Kāda šajā mērogā ir Latvijas vieta? Ko rāda dati un ko saka eksperti? Cik tuvu esam draudīgajai parādu aizai, kuras apakšā vīd valsts maksātnespēja?
ĪSUMĀ:
Valsts budžeta deficīts un valsts parāds ir divi cieši saistīti rādītāji. Valsts budžeta deficīts tiek finansēts ar valsts parāda palīdzību. Citiem vārdiem sakot – ja maciņā pietrūkst naudas tēriņiem, tad tiek paņemts kredīts. Ja nākamajā gadā atkal naudas pietrūkst, kredīts tiek ņemts vēlreiz, kopējo parāda summu audzējot. Turklāt nereti kredīts tiek ņemts arī tam, lai nomaksātu esošā kredīta procentus (tā sauktā pārfinansēšana).
1:40 Raksta autors Ikars Kubliņš īsumā stāsta par valsts parādu
Kā skaidroja ekonomisti, valsts parāds pats par sevi nav nekas ļauns. Ir gadījumi, kad bez aizņemšanās neiztikt – piemēram, ekonomikas krīžu brīžos.
“Parāda pieaugums krīžu laikā ir normāla lieta, bet nav normāli, ka parāds pēc krīzes nesamazinās pietiekoši strauji, paliek uz vietas vai pat pieaug,” norāda Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs.
Latvijas valsts parāds visstraujāk pieauga tieši 2008. gadā sākušās dižķibeles laikā. Vēl viens parāda (un budžeta deficīta) uzrāviens sekoja Covid-19 pandēmijas periodā. Reizēm aizdevums var tikt izmantots stratēģiski gudri – ieguldot zinātnē un pētniecībā vai augstas pievienotās vērtības ekonomikas atbalstam, kas rezultātā var sniegt pienesumu tautsaimniecībā ar uzviju. Sliktāk ir, ja aizdevums tiek vienkārši “noēsts”.
Vai velns ir tik melns, kā to mālē?
Cik tad īsti liels starptautiskā kontekstā ir Latvijas budžeta deficīts un valsts parāds? Vispirms aplūkosim budžeta deficītu, lai saprastu, cik kritisks ir valdības vadītāja izvirzītais mērķis dažu gadu laikā sasniegt bezdeficīta budžetu.
Aplūkojot Latvijas budžeta deficīta pēdējo gadu dinamiku, jāsecina, ka tā ir ļoti mainīga. Budžeta deficīts ir lēkājis augšup lejup, radot iespaidu par augstu elastību. 2019. gadā Latvija bija ļoti tuvu bezdeficīta budžetam – deficīts bija tikai 0,2 %. Sekoja Covid-19 laiks, kad naudas bija “tik daudz, kā nekad” un budžeta deficītā tas izpaudās kā kritiens līdz 4,1 % un pēc tam pat līdz 7,2 %.
Mūsu kaimiņiem un Eiropas Savienībai kopumā gan klājās ļoti līdzīgi – Lietuvas zemākais punkts bija 6,4 %, Igaunijas – 5,4 %, bet ES vidējais – 6,7 %. Taču atšķirīgs bija situācijas turpinājums.
Kamēr gan Lietuva, gan Igaunija strauji rāvās ārā no budžeta deficīta bedres (Lietuva jau 2021. gadā sasniedza vairs tikai 1,1 %, bet Igaunijai gadu vēlāk – 0,9 %), Latvija plunčājās tajā ilgāk un izrāpšanās notika lēnāk. Arī 2025. gadā Latvijas valsts budžeta deficīts ir lielākais Baltijā, lai gan atšķirības vairs nav milzīgas (2,5 % Latvijai pret 2 % Igaunijai un 1,8 % Lietuvai). ES vidējais rādītājs aizvien ir lielāks – 3,1 %.
