs atkal iemācījāmies kaut ko kardināli jaunu un paši ļoti priecājamies.
Redz, tajā gabalā, kur tu pārdod internetā visai plašai pasaulei – tas segments ir lēnām organiski stabili augošs. Tas, kur bija tas pandēmijas pīķis un pēc tam baigā bedre, – publiskie iepirkumi.
Mēs uzlikām visai Jaunzēlandei, daudz Austrālijā, Kalifornijas skolās… Kalifornijas skolās faktiski tikai tagad pandēmijas nauda beidzās. Tas segments, protams, nokrita, jo tiešām 2020., 2021. gadā tur ļoti daudz publiskās naudas tika nosvilināts ārkārtīgi nejēdzīgā veidā. Viss sliktais, kas notiek ar publiskajiem iepirkumiem, to jau mēs arī izbaudījām, ieskaitot to, ka mūs izmeta ārā arī no Latvijas iepirkuma kā neatbilstošus.
Arhīva foto. Pievienots 14.01.2026. LETA, Paula Čurkste AS “SAF Tehnika” izstrādātās radio signālu traucēšanas iekārtas prototipa demonstrācija
Tagad “haipa” elements ir pazudis, bet īstā vajadzība ir palikusi, jo neviens jau to bioloģiju nav atcēlis. Kovids joprojām ir, tas joprojām ir ļoti riebīgs. Gripa ir, dažādas variācijas. Tās visas izplatās pa gaisu. Tie, kas bija antivakseri un dzīvoja “plakanzemē”, – tie, protams, nekad nav bijuši mūsu klienti, bet es domāju, ka tajā sabiedrības saprātīgajā daļā – tas palika. Tu šobrīd vari ieiet pie jebkura ministra Latvijā un viņam “Aranets” būs uz galda. Nopirkts, nevis uzdāvināts.
Cik daudz pēdējos gados pārdodat?
Es turēšos pie tradīcijām, nesaukšu skaitļus.
Varam nogāzties, bet varam arī kāpt
Tad atgriezīsimies pie mamutiem. Apgrozījums 51 miljons – cik lielā mērā šis sasniegtais līmenis ir noturīgs?
Tas ir pavisam nenoturīgs. Nu, zini, kā ar mamutiem, ja?
Vai varat nogāzties atpakaļ lejā?
Varam. Bet varam arī pie 70 miljoniem kāpt, un to es saku bez ironijas. Nav viegli dzīvot tādā vidē, jo, no vienas puses, kad tu dabū lielu pasūtījumu, tas ir baigi forši. Bet, no otras puses, tajā brīdī tās ir lielas problēmas. Tev kopumā tās [komponentu] sagādes ir 12 mēneši. Tev ir jāmēģina uzminēt, un mēs visu laiku esam balansējuši, to jau tu redzi arī mūsu bilancē. Mums šobrīd detaļu krājumi ir uzauguši līdz 10 miljoniem eiro, man liekas. Mēs visu laiku spēlējam ruleti, jo tajā brīdī, ja tu to mamutu noķersi un tev nebūs nažu, ar ko viņu sazāģēt, nu tad tā gaļa aizies postā. Tu neko no tā nedabūsi. Tā ir tā mūsu problēma, kad visibility (redzamība – angļu val.) ir nulle. Un to es saku tiešām, nevis lai tevi kaitinātu un nestāstītu kaut ko, tās ir tās reālijas, ar ko mēs dzīvojam.
Šis mamuts – vai tas jau apēsts un parādīts gada pārskatā vai arī jūs vēl turpināt to ēst? Vai vēl ilgi pietiks?
Nekomentēšu. Bet tas mamuts ir ar bedrēm.
Mēs ar tevi sarunājamies par biznesu jau divdesmit gadus, tev pret lieliem pasūtījumiem vienmēr bijusi divējāda attieksme – ļoti gribam, taču bez tiem ir mierīgāk.
