ĪSUMĀ:
Tramps vēlēšanu kampaņai savācis milzīgus līdzekļus
Gints Amoliņš: ASV Kongresa vēlēšanu kampaņa rit pilnā sparā. Ļoti svarīgas vēlēšanas novembrī. Nupat bija pasākums Dalasā. Šķiet, ka Tramps sevi ļoti izvirzījis šo Kongresa vēlēšanu centrā. Vai tas nāks par sliktu, vai palīdzēs republikāņiem?
Pīters Rafs: Prezidenta Trampa vārds ir vispārpazīstams gan iekšpolitiski, gan visā pasaulē. Cilvēkiem ir ļoti izteikts viedoklis par viņu – labā vai sliktā nozīmē. Tāpēc pieļauju, ka viņš varētu piesaistīt republikāņu vēlētājus un varbūt pat mobilizēt arī demokrātus-republikāņus par labu republikāņu kandidātiem, bet demokrātus – varbūt pret. Bet,
manuprāt, izšķirošais faktors, kam būs milzīga nozīme, ir milzīgais kampaņas finanšu fonds, ko Donalds Tramps ir uzkrājis. Un jautājums ir, kā un kur viņš to liks lietā?
Tās ir milzīgas naudas summas, ko viņš gadu gaitā ir savācis politiskajām kampaņām. Tie ir desmitiem, ja ne simtiem miljonu dolāru. Un Amerikas vēlēšanas ir ļoti dārgas ar dārgiem mediju tirgiem, vārda brīvība ļauj rādīt reklāmas un maksāt par tām. Un jautājums ir, cik daudz tēriņu prezidents apstiprinās un kuros štatos.
Vēsturiski Baltajā namā valdošā partija zaudē vietas Kongresā
Vai varat izteikt kādas prognozes par Kongresa vēlēšanu iznākumu – ticamāko rezultātu?
Es nupat pirms dažādiem dienām biju Kapitolijā un runāju ar republikāņu kongresmeņiem. Viņi teica, ka Pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons ir noskaņots pozitīvi un optimistiski. Viņš ir republikānis, kurš vada republikāņu vairākumu mūsu apakšpalātā –Pārstāvju palātā.
Un es zinu, ka Baltā nama amatpersonas vismaz publiski apgalvo, ka viņiem ir labas izredzes saglabāt gan Pārstāvju palātu, gan Senātu jeb augšpalātu, kas arī atrodas republikāņu rokās.
Bet, skatoties vēsturiski, prezidentam viņa administrācijas sestajā gadā tas ir ļoti grūti. Ja atskaita Baidena prezidentūras gadus, tad šis ir Trampa administrācijas sestais gads pie varas.
Parasti Baltajā namā valdošā partija zaudē vietas Kongresā, un republikāņu vairākums Pārstāvju palātā jau tagad ir ļoti neliels. Tāpēc, ja man būtu spiestā kārtā jāprognozē, es teiktu, ka republikāņi ir optimistiski un domā, ka var uzrādīt labus rezultātus. Taču demokrātiem šajā finiša taisnē palīdz vēsturiskais ceļavējš.
Ja demokrāti pārņems vismaz vienu no Kongresa palātām, vai tas kādā veidā ietekmēs ASV ārpolitiku?
Grūti teikt. Mūsu sistēmā saskaņā ar Konstitūcijas otro pantu prezidentam ir priekšrocība ārlietās. Tā ir joma, kurā viņš dominē. Un es domāju, ka īpaši Eiropai un arī Ukrainai, republikāņu vidū Kongresā ir diezgan daudz sabiedroto – gan Pārstāvju palātā, gan jo īpaši – Senātā.
Tas varētu nozīmēt arī to, ka
prezidents, kā tas ir bijis ierasts iepriekšējām administrācijām, būdams bloķēts iekšpolitikā, kur viņam likumu pieņemšanai ir nepieciešams Kongress, vairāk laika veltīs ārlietām, kur viņš ir neierobežots
un viņam ne vienmēr ir vajadzīgs Kongresa atbalsts.
Cik lielu ievērību ārpolitikas jautājumi gūst priekšvēlēšanu kampaņā šajās nedēļās?
Tāpat kā visur, iekšpolitiku parasti nosaka iekšpolitiskie jautājumi. Tomēr es teiktu, ka pāris veidos ārlietām var būt nozīme. Pirmkārt, ja caur ārpolitiku amerikāņu sabiedrībai tiek demonstrēts spēks, līdera prasmes un tēls.