Kā Latvija izskatās uz ES fona? Ar saviem 2,5 % Latvija dala 14./15. vietu ar Slovēniju un ieņem pozīciju tabulas vidusdaļā. Lietuva un Igaunija, saprotams, ir nedaudz augstāk (attiecīgi 8. un 9. vieta). Eiropas pirmrindnieces ir Kipra ar budžeta pārpalikumu 3,4 % apmērā, Dānija ar 2,9 %, Īrija ar 1,8 % un Grieķija (jā, Grieķija! – bet par to sīkāk mazliet vēlāk) ar 1,7 %. Savukārt tabulas lejasdaļā ar vislielākajiem budžeta deficītiem atrodas Rumānija (7,9 %), Polija (7,2 %) un Beļģija (5,2 %). Interesanti, ka Polijai budžeta deficīts konstanti pieaug kopš 2022. gada – iemesls tam ir milzīgi ieguldījumi aizsardzības jomā, kā arī sociālās drošības jomā. Tomēr arī Polija plāno samazināt deficītu līdz 3 % jau 2028. gadā.
Jāsecina, ka Latvija budžeta deficīta jomā starp ES valstīm patlaban ir “vidusmēra spēlētājs” – ne teicamnieks, bet ne arī “peramais zēns”. Bet kāda ir situācija ar valsts parādu? Varbūt te mūsu valsts izceļas īpaši negatīvi, radot pamatu politiķu satraukumam?
“Eurostat” dati par ES valstu (vispārējās valdības) parādiem atklāj, ka Latvija ar valsts parādu 46,9 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2025. gadā ieņem 11. vietu – tātad pat nedaudz augstāk nekā budžeta deficīta rādītājā. Latvijas parāds strauji pieauga Covid-19 gadā un kopš tā laika ir vēl mazliet pakāpies uz augšu (interesanti, ka 2022. gadā tas pat samazinājās). Eiropas izcilniece šajā jomā ir Igaunija – tā ieņem pirmo vietu savienībā ar valsts parādu 24,1 % no IKP (tomēr arī ziemeļu kaimiņu rādītājs pēdējos četros gados konstanti pieaug). Lietuva ar 39,5 % ieņem 7. vietu.
Paraugoties uz ES valstu parādu tabulas lejasgalu, atklājas tādi skaitļi, kas mūsu parādam liek kautrīgi pastāvēt maliņā. Pēdējā vietā joprojām ir Grieķijai (lai gan tās parāds pret IKP ar katru gadu strauji sarūk) ar 146,1 % no IKP (citiem vārdiem – pusotras ekonomikas apmērā). Turpat netālu ir arī Itālija ar 137,1 %, Francija ar 115,6 %, Beļģija ar 107,9 % un Spānija ar 100,7 %. Vēl virknei valstu parāds variē 60–90 % diapazonā.
Kopumā Māstrihtas kritēriju (60 % no IKP) pārsniedz veselas 12 valstis. ES vidējais rādītājs ir 81,7 % – tātad gandrīz divreiz lielāks nekā Latvijas.
Vēl atsevišķi var apskatīt arī parāda attiecību nevis pret IKP, bet pret budžeta ieņēmumiem, taču arī šeit ES valstu spēka rangā īpašu atšķirību nav. Latvijas parāda attiecība šajā griezumā patlaban (2025. gadā) ir 107,6 % – līdz ar to parāds ir mazliet lielāks par budžeta gada ieņēmumiem. Lietuvai tas ir tieši 100 %, bet Igaunija (kopā ar Dāniju un Luksemburgu) atkal “levitē” kopā ar ES pirmrindniekiem (ap 55 %). Turpretī sliktākās ES valstis pēc šī rādītāja ir Grieķija (292 %), Itālija (285 %) un Spānija (234 %).
