ĪSUMĀ:
Kad nepieciešami kruķi?
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) galvenais ārsts Andris Džeriņš skaidroja: “Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kāda veida traumu ir guvis pacients – vai tas ir vienkāršs lūzums, piemēram, tas ir pēdas pirkstiņš salūzis, vai tas ir tik nopietni kā apakšstilbs, balsta vai augšstilba kaula trauma, kur atlabšanas periods ir pat līdz pusgadam.”
“Ir lūzumi, piemēram, bez nobīdes, ar minimālu nobīdi, kurus mēs uzskatām par stabiliem un kur pacients var sākt slogošanu diezgan ātri, bet ir arī tādi lūzumi, kuriem ir nepieciešams ilgstošs bezslodzes režīms, vai arī pēc operācijas ir jāievēro tas režīms, ka sākumā nedrīkst uz tās kājas kāpt virsū ilgstošu laiku,” sacīja Džeriņš.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā piemēru netrūkst – ja pie sastiepumiem un sasitumiem ar kruķiem jāpārvietojas vien pāris dienas, tad smagākos gadījumos, kad atveseļošanās laiks ir ilgāks, nepieciešams gan ratiņkrēsls, gan kruķi.
Džeriņš norādīja: “Smagākos gadījumos, protams, tas laiks var pagarināties, bet katrs gadījums ir individuāls, un šo režīmu, kāds jāievēro pēc traumas vai arī pēc operācijas, to nosaka ārstējošais ārsts.”
Pacienta stāsts
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas pacients Raivo stāstīja: “Pēc avārijas abas kājas bija lauztas. Vienā ielika stieni, otrā vēl nē. Tā es pirms atbraucu uz šo slimnīcu, staigāju ar kruķiem. Jā. Nu tagad, kad ģipsis, nevar, jo visu laiku gribas likt to soli uz priekšu, un tas līdzsvars vēl nav tāds. Bet pamazām. Es ar to staigulīti sāku. Bet tā pārsvarā ratiņkrēslā pārvietojos.”
Raivo cieta autoavārijā šī gada martā. Pārcietis jau vairākas operācijas. Slimnīcā viņš biežāk izmanto tā dēvēto staiguli, bet, dodoties mājās, ģimenei palīgierīces būs jānodrošina pašai.
Raivo: “Staigulis pagaidām ir slimnīcas, kamēr esmu slimnīcā. Mājās kruķus tētis nomā paņēma. Bet tā par staigulīti mamma tur domās, ko tālāk darīt. Nezinu. Varbūt no draugiem, varbūt nomās.”
“4. Studija”: “Cik mēnešus jums vēl atlabšana būs?”
Raivo: “Vai, tas būs ilgi, jo kāja būs atrofējusies, jo ilgi viņa jau ir šitāda. Nu tagad, cik man ir zināms, tagad mani drīzumā laidīs mājās. Tad pēc kādām trim nedēļām būs jābūt atpakaļ uz nākamo operāciju.”
“4. Studija”: “Cik viegli vai grūti ir apgūt šo kustību iespēju ar kruķiem?”
Raivo: “Man palīdzēja fizioterapeite Jūrmalā. Bet grūtākais ir līdzsvaru noturēt. Nav pieradums pie tiem kruķiem, visu laiku gribētu to soli spert uz priekšu, lai gan nevar.”
TOS galvenais ārsts Džeriņš sacīja: “Ja mēs runājam par stacionārajiem pacientiem, kas nokļūst mūsu slimnīcā, kur ir, piemēram, ir kājas operācija un viņam ir nepieciešami šie kruķi – pirmkārt pie viņa uzreiz nākamajā dienā pēc operācijas ierodas fizioterapeits, kas jau viņu apmāca, kā ar kruķiem pārvietoties.”
Sākotnēji pacientus apmāca ar slimnīcā pieejamiem kruķiem, bet arī informē par iespējām, kur tos var iegādāties vai izīrēt. Savukārt, “ja pacientam ir kaut kāda sociāla, sarežģīta situācija, vai tas ir pacients, piemēram, bez konkrētas dzīvesvietas, tad mēs piesaistām arī slimnīcas sociālo darbinieku un meklējam individuālu risinājumu, lai mēs viņam varētu nodrošināt palīgierīces,” norādīja Džeriņš.
Kā situācija atšķiras bērniem?
Kādā sociālajos medijos publicētā video tēvs norādīja: “Man dēls salauza kāju. Aizbraucām uz Jelgavas slimnīcu. Jelgavas slimnīcā uztaisīja rentgenu; tur parādīja, ka kāja ir lauzta, uzlika virsū ģipsi un pateica, ka ģipsi pie zemes likt nedrīkst un jāstaigā ar kruķiem. Viņiem kruķu nav un to langetu arī nav.”
