ĪSUMĀ:
Nepieciešamība ātrāk reaģēt
Aicinājums veidot jaunu struktūru – Eiropas Drošības padomi – izskanēja fon der Leienas gadskārtējā runā par stāvokli Eiropas Savienībā (ES). Viņa uzsvēra gan Krievijas pieaugošos draudus, gan jau notikušās sabotāžas bloka valstīs, tāpēc, viņasprāt, ES uz šo agresīvo rīcību jāreaģē ātrāk un izlēmīgāk.
Vajadzību pēc šāda jauna formāta pastiprināja arī spriedze starp ASV prezidentu Donaldu Trampu un Kanādu, kā arī sabiedrotajiem Eiropā. Proti, Baltā nama saimnieks vairākkārt ne vien draudējis pamest NATO, bet arī pārgrupēt spēkus Eiropā un pat anektēt Dānijai piederošo Grenlandi.
Par šādas struktūras izveidi runā jau no pērnā gadsimta 80. gadiem
Informācijas par šādu jaunu struktūru nav daudz. Zināms vien tas, ka tajā būtu apvienoti Eiropas Savienības (ES) un līdzīgi domājošu valstu līderi.
“Jau ilgu laiku mēs esam apsprieduši līderu formātu, kas vērsts uz mūsu kontinenta drošību, iesaistot tādus partnerus kā Ukraina, Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Kanāda un citus,” savā uzrunā pauda fon der Leiena.
Ideja par Eiropas Drošības padomi nav jauna un tā izskanējusi arī pērnā gadsimta 80. gados, skaidro izdevums “Politico”. Pēc tam šādas iespējamību vērtēja 2003. gadā, ES šķeļoties viedokļiem par karu Irākā. Un vēlreiz par šo ieceri 2017. gadā runāja arī fon der Leienas priekšgājējs, kādreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers un Francijas prezidents Emanuels Makrons, taču arī toreiz ideja cieta neveiksmi, jo pret šādu struktūru iebilda Lielbritānija.
Mazāk dalībvalstu – ātrāka reakcija
Šī gada sākumā skatu šāda formāta virzienā vērsa Eiropas Savienības aizsardzības un kosmosa komisārs Andrjus Kubiļus. Viņš atzīmēja, ka politiskās un operatīvās vienotības trūkums ir lielākais vājais punkts Eiropas aizsardzībā un, tā kā Eiropas Savienības Kopējā drošības un aizsardzības politika (EU CSDP) balstās uz vienprātību lēmumu pieņemšanā, bet NATO rīcību lielā mērā nosaka ASV, pati Eiropa joprojām lēni reaģē uz jaunām krīzēm.
Kubiļus piedāvāja neoficiālo E5 formātu padarīt oficiālu un pārveidot to par Eiropas Drošības padomi (EDP), kuras sastāvā būtu vairāki pastāvīgie locekļi un rotējošie locekļi, lai nodrošinātu ātrāku un izlēmīgāku rīcību Eiropas drošības jomā.
Līdzīgu priekšlikumu šogad izteica arī Eiropas Parlamenta Zaļās partijas deputāts Sergejs Lagodinskis no Vācijas. Viņš norādīja, ka
ES būtu jāizveido ANO Drošības padomei līdzīga struktūra, kurā būtu apvienojušās Vācija, Francija, Itālija, Spānija, Polija un Apvienotā Karaliste, kā arī būtu divas rotējošās vietas mazākām valstīm.
Jā, dalībvalstu būtu maz, taču tas krietni uzlabotu lēmumu pieņemšanas procesu.
Saskaņā ar Lagodinska priekšlikumu Eiropas Drošības un aizsardzības padome (angļu: European Security Council (ESC)) tiktu izveidota, noslēdzot jaunu starpvaldību līgumu, kas atbilst ES tiesībām, vienlaikus apejot nepieciešamību pēc vienprātības lēmumu pieņemšanā.
Kritiķi pārmet vēl viena “diskusiju kluba” izveidi
Un, lai arī šādai iniciatīvai šķietams atbalsts ir, netrūkst arī kritiķu, kas uzskata, ka šāda jauna struktūra ar laiku varētu pārvērsties par vienkāršu “diskusiju klubu”, ņemot vērā ģeogrāfiskās un politiskās atšķirības dalībvalstu vidū.
Savukārt tās valstis, kurām pastāvīgu vietu šādā padomē nav, tajā pieņemtos lēmumus varētu uztvert kā tām nepieņemamus ierobežojumu valsts suverenitātei aizsardzības jautājumos.
EK priekšsēdētāja grib arī “savu NATO 4. pantu”
Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja savā runā šodien arī teica, ka ierosinās izveidot ES ārkārtas drošības protokolu, kura paraugs būtu NATO 4. panta steidzamās apspriešanās procedūra, lai reaģētu uz hibrīdiem uzbrukumiem, kas nesasniedz bruņotas agresijas slieksni, bet tomēr apdraud valsts drošību.
“Ja to iedarbina viena dalībvalsts, visas dalībvalstis sanāktu kopā, lai koordinētu Eiropas atbildes pasākumus – lai novērstu turpmāku eskalāciju un mazinātu ietekmi,” skaidroja fon der Leiena.
Amatpersona arī ierosināja jaunu plānu Eiropas stratēģisko militāro spēju attīstīšanai, piemēram, degvielas uzpildīšanai gaisā un gaisa un raķešu aizsardzībai – jomās, kurās ES joprojām lielā mērā paļaujas uz ASV tehnoloģijām.