Otrkārt, ja ir liela krīze. Piemēram, 2002. gada vidustermiņa vēlēšanās, manuprāt, savu lomu nospēlēja 11. septembra teroraktu atcere, palīdzot republikāņiem gūt labus rezultātus tajās vidustermiņa vēlēšanās.
Un treškārt, ja ārpolitikas jautājumi ietekmē iekšpolitiskās noskaņas. Demokrāti cenšas gūt punktus, apgalvojot, ka Amerikas karš pret Irānu ir izraisījis degvielas cenu lēcienu, un tas ir nevajadzīgs upuris, ko nes amerikāņu tauta – un attiecīgi, ka vajadzētu balsot par demokrātiem. Republikāņi savukārt iebilst, ka tas ir nacionālās drošības jautājums, ka Irāna bija ceļā uz kodolieročiem. Tātad šādā ziņā tam ir nozīme kampaņā.
Foto: Kaspars Dobrovolskis / LATO, Rīgas konference 2026″Rīgas konferences 2026″ dalībnieks, ASV Hadsona institūta Eiropas centra direktors Pīters Rafs (Peter Rough)
ASV un Ukrainas attiecības ir uzlabojušās
Baltajā namā Amerikas Savienoto Valstu prezidents — lai ko viņš darītu vai teiktu, tam ir globāla ietekme. Un viena valstīm, ko ietekmē viņa teiktais, ir Ukraina. ASV prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners pirmo reizi bija Kijivā. Ir zināma cerība, ka sarunas varētu atsākties. Kā Jūs to redzat, kā attīstīsies ASV Trampa administrācijas attiecības ar Ukrainu, jo īpaši attiecībā uz praktisku atbalstu Ukrainas aizsardzībai?
Tas patiešām ir labs un sarežģīts jautājums, uz kuru es varētu atbildēt dažādos veidos. Pirmkārt, es teiktu, ka
“Ankoridžas gars”, kā to labprāt dēvē krievi un citi, patiešām ir izgaisināts. Tagad reizēm tiek runāts par “Eviānas garu”, atsaucoties uz G7 sanāksmi.
Tajā ASV parakstīja komunikē, kurā bija pilnīgi skaidra nostāja par Krievijas agresijas karu pret Ukrainu un atbalsta sniegšanas nozīmīgumu Ukrainai.
Tāpat, kā Jūs tikko minējāt, pirmo reizi Kijivā bija īpašie sūtņi. Un septembrī G20 sanāksmes kuluāros Ziemeļkarolīnā mūsu finanšu ministrs Skots Besents, paziņoja savam Krievijas kolēģim, ka nekādas ekonomisko attiecību normalizēšanas nebūs, kamēr šis konflikts netiks atrisināts. Un, protams, CIP direktors Džons Retklifs, kurš nesen pa ceļam uz Maskavu piestāja Rīgā, ar izlūkdienestu atbalstu ir patiešām aktīvi iesaistījies un palīdzējis ukraiņiem aizsargāties un dot atbildes triecienus Krievijai. Un es apgalvotu, ka šī izlūkošanas sadarbība ir labāka nekā jebkad kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma.
Ir virkne pasākumu un soļu, ko ASV izskata, un Baltais nams patiesībā ir vēl proaktīvāks. Piemēram, attiecībā uz Lindsija Greiema tarifu likumprojektu, kas tiek virzīts Kongresā, lai izdarītu ekonomisku spiedienu uz Krieviju. Vienlaikus Pārstāvju palātas demokrāti nevēlas piešķirt prezidentam tarifu pilnvaras viņa pēdējos gados izsludināto vai draudēto dažādo tarifu dēļ.
Ir vairāki iemesli, kāpēc, manuprāt, Krievija vēlējās mēģināt atsākt sarunas, jo, manuprāt, viņi jūt, ka ir zaudējuši zināmu ietekmes impulsu attiecībās ar ASV administrāciju.
Protams, ASV visaugstākajā līmenī bija koncentrējusies uz Irānu. Taču, ņemot vērā visu tikko aprakstīto, Kremlis, manuprāt, bija palaidis garām iespēju mēģināt pārliecināt ASV izdarīt spiedienu uz Ukrainu vai sašķelt transatlantisko aliansi.
