LU CFI nemitīgi tiek meklēti alternatīvi veidi, kā iegūt ūdeņradi un kā to uzglabāt. Ūdeņradis ir noglabāts pēc skata vienkāršajā monētā. “Šādā monētā ir 60 vatstundas enerģijas. […] Litija baterijās vai degvielā nevaram iespiest tik mazā apmērā,” norādīja LU CFI vadošais pētnieks Ainārs Knoks.
Šī monēta gan nav ražota Latvijā. Tomēr pēc līdzīga principa strādā metode, ko izstrādā Latvijas zinātnieki kopā ar kolēģiem no Lietuvas un Islandes, izmantojot alumīniju, kas tiek izmests atkritumos, tādējādi tam piešķirot jaunu dzīvi.
“Alumīniju ir viegli pārvadāt, mēs mākam to iegūt un arī atgūt atpakaļ. Noteiktos apstākļos reakcijā ar ūdeni un pāris ķimikālijām mēs varam sadalīt ūdeni un bez papildus ārējās enerģijas iegūt ūdeņradi. Rupji rēķinot – uz katru gramu alumīnija varam iegūt pa litram ūdeņraža. Tas krietni atvieglo pārvadāšanu, uzglabāšanu,” skaidroja Knoks.
Lai ūdeņradi pārvadātu, tam nepieciešams speciāls transports. Arī uzglabāšanai ir nepieciešamas speciālas tvertnes. Iestrādājot ūdeņradi alumīnijā, atkrīt problēmas ar sarežģītu un dārgu transportēšanu.
Laborants Raitis Sika demonstrē, kā pavisam vienkārši iespējams iegūt ūdeņradi, kas rezultējas ar elektrības radīšanu: “Veram vaļā šo ļoti vienkāršo reaktoru. Ieberam iekšā alumīniju. Šajā gadījumā 25 gramus, ko aplejam ar litru sārma. Tālāk ķīmija dara visu pati. Izskatījās pēc gāzēta ūdens nedaudz. Tas ir ūdeņradis, kas sāk rasties šajā procesā.”
Iestrādājot ūdeņradi alumīnijā, iespējams arī piesaistīt ogļskābo gāzi, kas izraisa globālo sasilšanu,
kā arī, no alumīnija atgūstot ūdeņradi, var iegūt siltumenerģiju apkurei.
“Viens no iespējamiem pielietojumiem būtu, ka man mājās ir šāds ģenerators, kurā var samest manus alumīnija atkritumus, vai arī pašvaldībai būtu ģenerators, kurā var samest visas pašvaldības atkritumus un saražot nepieciešamo elektrību,” piemēru minēja Knoks.
Ar šo inovatīvo tehnoloģisko procesu rodas lokāls, enerģētiski pozitīvs aprites risinājums, kas pārvērš atkritumus vērtīgos resursos.