Neviens no šiem skaitļiem pats par sevi nenozīmē, ka valsts atrodas defolta jeb maksātnespējas priekšā. Izrādās, valstis var labi funkcionēt arī ar ļoti lielu parādu – ja tām ir pietiekami spēcīga ekonomika, stabila pieeja finanšu tirgiem un parāda apkalpošana nerada nekontrolējamu slogu budžetam. Kā skaidroja Tkačevs, “ekonomikā nav viena universāla parāda līmeņa, kuru sasniedzot, situācija automātiski kļūtu bīstama. Viss ir atkarīgs no procentu likmēm, ekonomikas izaugsmes, fiskālās disciplīnas un finanšu tirgu uzticības.”
Tiesa, pēdējā laikā amatpersonas ceļ trauksmi par kopējiem parādu apmēriem. Piemēram, Starptautiskā valūtas fonda vadītāja Kristalina Georgijeva aicinājusi valdības “savilkt jostas”, jo gan Irānas kara radītās enerģētikas krīzes, gan mākslīgā intelekta buma ietekme audzē valstu parādus, kuru kopējais apjoms jau tuvojas 100 % no globālā IKP, un šādi rādītāji pēdējoreiz piedzīvoti pēc Otrā pasaules kara. Arī Francija un Beļģija pašlaik ir īpaši uzskatāmi piemēri tam, kā nepieciešamība ierobežot budžeta deficītu saduras ar sabiedrības prasībām saglabāt finansējumu izglītībai, sociālajiem pakalpojumiem un dzīves līmenim.
Tomēr šīm valstīm parādu indikatori ir daudz kritiskāki nekā Latvijai. Kāpēc arī mūsu premjera retorikā parāds un budžeta deficīts ieņēmis centrālo vietu, turklāt tik draudīgā toņkārtā?
“SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis to skaidroja šādi: “Ikviens cilvēks situāciju uztver atšķirīgi. Lai panāktu atbalstu noteiktām pārmaiņām, reizēm nepieciešams pārliecināt plašāku cilvēku loku, tāpēc retorika tiek pastiprināta, lai pievērstu uzmanību problēmai un mazinātu pretestību tās risināšanai. Tādējādi jautājuma saasināšana daļēji ir arī politiskās retorikas instruments.”
Vienlaikus ekonomista redzējumā “nevajadzētu apzināti radīt papildu spriedzi ekonomikā un sabiedrībā, par katru cenu tiecoties pēc bezdeficīta budžeta.
Tas var būt labs ilgtermiņa mērķis, taču pašreizējos apstākļos tā sasniegšana ir maz ticama. Finanšu kontrolei noteikti jābūt stingrākai, tomēr šobrīd situāciju nevajadzētu vērtēt kā pārmērīgi kritisku.”
Cik liels ir parāda procentu slogs budžetam?
Nākamais atslēgas vārds valstu parādu pētniecības krustvārdu mīklā ir parāda apkalpošanas izmaksas un to radītais slogs valsts budžetam. Vienkāršoti sakot – šajā gadījumā runa ir par valsts parāda procentiem. Publiskajā telpā priekšvēlēšanu laikā jau izskanējis skaitlis, cik Latvijai gadā izmaksā valsts parāda procentu nomaksa (600 miljoni eiro). “Eurostat” dati liecina, ka 2025. gadā tie bijuši 476 miljoni eiro. Tiesa, 2026. gada budžetā valsts parāda apkalpošanai paredzēti jau 577 miljoni eiro.
Izklausās baisi – galu galā tas līdzinās budžeta gada finansējumam tādā jomā, kā, piemēram, kultūra vai augstākā izglītība. Tomēr viss ir relatīvs.