Tā ir, mamuts tev var uzkrist virsū. Tas risks vienmēr ir bijis. Pēdējo reizi tāds lielais, lielais mamuts mums bija “Siemens”. 2013. gadā “Nokia” nopirka “Siemens Networking” (sakaru tīkli – angļu val.) biznesu. Pirms tam “Siemens” mūs mocīja apmēram gadu. Viņi prasīja, lai mēs spētu saražot 4000 radio mēnesī. Pirms tam mēs ražojām 1000. Un mēs ieinvestējām visās ražošanas līnijās, testos ļoti daudz naudas. Nu, tas arī labas lietas mūs iemācīja, protams. Un tas, kas mūs izglāba – mēs nesākām taisīt komponentu krājumus tam pasūtījumam. Un tad viņus nopirka “Nokia”, un man piezvanīja un teica: “Mister Bergs, we have changed our strategy. We don’t need your services anymore.” (Berga kungs, mēs esam mainījuši savu stratēģiju, mums vairs nav vajadzīgi jūsu pakalpojumi, – angļu val.) Āmen. Bet bija diezgan lieli izraēlieši, kas arī ar Siemens strādāja, un viņus tas nogalināja. Tāpēc, ka tur bija uztaisīti krājumu gadam uz priekšu. Un viss. Kā tu tos burkānus izmaksāsi algās?
Foto: LETA, Paula Čurkste Uzņēmuma AS “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs
Tā ir tā problēma ar mamutiem – viņi savos lēmumos ir neparedzami. Tas būtu Svētais Grāls un džekpots – laime, ja atnāk mamuts un iedod desmit gadu frame agreement (ietvarlīgums – angļu val.). Tad tu vari plānot un tev viss ir labi.
Bet parasti tā nenotiek. Dzīvē viss risks ir uz tevi, viss labums mamutam.
Bet, redzi, mēs joprojām esam dzīvi, no 1995. gada – trīsdesmit gadus. Un kaut ko mums tā dzīve ir iemācījusi par to, cik daudz riskēt.
Aizsardzības bizness – šokolāde ar čili piegaršu
Vai ir iespēja šos lielos pasūtījumus turpmāk izvērst eksporta jomā?
Es melotu, ja teiktu, ka mēs negribam noturēties tajā līmenī vai augt, vai dubultot, tu vari jebkuru skaitli nosaukt. Protams, ka mēs cenšamies un skatāmies. Jā, tev ļoti patīk saukt to militāro gabalu, – jā, mēs ļoti cenšamies uzzīmēt, uzbūvēt labāko, ko Aizsardzības ministrija mums ir pasūtījusi. Bet ir jāsaprot, ka šobrīd tā ir seksīga lieta visiem.
Tas ir tāds zelta drudzis, visi tur skrien un katrs sola visādas pasakas. Teikt, kurā vietā tu tur būsi, – es neesmu tik drosmīgs, lai teiktu.
Mēs cenšamies. Ja tu skaties uz “džameru” tirgu, šobrīd tur ir maz īstu piegādātāju, un cenas… Vai nu maksā daudzus miljonos, vai ir pavisam lēti Ķīnas sūdi. Mēs mēģinām trāpīt kaut kur pa vidu. Bet ko klients teiks, es nezinu. Ir tur Eldorado? Ir. iztērēsi visu resursu, skalojot dubļus, vai kaut ko trāpīsi, – nevaru pateikt. Tiešām nevaru.
Cik sekmīgi jūsu prototipam izdevās sēdināt “ienaidnieka” dronus?
Nu, mums jau liekas, ka sanāca, bet beigu beigās tas ir tas puisis, kam pieder kase, kurš pateiks: mēs no tevis pērkam. Vai nepērkam.
Pavasarī SAF nopirka 50,5% uzņēmumā, kas kopā ar Ukrainas partneriem plāno ražot dronus. SAF paziņojumā presei rakstīts, ka uzņēmums veiks Ukrainas tehnoloģiju pārnesi uz Latviju un izmantos Ukrainas pieredzi. Taču, ja mēģināsim internetā atrast kaut ko par šo Ukrainas uzņēmumu un tā īpašnieku, mēs neatradīsim informāciju, ka tas ir pazīstams Ukrainas dronu ražotājs. Kas tevi personīgi pārliecina par to, ka partnerim ir šī pieredze un tehnoloģijas?
Jāsaprot, ka dronu uzņēmumu Ukrainā ir simtiem, ja ne tūkstošiem. Un zināmie ir tikai tie, kas grib būt publiski. Daudzi lieli uzņēmumi izvēlas nebūt publiski. Tas arī ir viss, ko es varu komentēt. Protams, ka mēs esam tos “dzelžus” redzējuši reāli testos, mēs zinām, ka viņi tiek izmantoti frontē. Šobrīd mēs produktu neražojam, nepārdodam. Tas vēl nav bizness, tas ir izglītības process. Un ko mācīties tur ir.
Kādas ir cerības? Kļūt par piegādātāju Latvijas armijai?