Manuprāt, visi atzīst, ka ukraiņiem veicas labi. Tā viņiem būs ļoti smaga ziema, taču viņi nav uz sakāves robežas, un Krievija nav uz uzvaras sliekšņa. Un tāpēc mums nevajadzētu viņiem to atdot pie sarunu galda.
Kas tagad notiks tālāk? Pieļauju, ka gadījumā, ja šai sarunu kārtai sekos turpinājums, tā varētu būt trīspusējā formāta atsākšana. Gan Ukraina, gan Krievija vēlas patikt amerikāņiem. Nedomāju, ka viņi vēlas kaitināt, sarūgtināt un pazemot prezidentu Trampu vai kādu no viņa sūtņiem. Un tāpēc, manuprāt, viņi būs tam atvērti.
Bet, vai pastāv priekšnoteikumi mierīgam risinājumam, es šaubos.
Vai plaisa, ko amerikāņi saskata starp Krievijas prasībām un to, ko viņi spēj sasniegt kaujas laukā frontes līnijā, – vai tas liek Trampam pārskatīt savu attieksmi pret Maskavu vai Kijivu?
Manuprāt, daudz kas ir mainījies. Jo ukraiņi gan ievērojami vājina Krievijas ekonomiku, gan iznīcina lielu skaitu krievu kaujas laukā. Pašlaik katru mēnesi ir 40 000 nogalināto un ievainoto, un tie ir cilvēki, kurus Krievijai nākas aizstāt ar algotņiem. Arī ar tālās darbības triecieniem pret Krievijas naftas pārstrādes objektiem, kas ir Krievijas ekonomikas sirds un dvēsele.
Un apgrūtināta ir Krievijas spēja piesaistīt starptautisko finansējumu sankciju dēļ, arī nogrieztas iespējas tai iegūt naudu. Krievijas iekšējā tirgus obligāciju izsoles cieš neveiksmi. Krievijas IKP ir vājāks – ja tas vispār aug, tad ar ļoti zemu tempu.
Vai ar to pietiek, lai pārliecinātu krievus izbeigt karu? Man par to ir šaubas. Taču, manuprāt, visiem Vašingtonā ir skaidrs, ka Ukraina cīnās daudz labāk nekā Trampa administrācijas pirmajās dienās.
Putina vēršanās pret NATO ir maz ticama
Krievijai nespējot uzvarēt karā Ukrainā, pēdējā laikā ir pieaugušas bažas, ka Krievija varētu vēlēties vairāk novērst NATO uzmanību ar hibrīdoperācijām, diversiju operācijām, kuru pieaugumu mēs patiesībā nesen esam novērojuši Eiropā. Ka viņi vēlētos mēģināt provocēt NATO, lai pārbaudītu reakcijas slieksni, vai aizsardzības mehānisms darbojas. Kāds ir jūsu viedoklis?
Krievija ir iesaistījusi lielāko daļu savas konvencionālās jaudas Ukrainā, kas augstākā līmenī viņu rīcībā atstāj kodolieroču žvadzināšanu, bet zemākā līmenī – pelēkās zonas operācijas kā līdzekli, lai mēģinātu izdarīt spiedienu uz Rietumiem.
Nedomāju, ka viņiem ir pietiekamas spējas veikt konvencionālu uzbrukumu Baltijas valstīm, jo bāzes ap Baltijas valstīm – neatkarīgi no tā, vai tās atrodas Kaļiņingradā vai pašā Krievijā –, būtībā ir tikai karkasa bāzes.
Viņi ir pārāk koncentrējušies uz Ukrainu.
Bet es domāju, ka pelēkās zonas operācijas un kodolieroču žvadzināšana pēdējos gados ir paredzētas, lai piespiestu eiropiešus un amerikāņus atteikties no atbalsta Ukrainai.
Nedomāju, ka Vladimirs Putins pašlaik vēlas plašāku karu ar NATO, jo tad tā vietā, lai cīnītos viens pret vienu ar mazāko Ukrainu, pēkšņi būtu jāstājas pretī daudz lielākiem Rietumiem.
ASV un Eiropas attiecības joprojām ir spēcīgas
Transatlantiskās attiecības. Kopš Trampa atgriešanās Baltajā namā atkal ir vērojama zināma turbulence. Viena no sekām ir tā, ka Eiropas valstis palielina savus aizsardzības izdevumus. Cits efekts ir tāds, ka starp Eiropas sabiedrotajiem un Balto namu var rasties zināmas uzticēšanās problēmas. Kāds pašlaik ir šo attiecību statuss?