Un, relatīvi aplūkojot Latvijas parāda procentu maksājumu pret IKP Eiropas Savienības kontekstā, jau atkal esam pat ne vidusdaļā, bet krietni tuvāk “labajam galam”. Latvija par procentu nomaksu 2025. gadā tērējusi 1,1 % no IKP, un tas ierindo mūsu valsti 9.–11. vietā ES (dalot ar Kipru un Vāciju), tieši aiz Lietuvas, kas tērējusi 0,9 %. Igaunija atrodas godpilnajā dalītā otrajā/trešajā vietā ar Īriju (0,5 %), pirmajā palaižot Luksemburgu (0,3 %). Savukārt visbargāk parāds izmaksājis Itālijai (3,9 %), Ungārijai (3,8 %) un Grieķijai (3,2 %). Vidēji ES valstu parādu procentu izmaksas veidojušas 1,9 % no IKP – jau atkal teju divreiz vairāk nekā Latvijai.
Tomēr “lācītim vēderā” atrodas vēl kas. Realitāti labāk raksturojošs rādītājs par parāda procentu izmaksu attiecību pret IKP ir parāda procentu izmaksu attiecība pret budžeta ieņēmumiem. Tieši tas parāda reālo finanšu slogu, jo valstis ļoti dažādi iekasē budžeta ieņēmumus no IKP – to ietekmē gan nodokļu likmes, gan ēnu ekonomikas apmērs.
“Eurostat” nepiedāvā gatavu tabulu ar šo rādītāju, taču to iespējams aprēķināt no diviem citiem rādītājiem – parāda procentu izdevumus dalot ar valstu budžeta ieņēmumiem. Atklājas interesanta aina. Latvijas parāda izdevumi no budžeta ieņēmumiem pērn veidojuši 2,54 %. Kopumā Eiropas Savienībā šis rādītājs svārstās no 0,71 % Luksemburgai, 1,12 % Igaunijai un 1,26 % Zviedrijai līdz pat 8,93 % (gandrīz desmitā daļa budžeta) Ungārijai, 8,03 % Itālijai un 8,02 % Rumānijai. ES vidējais rādītājs – 4,09 %. Kopumā šī statistika priekšstatu par Latvijas vietu ES kopienā nemaina – jau atkal esam ap vidusdaļu, pat tuvāk pozitīvajiem līderiem, jo kopskaitā par Latviju lielāku īpatsvaru no budžeta ieņēmumiem maksājušas 16 valstis.
Bezkaislīgā statistika iedveš šķietamu miera sajūtu, vēstot, ka Latvijas parāda procentu maksājumi uz ES fona nemaz nav lieli. Tiesa, tam pretī nemiera dvesmu uzpūš Finanšu ministrijas prognozes par turpmākajiem gadiem, kas paredz, ka parāda apkalpošanas izmaksas diezgan strauji augs – 2027. gadā līdz 645 un 2028. gadā līdz 724 miljoniem eiro. Ja ekonomika neaugs tikpat ātri, tad parāda procentu maksājumu īpatsvars pret IKP palielināsies. Galvenās bažas rada tas, ka parāda procentu izmaksas pasaulē jau sākušas strauji paaugstināties (piemēram, obligāciju likmes sasniedz augstākos rādītājus daudzu gadu laikā) un šī tendence, visticamāk, nebūs īslaicīga.
Latvijas Universitātes rektors, ekonomists Gundars Bērziņš norādīja:
“Šobrīd satraukums ir nevis par pašreizējo rādītāju, bet par tā dinamiku. Valsts parāda procentu maksājumu īpatsvars Latvijai strauji aug, un tuvākajos gados tas turpināsies.
Turklāt tagad tuvojas brīdis, kad būs jāpārfinansē arī agrākajos gados ņemtie lētie kredīti. Tos nāksies aizstāt ar aizņēmumiem, kuriem procentu likmes ir būtiski augstākas. Tas nozīmē, ka valsts parāda procentu maksājumu īpatsvars budžeta ieņēmumos varētu pieaugt no pašreizējiem 2,5 % līdz pat 3–4 % vai vēl vairāk. Precīzu pieaugumu pašlaik ir grūti prognozēt, jo tas būs atkarīgs no aizņemšanās nosacījumiem nākotnē. Tomēr viens ir skaidrs – pat tad, ja valsts parāda apjoms nemainīsies un valsts papildus neaizņemsies, parāda apkalpošanas izmaksas pieaugs, jo esošie lētie aizņēmumi būs jāaizstāj ar dārgākiem.”