Nē, es domāju, tas uzņēmums var būt par piegādātāju visam NATO. Nu, varbūt ne visam. Vai sākot no [Persijas] līča valstīm. Šobrīd pasaule ir sapratusi, ka tās zināšanas, ko Ukraina ir ieguvusi frontē, ir ļoti grūti kopējamas. Tev vajag viņus pa tiešo. Vajag uzņēmumu, kurš to produktu testē katru dienu. Un tas mūsu lēmums bija ne tāpēc, ka mēs gribam skriet pakaļ – oi, droni, “sexy”! Nē, mēs izlēmām, ka gribam pamācīties, nevis skatīties no malas, no paziņojumiem presei vai no rullīšiem tviterī.
Arhīva foto. Pievienots 17.03.2021. Sintija Zandersone, LETA “SAF Tehnika” ražotne 2017.gadā
Pirms gada tu teici, ka aizsardzības bizness ar Eiropas finansējumu ir “šokolādē”. Tagad tu esi jau mazliet iekšā. Kāda ir garša?
Šokolāde ar čili piegaršu. Tev var iedot pasūtījumu, bet nekad tie nav ilgtermiņa.
Visā Eiropā aizsardzības bizness mainās. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bija baigi vienkārši – bija “praimi”, un viņiem pārdošanas cikls bija desmit gadi.
Minimālā “ticket” [biļete] bija miljards. Un cenas bija reālās reiz desmit – tāpēc, ka cikls bija desmit gadi un tev ir jānodrošina, ka viss tas milzīgais aparāts uz to strādā. Ja ir militārā lāpsta, tā ir vismaz desmitreiz dārgāka par parasto lāpstu, kaut gan viss pārējais ir vienāds. Bija labs stāsts, ko mēs Amerikā dzirdējām: kafijas aparāts [bumbvedējam] B-52 maksāja 150 000 dolārus. Nopietni! Un nevis tāpēc, ka kāds tur baigi zog vai viņš ir kaut kā šausmīgi korumpēts, nē! Tāpēc, ka tie pārdošanas cikli ir milzīgi gari, un tev ir jāspēj viss tas milzīgais aparāts nobarot. Un vēl tāpēc, ka viss ir uzbūvēts ar lokālam specifikācijām, tie kvalifikācijas kritēriji ir vienkārši ārprātīgi, ka tur, nezinu, desmit uzņēmumi pasaulē kvalificējās.
Un tas tagad mainās, jo karā Ukrainā cena ir baigais arguments.
Bet pircējs ir vecais joprojām. Viņš justos šausmīgi komfortabli desmit gadus domāt, tad parakstīt līgumu par miljardu un tad vel piecus gadus gaidīt. Jo tad viņam ir maz stresa. Tagad tā pasaule mainās. Kur tā nostāsies, es nezinu. Tu vari parunāt ar dronu ražotājiem, viņi to ir izbaudījuši pēc pilnas programmas, ka tevi trīs gadus dzenā un prasa labāku “speceni”, – un tad mēs pirksim. To klientu neinteresē, ko ēd tavs inženieris katru dienu. Tur lielākajai daļai vajadzēja nomirt jau sen. Tas ir milzīgs brīnums, ka tik daudzi ir izdzīvojuši. Bet daudzi nomiruši. Paskaties, 2023. gadā bija dronu koalīcijas, sapulces, – tagad tur daudzi ir pazuduši. Daudzi ir pārprofilējušies.
Nebijām pārāk nobijušies no tiem mīnusiem
Kādā līmenī SAF pašlaik ir “break-even point” – bezzaudējumu punkts? Ja paskatāmies neseno vēsturi, tad ar apgrozījumu 26–27 miljoni eiro jums ir bijuši zaudējumi.
Es domāju, ka turpat – kaut kāds viens miljons vairāk, un būtu “break-even”. Mēs nebijām pārāk nobijušies no tiem mīnusiem, jo tajos gados mums naudas plūsma bija plusos. Tas mīnuss bija grāmatvedisks lielā mērā – iepriekš bija lielas investīcijas, mēs vienkārši tas amortizējām. Tāpēc ir tik svarīgi tikt cauri stikla griestiem un dabūt stabilitāti. Salīdzinoši paredzamāks bizness – tas ir “Aranet”, tur ir daudz klientu, un ir saprotams, kurā nišā tu esi.
Mēs esam kļuvuši par ļoti atzītu spēlētāju hortikultūrā, mums jau ir trīs agronomi, kas strādā SAF, un ņemsim vēl. Ja kādam ir agronomu izglītība un ir interese nodarboties ar “haiteku”, laipni aicināti.
Kādēļ jums vajadzīgi agronomi?
Mums ir divas lielās klientu grupas – tomāti un marihuāna. Tas ir milzīgs bizness pasaulē.