Tēvs esot informēts, ka jāzvana TOS, bet tur norādīja – bērniem nekā nav, jāgriežas Bērnu slimnīcā, bet arī tur tēvs noraidīts.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja vietniece Dace Bērtule sacīja: “Nē, šeit mēs nepiedāvājam šādu pakalpojumu. Ja šeit viņš uzturas kādu laiku, piemēram, bija nepieciešama operācija pēc traumas un viņš uzturas stacionārā, tad tajā periodā, kamēr viņš uzturas stacionārā, viņam tiek nodrošināti gan kruķi, gan ratiņkrēsls. Bet izrakstoties no stacionāra, vecākiem pašiem par to ir jāparūpējas.”
“Valstī tādus palīglīdzekļus, kas ir nepieciešami īsu laiku, neapmaksās un nenodrošinās, tas būs jāiegādājas vecākiem par saviem līdzekļiem. Bet labā ziņa ir, ka nav obligāti jāpērk, jo ir vairākas organizācijas, kas piedāvā izīrēt vai nu kruķus vai ratiņkrēslu par samērā nelielu atlīdzību,” skaidroja Bērtule.
Izvēloties kruķus, jāņem vērā dažādi faktori
Rīgā, vienā no lielākajiem ortopēdisko preču veikaliem Pērnavas ielā, sniedz praktiskus padomus un ļauj izmēģināt, kā ērtāk pārvietoties – ar padušu vai elkoņu kruķiem.
Ortopēdisko preču veikala vadītāja Elīna Strautiņa sacīja: “Kad cilvēks atnāk, un viņam tajās rokās nav tāda spēka, lai izmantotu tieši elkoņu kruķus, tad mēs iesakām padušu kruķus. Un ziemā jo īpaši padušu kruķi ir labāki, tāpēc, ka ar tiem ir stabilāk un drošāk nekā ar šiem.”
Izvēloties kruķus, jāņem vērā gan cilvēka augums un svars, gan spēks rokās un arī tas, cik stabils ir atbalsts. Maksimālais pacienta svars – līdz 140 kilogramiem.
TOS galvenais ārsts Džeriņš norādīja: “Paduses kruķi – kas tiem ir pozitīvais, tie nodrošina labāku stabilitāti nekā elkoņu kruķi. Tomēr pie tiem ir jāpierod un jāspēj pārvietoties, un, protams, tie nav tik mobili. Ar tiem ir grūtāk pārvietoties šaurās telpās, līdz ar to standartā pie kājas traumām vairāk rekomendējam elkoņu kruķus, un ar tiem arī tiek apmācīti šie pacienti mūsu stacionārā.”
“Bet tas ir arī ļoti atkarīgs no pacienta, jo, piemēram, vecs cilvēks – ja viņam ir jāievēro bezslodzes režīms traumētajai kājai, piemēram, pusotru mēnesi, tad viņš bieži vien nav spējīgs pārvietoties ar šiem kruķiem, it sevišķi, ja viņam jāpārvietojas uz vienas kājas. Tādā gadījumā mēs rekomendējam biežāk atbalsta rāmi,” sacīja Džeriņš.
Vienlaikus mēdz būt gadījumi, kad pēc kājas traumas iesaka izmantot ģipša zābaku.
Strautiņa sacīja: “Tas neslīd. Tas nofiksē kāju. Cilvēks var viegli, ērti pārvietoties. Un, ja ir nepieciešams un ja ārsts atļauj, tad arī var reizēm atvērt vaļā, piemēram, tad, kad zem ģipša niez un nevar pakasīt, tad vai ir opcija vismaz pakasīt arī to vietu. Bet tas ir tikai un vienīgi, vadoties pēc ārsta noteikumiem; kad cilvēki nāk pie mums iegādāties šos, mēs prasām, vai ārsts ir akceptējis. Jo, ja ārsts nav akceptējis, tad šo nevar likt un to var tikai un vienīgi medicīnas darbinieks uzlikt.”
Reģionos iespēja iznomāt palīglīdzekļus – sarežģītāka nekā Rīgā
Galvaspilsētā palīglīdzekļu nomas vietu vai veikalu netrūkst, daudz sarežģītāka situācija ir mazpilsētās un lauku rajonos.
Bērtule sacīja: “Ārpus Rīgas iespēja iegādāties vai iznomāt palīglīdzekļus, kruķus vai ratiņkrēslu, noteikti ir ne tik laba kā Rīgā. Ir firmas, kas piedāvā kruķu sūtīšanu caur pakomātu sistēmu, bet, protams, reģionos situācija nav tik laba kā Rīgā.”
Pēc kājas traumas svarīgi ir ne tikai sadziedēt lūzumu, bet arī droši atgūt spēju pārvietoties. To, vai nepieciešami kruķi, atbalsta rāmis vai ratiņkrēsls, nosaka katra pacienta situācija. Savukārt par palīgierīču iegādi vai nomu būs jāparūpējas pašam pacientam vai viņa tuviniekiem.