Arī Gašpuiša vērtējums ir līdzīgs: “Manā skatījumā situācija nav tik kritiska, kā to šobrīd mēdz pasniegt. Svarīgākais ir nevis pats parāda apjoms, bet tā pieauguma tendence un tas, cik lielā mērā valsts problēmas un vajadzības risina ar aizņemšanos. Valstij ir jāsaglabā pietiekama fiskālā rezerve, lai tā spētu amortizēt riskus un pārvarēt krīzes, kas pēdējos gados atkārtojušās ar pārsteidzošu regularitāti. Arī Latvija nav pasargāta no šādiem satricinājumiem, tāpēc pašreizējais parāda līmenis nedrīkst radīt pašapmierinātību. Ja krīžu cikls turpināsies, situācija var ātri mainīties un parāds kļūt par nopietnu slogu. Tāpēc pašreizējo parāda apjomu es vēl neuzskatu par problēmu, taču bažas rada tendence. Nereti Saeimā tiek pieņemti lēmumi par papildu izdevumiem, nenodrošinot tiem finansējumu, un pēc tam trūkstošie līdzekļi tiek meklēti aizņemoties, nevis, piemēram, palielinot nodokļus. Tas liecina par atbildības mazināšanos fiskālajos jautājumos. Šobrīd Latvija vēl atrodas samērā ērtā pozīcijā, taču šādu tendenci turpināt nevajadzētu.”
“Latvijas valsts parāds pašlaik patiešām ir salīdzinoši zems, taču bažas rada tā straujais pieaugums. Aptuveni 20 gadu laikā tas ir palielinājies gandrīz trīs reizes, un tik straujš kāpums padara valsti arvien jutīgāku pret nelabvēlīgām ekonomikas pārmaiņām. Turklāt pēdējā laikā ir pieaugušas procentu likmes, līdz ar to valdības parāda apkalpošanas izmaksas. Ja budžeta deficīts netiks mazināts, parāds turpinās augt, tāpēc savlaicīga un pārdomāta fiskālā politika ir būtiska,” vērta Tkačevs.
Vēl viens interesants rādītājs ir vispārējās valdības parāda vidējā procentu likme, kas atklāj to, par kādu vidējo likmi valstij izmaksā tās parāds, ņemot vērā gan agrāk, gan nesen uzņemtās parādsaistības. Šis indikators parāda arī aizdevēju uzticības līmeni katrai valstij, proti, uzticību tās spējai parādus atmaksāt. Latvijai šī likme ir 2,5 % un jau atkal tas ir apmēram ES valstu vidusdaļā. Viszemākās likmes ir Īrijai (1,4 %), Luksemburgai (1,5 %) un Nīderlandei (1,7 %), bet visaugstākās – Rumānijai (5,2 %) un Polijai (4,5 %).
Interesanti, ka vairāku iepriekš apskatīto statistikas rādītāju pirmrindniecei Igaunijai procentu vidējā likme ir tieši tāda pati kā Latvijai (2,5 %), bet Lietuvai tā ir nedaudz zemāka (2,3 %). Tas varētu liecināt, ka aizdevēju skatījumā citi faktori (piemēram, Baltijas valstu atrašanās vieta blakus agresoram) ir būtiskāki par valsts parādu, budžeta deficītu vai procentu slogu (kur Igaunija izceļas kā viens no līderiem visas ES mērogā). Tādējādi arguments, ka, samazinot parāda apjomu vai budžeta deficītu, Latvija varētu iegūt izdevīgākas aizdevuma procentu likmes, kļūst visai apšaubāms. Bērziņš skaidroja, ka aizdevēji tik detalizēti nediferencē šo indikatoru atšķirības un liek Latviju un Igauniju vienā riska grupā, un Baltijas valstu gadījumā, iespējams, vairāk dominē ģeopolitiskie faktori.
