Par savām mājām Mirdzas kundze visu mūžu saukusi Aizputi, tikai studiju gadi pagājuši Rīgā. No bērnības atmiņā palikusi dzīvošana netālu no Misiņkalna, mājā, kur bijuši daudz bērni, tāpēc reizēm pat paēst nav bijis laika, jo jāiet laukā spēlēties.
Mirdzas kundze ir arī kā dzejoļu krājums, ik pa laikam kādam intervijas jautājumam viņai galvā ir arī atbilstošas dzejas rindas.
Simtgadniece Mirdza Birzniece bērnībā Foto: Novadu Ziņas LTVSimtgadniece Mirdza Birzniece bērnībā Foto: Novadu Ziņas LTV
“Mana deklamētājas karjera iesākās jau pirmajā klasē, un tā turpinājās līdz vidusskolas beigām. Es pat atceros daļu no pirmā dzejoļa, ko es vispār skaitīju: “Lellīt! Tu maziņā, klēpī man nāci! Sēdi un uzmani – raudāt, ja sāksi, vaigi būs krunkaini, deguntiņš šķībs. Bildi, kas aplūkos, aiz smiekliem vai ģībs,” sacīja Mirdza.
Mirdzas kundzes mūžs savijies arī ar Latvijas mūžu. Kad brīvību pārtrauca okupanti, arī viņas ģimene devās bēgļu gaitās.
“Kad izgāju Misiņkalna austrumu malā, viss tas ceļš bija pilns ar cilvēkiem. Cits nesa uz muguras, ko viņš varēja panest, cits stūma ar ratiņiem, cits ar riteņiem, cits vienkārši nesa rokās. To ainu es vēl tagad iztēlē redzu acu priekšā,” atminējās kundze.
Simtgadnieces sirds pieder Aizputei, tās cilvēkiem, latviešu valodai, literatūrai un folklorai. Plauktā ir vesela rinda ar viņas sarakstītajām grāmatām, izdotas ir 11, bet trīs ir vēl manuskriptos. Viena no tām ir viņas dzīves grāmata. To šobrīd jubilāre gatavo iespiešanai. Savu mūžu viņa ietvērusi divos vārdos – tikai skolotāja.
“Man ir piedāvāts būt gan par skolas direktori, ko es noraidīju, tad man piedāvāja būt ministrijā, kad veidoja vienu jaunu kabinetu. Es visu, ko man piedāvāja, noraidīju. Es gribu būt tikai skolotāja,” teica Birzniece.
Kad Latvija atkal atguva neatkarību, tas bijis ļoti emocionāls saviļņojums.
“Es sēdēju tepat uz šī dīvāna un kaut ko lasīju. Man bija ieslēgts televizors, un pēkšņi es dzirdu skaņas dziesmai, kuru es neesmu 50 gadu dzirdējusi. Momentā es biju kājās, un es nostāvēju, asarām līstot, visu laiku, kamēr skanēja himna. Tas bija vienreizējs pārdzīvojums,” sacīja jubilāre.
Mirdzas kundzes istaba ir pilna ziediem, sveicēju bijis tik daudz, arī bijušie skolēni. Viņa pati ļoti vēlas vēl redzēt izdotu savu grāmatu.
“Man vēl vienmēr interesē dzīve.”