Tas augs augsttehnoloģiskā siltumnīcā ir apkarināts ar ļoti daudziem dažādiem sensoriem. Un, ja tu optimizē audzēšanas režīmu, tad jau pirmajā ciklā tu dabū par 30 % lielāku atdevi. Un tam siltumnīcas īpašniekam vajag pastāstīt, kādā veidā ar to sensoru palīdzību tu viņam palīdzēsi nopelnīt vairāk. Savukārt to var izstāstīt cilvēks, kas runā viņa valodā, – agronoms, nevis inženieris vai sensoru pārdevējs. To klientu ir ļoti daudz pasaulē. Un, kad tu iegūsti zināmu reputāciju, tad jau tevi atrod.
Mēs šobrīd arī esam noslēguši vienošanos ar pasaules pirmā līmeņa dažādām sensoru kompānijām: viņš ražo sensoru, mēs padarām to par wireless (bezvadu – angļu val.) sensoru. Tā ekosistēma ir pietiekami liela, un, ja tu esi pietiekami ilgi dzīvs un tas tavs produkts ir jēdzīgs, tevi sāk uzskatīt par cilvēku.
Agrāk tu plānoji palielināt sensoru daļu SAF biznesā līdz 30–40%, lai uzņēmums būtu stabilāks. Izdevās?
Mēs esam procesā. Tuvu tam.
SAF lielākie akcionāri, ieskaitot jūs, visus pēdējos gadus turpina uzpirkt sava uzņēmuma akcijas biržā. Gandrīz 10 % pēdējos piecos gados esat nopirkuši. Kā vērtējat akcijas cenas pieaugumu līdz 15 eiro? (Nedēļu pēc intervijas cena bija pārsniegusi 17 eiro – S.P.)
Nu, es atceros 2004. gadu, arī topā bija pa 15–16 eiro, man liekas.
Ja rēķina, ņemot vērā akciju sadalīšanu (viena akcija pārvērtās par trim), – jā, tikai 15–16 bija latos.
Jā, droši vien. Nu, labi, tad vēl drusciņ jāpastrādā, lai tiktu. Tolaik [sākotnējā publiskā piedāvājuma jeb IPO laikā, 2004. gadā] mēs izbaudījām, ka tā IPO cena jau bija patiesībā ar Amerikas multiplikatoriem.
Tagad jūsu multiplikators P/E (uzņēmuma neto peļņas attiecība pret tā akcijas cenu biržā) ir nedaudz vairāk par 5, formāli jūs maksājat ļoti lēti.
Mēs zinām.
Un tas ir tāpēc, ka jūsu bizness ir ļoti neprognozējams. Lūk, apēdīsiet mamutu, atgriezīsieties pie gandrīz nulles rentabilitātes, cena nokritīsies atpakaļ līdz sešiem eiro…
Nu, tā ir, jā, ko es varu teikt…
Prognozējamībai jūs pārskatos varētu sniegt nedaudz vairāk informācijas saviem akcionāriem.
Es domāju, ja viņi 20 gadus ir pārdzīvojuši ar mums visu ko… Tu piekritīsi, ka es nekad arī neesmu mēģinājis mānīties. Ja tās paredzamības nav, tad es neredzu itin nekādu argumentu sev, kāpēc man tur trallallā lēkt kaut kādas dejas un solīt. Un tad tu būsi pirmais, kas pēc gada atnāks un teiks: “Oi, Bergs, tu sasolīji un piemānīji.” Tas ir tas iemesls.
Biržas uzņēmumam jau ir tāda nelaime, ka mums jau tās kvartāla atskaites ir jādod.
Tas nozīmē, ka kopumā tu jau to procesu redzi. Mēs jau tajā ziņā tomēr esam ļoti caurspīdīgi, vai ne?
Peļņa 8,6 miljoni, kontā – 10,5 miljoni…
Nezinu. Akcionāri izlems. (Runa ir par dividendēm. – S.P.)
Ko ierosinātu akcionārs Bergs? Igauņi forumā raksta: “Es izmaksātu vienu eiro par akciju”, tas ir, apmēram trešdaļu kontā esošās naudas. Bet kāds cer saņemt divus eiro par akciju.
Mēs jau esam bijuši diezgan paredzami. SAF akcionāri līdz šim vienmēr ir dzīvojuši no tās filozofijas, ka, ja ir labs gads, tad mēs maksājam dividendes. Bet tas [lēmums] būs, protams, atkarīgs no nākamajiem pāris mēnešiem.