Kā izkļūt no parādu cilpas?
Apburtā loka pārraušanai ir vairāki iespējamie mehānismi.
Kā norādīja Tkačevs, “ir trīs galvenie veidi, kā samazināt valsts parāda slogu – ar fiskālo konsolidāciju, straujāku ekonomikas izaugsmi vai inflāciju.
Fiskālās konsolidācijas efektivitāte ir atkarīga no tā, kā un kad to īsteno. Ja izdevumus samazina recesijas vai krīzes laikā, tas var vēl vairāk padziļināt ekonomikas lejupslīdi, tādējādi mazinot ieguvumu parāda samazināšanā. Konsolidācija parasti ir efektīvāka ekonomikas izaugsmes laikā. Būtiska ir arī izvēlēto instrumentu kombinācija. Mūsu pētījumi liecina, ka efektīvākais instruments ir izdevumu samazināšana, savukārt nodokļu paaugstināšana ir mazāk efektīva. Ja tomēr bez nodokļu palielināšanas neiztikt, vismazāk efektīvi šajā ziņā ir tiešie nodokļi un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādā gadījumā priekšroka būtu dodama netiešajiem nodokļiem, piemēram, PVN un akcīzes nodoklim.
Otrs veids ir straujāka ekonomikas izaugsme. Tā var palīdzēt valstij izaugt no parāda, kā tas vēsturiski noticis arī Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara. Tomēr ir kāda nianse. Latvijā pirms finanšu krīzes, 2005.–2007. gadā, ekonomikas izaugsme bija ļoti strauja, taču politiķi to izmantoja arī izdevumu palielināšanai. Gada vidū tika atvērts budžets un apstiprināti papildu tēriņi. Tātad strauja izaugsme pati par sevi negarantē parāda samazināšanos – politiķiem jāspēj pretoties kārdinājumam visus papildu ieņēmumus novirzīt jauniem izdevumiem.
Trešais instruments ir inflācija. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad tā palīdzējusi mazināt parāda slogu, taču Latvijai apzināti paļauties uz šādu risinājumu nebūtu vēlams. Inflācija īpaši smagi skar mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, turklāt tās kontrole ir Eiropas Centrālās bankas, nevis Latvijas valdības kompetencē.”
Protams, vispozitīvākais no Tkačeva minētajiem scenārijiem būtu ekonomikas izaugsme. Taču vienlaikus tas ir arī vissarežģītāk paveicamais uzdevums. Latvijas ekonomika vairs nevar (un tai arī nevajag) augt tikpat neilgtspējīgi kā nekustamā īpašuma burbuļa “treknajos gados”, tagad tai ir jāpārstrukturējas uz sarežģītu ekonomiku ar augstas pievienotās vērtības eksportu, spēcīgu produktivitāti. Šie jēdzieni gan no ekonomistu, gan politiķu mutēm ir skanējuši līdz nelabumam, taču cik daudz ir izdarīts (un cik strauji to vispār iespējams izdarīt), lai īstenotu jau Kariņa valdības definēto galveno mērķi: ekonomikas strukturālo transformāciju? Šoreiz šis jautājums lai paliek retorisks, jo tas ir atsevišķa raksta pētniecības vērts.
Vistiešāk paveicamais, ko deklarējusi arī Kulberga valdība, ir budžeta izdevumu taupības pasākumi un valsts aparāta samazināšana, kas ir eifēmisms cilvēku atlaišanai. Taču arī šajā solī jāuzmanās, lai izdevumu mazināšana nesāktu “žņaugt” ekonomiku, un cilvēki netiktu atlaisti tikai izdevumu ietaupīšanas pēc.