Es domāju, ka Trampa administrācija, ja Jūs tai uzdotu šo jautājumu, teiktu, ka tās ir vienas monētas divas puses. Bija jāspiež, jāpierunā, jāskubina un pat jāaizkaitina Eiropas partneri, lai panāktu, ka viņi tērē vairāk aizsardzībai.
Tā Baltais nams balansē kā pa virvi. No vienas puses nostādot partnerus un sabiedrotos Krievijas naidīgas varas priekšā, lai panāktu, ka tie uzņemas lielāku daļu nastas, bet no otras puses tomēr neaizejot tik tālu, lai riskētu ar vispārēju karu Eiropā.
Līdz šim, manuprāt, mēs esam redzējuši daudz vairāk jaunu spēju ieviešanu, Jo īpaši Vācijā, kas ir nozīmīga ekonomika. Tā iegulda daudz vairāk aizsardzībā, un tas tiek atzinīgi novērtēts.
Latvija tiek uzskatīta par paraugsabiedroto attiecībā uz tēriņiem kā procentuālo daļu no IKP. Tā patiešām veic ievērojamus ieguldījumus aizsardzībā un nes upurus citur. Vienlaikus tas, kā prezidents kaprīzi un reizēm nicinoši izturas pret sabiedrotajiem, ASV dažiem patiešām nav pa prātam. To nevar noliegt. Un mēs redzēsim, kā viss attīstīsies tālāk. Bet es domāju, ka prezidenta politiskais fokuss patiešām ir vērsts uz spēju un reāla spēka stiprināšanu.
Vai Jūs domājat, ka Eiropa kādu dienu militārā spēka un spēju ziņā varētu kļūt līdzvērtīga ASV? Vai ASV to vēlētos?
Eiropa ir valstu mozaīka. Ja [Spānijas premjers] Pedro Sančess Madridē saka, ka Krievija nenāks pāri Pirenejiem, es nedomāju, ka [Somijas prezidentam] Aleksandram Stubam Somijā ir tāda pati attieksme. Tāpēc ir grūti runāt par Eiropu šādā ziņā.
Manuprāt, lai varētu būt individuāls pols, individuāla lielvara starptautiskajās attiecībās, ir nepieciešamas izpildvaras lēmumu pieņemšanas pilnvaras, militārais spēks un ekonomiskā varenība.
Un saskaņā ar šiem kritērijiem, manuprāt, Ķīnai ir lielvaras statuss. ASV ir lielvaras statuss.
Krievijai varētu būt izpildvaras lēmumu pieņemšana un militārās spējas, – lai gan tās nav tik spēcīgas, kā mēs domājām pirms kara, – bet ekonomiski tā ir salīdzinoši vāja.
Eiropai ir ekonomiskā vara, pat ja dažās inovāciju jomās tā atpaliek. Eiropa neapšaubāmi audzē savas militārās spējas, lai gan vēl nav gluži tur, kur tai vajadzētu būt.
Taču Eiropai trūkst šādas saliedētas izpildvaras lēmumu pieņemšanas. Un, skatoties uz NATO, manuprāt, tas, ka Augstākais sabiedroto spēku komandieris, EUCOM komandieris, ir amerikānis, atrisina daļu no vēsturisko sāncensību jautājumiem, kas Eiropu nomocījuši tik ilgi. Ja tas tiktu nodots, piemēram, Eiropas Savienībai, es jautātu, vai Eiropas valstis justos ērti, ja kāda cita uzņemtos vadību un šos pienākumus. Vai francūži tiešām justos labi ar Vācijas līderību? Kā būtu ar Lielbritānijas līderību Eiropā? Kā būtu ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kad tās redz, ka E3 formāts tik dominējošs politiskajās norisēs? Pastāvīgi valda kāda spriedze, nemaz nerunājot par Dienvideiropas pretenzijām uz līderību.
Tāpēc tā drīzāk ir mozaīka. Un šī mozaīka ir funkcionējusi kā vienots veselums, kad Amerikas Savienotās Valstis ir pildījušas līdera lomu. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai amerikāņi turpinātu ieņemt līderības lomu Eiropā.