Kā norādīja Bērziņš, “viens no būtiskākajiem riskiem, īstenojot šādu fiskālo konsolidāciju ir tāds, ka, cenšoties samazināt budžeta izdevumus, vienlaikus var tikt vājināta ekonomiskā aktivitāte un samazināti budžeta ieņēmumi. Problēma ir tā, ka ES fondu finansējuma un tā ieplūdes ekonomikā samazināšanās var radīt īstermiņa ekonomisko šoku. Sarūkot šim finansējumam, samazināsies arī patēriņš, kas savukārt bremzēs ekonomikas izaugsmi un mazinās nodokļu ieņēmumus.”
Gašpuitis akcentēja, ka “valsts aparātu nevarēs būtiski samazināt, vienkārši mehāniski samazinot darbinieku skaitu. Vispirms nepieciešams pārskatīt struktūru un optimizēt procesus.
Tas pats attiecas uz citiem izdevumiem, tostarp publiskajiem iepirkumiem, kuru samazināšana jāvērtē pārdomāti. Pašlaik Latvija nav tik dziļā krīzē kā 2008.–2010. gadā, kad izdevumus nācās strauji samazināt, jo citas iespējas faktiski nebija. Tāpēc šoreiz katram samazinājumam jābūt jēgpilnam un vērstam uz pārmaiņām pēc būtības. Mehāniska izdevumu griešana pati par sevi nedos gaidīto rezultātu – svarīgi ir nevis tikai tērēt mazāk, bet panākt, lai valsts darbotos efektīvāk.”
Jāpiebilst, ka arī tik bieži piesauktā valsts sektorā atlaisto ierēdņu potenciālā pāriešana uz privāto sektoru, kur it kā tik ļoti trūkst darbinieku (lai gan vienlaikus ir tik daudz pieredžu stāstu, ka, sūtot CV un motivācijas vēstules uz uzņēmumu vakancēm, uz tām netiek pat atbildēts ar uzaicinājumu uz pārrunām), nav tik pašsaprotama. Latvijas darba tirgus nav tik vienkāršots, daudziem bezdarbniekiem trūkst nepieciešamās kvalifikācijas, lai aizpildītu brīvās darba vietas, un tāpat varētu notikt ar atlaistajiem ierēdņiem. Taču tas jau atkal ir cita raksta temats.
Atsevišķs jautājums ir – ko darīt ar nodokļiem? Klasiski vairumā gadījumu, kad valstis rāpušās ārā no parādu bedres, nodokļi sākotnēji tiek paaugstināti, lai gūtu lielākus budžeta ieņēmumus. Latvijā ir politiskie spēki, kas piedāvā pretējo ceļu – nodokļu samazināšanu, pamatojot, ka tieši tā iespējams panākt augstāku iekasējamību un veicināt ekonomikas izaugsmi. Tomēr pasaules vēsturē ir ļoti maz piemēru, kur valstīm šādā veidā izdevies iziet no parādu krīzes. Šie piemēri atrodas tālu gan laika izteiksmē, gan ģeogrāfiskā ziņā. Viens no tiem ir Jaunzēlande. Astoņdesmito gadu vidū Jaunzēlande veica ļoti plašu reformu paketi, kurā vienlaikus ietilpa būtiska valsts izdevumu reforma, ienākuma nodokļa likmju samazināšana un uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšana. Līdzīgu ceļu arī astoņdesmitajos gados gāja Austrālija, kur, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), un ierobežojot izdevumus, izdevās budžeta deficītu 4,3 % apmērā piecu gadu laikā pārvērst par budžeta pārpalikumu 1,7 % apmērā. Tomēr šie piemēri ir reti izņēmumi.
“Šeit jāņem vērā divi būtiski aspekti. Pirmkārt, laiks.
Nodokļu samazināšanas ietekme parasti nav vērtējama viena fiskālā gada ietvaros. Īstermiņā budžeta ieņēmumi, visticamāk, saruks, savukārt ilgtermiņā iespējams arī ieguvums.
Tāpēc jāvērtē ne tikai tūlītējā ietekme uz budžetu, bet arī tas, kā pasākums ietekmē ekonomiku ilgākā laikposmā. Otrkārt, izšķiroši svarīgi ir tas, vai nodokļu samazināšana palīdz mazināt ēnu ekonomiku. Ja izdodas panākt, ka vairāk darījumu iziet no ēnas un nodokļi tiek maksāti par darbībām, kas iepriekš netika uzrādītas, budžets var gūt papildu ieņēmumus. Taču, ja ēnu ekonomikas īpatsvars nemainās, nodokļu samazināšana, visticamāk, radīs tikai ieņēmumu kritumu. Tāpēc šādam solim jābūt cieši saistītam ar konkrētiem ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumiem. Ja nodokļu samazināšanu īsteno atrauti no šāda plāna, cerētais efekts var arī neiestāties,” secināja Bērziņš.
Īpaši interesants piemērs smagas parādu krīzes pārvarēšanai ir Grieķija, kas dižķibeles laikā krita fiskālajā bezdibenī un bija uz bankrota sliekšņa. Tagad Grieķijas budžets ir ar vienu no lielākajiem pārpalikumiem ES, un parāds, lai gan joprojām lielākais, ar katru gadu strauji mazinās (tiesa, ne absolūtos skaitļos, bet tikai relatīvi procentos pret IKP, pateicoties ekonomikas izaugsmei). Grieķijas gadījumā krīzes risināšanai tika īstenots komplekss pasākumu kopums. Pirmkārt, skaudra budžeta konsolidācija, kas ietvēra valsts sektora algu un nodarbināto skaita samazināšanu, pensiju reformu, subsīdiju un administratīvo izdevumu ierobežošanu. Otrkārt, tika paaugstināti nodokļi, tostarp PVN un akcīzes nodokļi, vienlaikus uzlabojot nodokļu iekasēšanu un apkarojot ēnu ekonomiku. Būtiska nozīme bija arī strukturālajām reformām, kas skāra darba tirgu un uzņēmējdarbības vidi, kā arī 2012. gada parāda pārstrukturēšanai – privātajiem kreditoriem piederošā parāda nominālvērtība tika samazināta par aptuveni 107 miljardiem eiro, bet oficiālie aizdevēji pagarināja atmaksas termiņus un piedāvāja izdevīgākus nosacījumus. Tomēr sākotnējā konsolidācija nenotika uz ekonomikas izaugsmes fona – tieši pretēji, krīzes gados Grieķijas ekonomika piedzīvoja dziļu lejupslīdi. Izaugsme atjaunojās vēlāk, un līdz ar budžeta pārpalikumu un pieaugošu nominālo IKP tā palīdzēja samazināt parāda attiecību pret IKP. Tātad Grieķijas pieredzi nevar skaidrot tikai ar taupību. Nozīme bija gan izdevumu samazināšanai un nodokļu ieņēmumu palielināšanai, gan parāda pārstrukturēšanai un vēlākai ekonomikas atkopšanai.
Nobeigumā tomēr jāatgādina – Latvijas gadījumā mēs patlaban ne tuvu nevaram runāt par valsts parāda vai budžeta deficīta krīzi. Skaitļi rāda, ka tam nav pamata, un to pašu apstiprina ekonomisti.
Tomēr iespējams, ka jau laicīgi domāt par budžeta deficīta un parāda mazināšanu, iekams tie tiešām nesāk radīt draudus, ir gudra un tālredzīga politika. Vienīgais – jāuzmanās, lai šādu politiku realizējot, nenotiek pārspīlējumi (publiskie izteikumi par izdevumu mazināšanas “asiņaino sarakstu” šādas bažas rada), un, kā mēdz sacīt, ūdens no vannas netiek izliets kopā ar bērnu.
