ĪSUMĀ:
1:04
Cauri krīzēm
Ideja radās 2014. gadā, stāstīja uzņēmuma dibinātājs Normunds Stepāns. Bijušie kolēģi vājstrāvu sistēmu izstrādē un instalācijā meklēja veidu, kā mobilu videonovērošanu dabūt mežos. Pirmais prototips bija montāžas kārba ar kamerām, un to uzstādīja sporta laukumā Carnikavā. “Mums pašiem likās: vau, nu tas ir riktīgi forši,” atcerējās Stepāns. Lai iekārtu uzliktu, vajadzēja pacēlāju un divus cilvēkus – vienu turēt, otru montēt. “Un tajā brīdī es sapratu – hei, ir jābūt labākam veidam, kā šo atrisināt!”
2015. gadā uzņēmums tika pie pirmās naudas – 50 000 eiro aizdevuma no “Imprimatur Capital”. Apmēram deviņos mēnešos tā bija iztērēta. Uzņēmumā tolaik strādāja divi cilvēki – Stepāns un elektronikas inženieris. Stepāns sev algu nemaksāja, bet inženiera algu un nodokļus sedza no saviem ietaupījumiem, līdz atrada tā sauktos “biznesa eņģeļus”.
Grūtības nebeidzās. “Tas kā pa spirāli vienkārši!” sacīja Stepāns. Pēc kovida sekoja komponenšu krīze: pasūtījumi bija, noliktavā preces un sagataves simtos tūkstošu eiro vērtībā, bet trūka konkrētas mikroshēmas. “Tev viens nieka čips trūkst, kas maksā 2 eiro, un viss!” Nākamais piegādes termiņš bija divi gadi.
Stepāns ražošanu un sagādi pārcēla uz ārpakalpojumiem, bet no noliktavā atrastām defektīvām platēm vajadzīgās komponentes nokasīja un pārlodēja uz jaunām.
Jaunas investīcijas piesaistīt nevarēja, un daļēji ar aizņemtu naudu Stepāns atpirka daļas no biznesa eņģeļiem. Tagad viņš atkal ir vienīgais īpašnieks.
Uzņēmums joprojām nav liels. Kā liecina gada pārskati, “Strops Technologies” apgrozījums 2023. gadā bija 507 000 eiro, bet 2024. gadā – 300 000 eiro, un vidēji tajā strādāja trīs darbinieki.
Pērn uzņēmuma finanšu gan rādītāji kritās. Kā liecina gada pārskats, “Strops Technologies” apgrozījums 2025. gadā saruka par trešdaļu – līdz 198 306 eiro –, un gads noslēdzās ar 46 064 eiro zaudējumiem, kamēr gadu iepriekš bija 14 007 eiro peļņa.
Stepāns kritumu skaidroja ar fokusa maiņu un ieguldījumiem gan bateriju ražošanas automatizācijā, gan jaunā produkta “Enerbooost” izstrādē.
“Šāda situācija ir iespējama brīdī, kad uzņēmums veido jaunu produktu, kas būs jaunā “slaucamā govs” un šī produkta parādīšanās nogalina veco “slaucamo govi”,” sacīja Stepāns. Pēc viņa teiktā, priekšpārdošanas laikā daudzi klienti gaidīja jauno produktu un veco nepasūtīja, bet “Enerbooost” laišana tirgū aizkavējās par veselu gadu – to izdevās palaist tikai šā gada jūnijā.
Foto: Dati: “Lursoft”, grafika – Andrejs Dmitrijevs
Padara mobilu
“Ko mēs nedarām – mēs neražojam savas kameras,” uzsvēra Stepāns. Uzņēmums ņem pasaulē populāru ražotāju – “Axis”, “Bosch”, “Hanwha” – kameras un padara tās mobilas. Iekārtā ir datu pārraide, atrašanās vietas noteikšana un barošana, bet baterijas ideja aizgūta no akumulatora skrūvgrieža: to uzliek un noņem, nepiekļūstot elektronikai. Pirmās 2015. gadā piegādātās iekārtas, pēc Stepāna teiktā, joprojām strādā uz ielām. Pašvaldības parasti izmanto viena ražotāja iekārtas, Rīga, piemēram, – “Axis”. “Tas, ko pašvaldības negrib – viņi negrib taisīt zoodārzu,” skaidroja Stepāns. Proti, klientam nav jāmaina sava sistēma, ja viņi grib izmantot “Strops” mobilos risinājumus.
VIZĪTKARTE
Uzņēmums SIA “Strops Technologies” reģistrēts 2015. gadā, tā apmaksātais pamatkapitāls ir 3763 eiro. Kompānijas juridiskā adrese ir Ganību dambis 24D, Rīga. Uzņēmums pilnībā pieder Normundam Stepānam. “Strops Technologies” strādā trīs darbinieki.
Avots: Uzņēmumu reģistrs; “Strops Technologies”.
Otrs arguments ir laiks. Parastai videonovērošanai vajag projektu, atļaujas, saskaņojumus, rakšanas darbus un kabeļus, un tie, pēc Stepāna teiktā, apēd lielāko daļu laika un budžeta. “Strops” iekārtu uzstāda 15 minūtēs. Tādēļ to izmanto vietās, kur novērošana vajadzīga uz nedēļu vai divām, – pie skolām septembra sākumā vai pasākumos. Rīgas maratonā, skrienot pusmaratonu, Stepāns saskaitīja 16 savas iekārtas.
Ilgu laiku galvenais pielietojums bija nelegāli izmesti atkritumi – dīvāni un riepas pie konteineriem, kuru savākšana ar rokām ir piecreiz dārgāka nekā mehāniska.
Pēc likuma izmaiņām pašvaldību policijas drīkst ar tehniskiem līdzekļiem fiksēt arī satiksmes pārkāpumus, un kopā ar LMT mašīnredzi uzņēmums piedāvā sistēmu, kas pati sagatavo protokolus par braukšanu pa sabiedriskā transporta joslām. “Drīkst joprojām braukt pa transporta joslām, tikai šobrīd tas ir maksas pakalpojums,” smej Stepāns.
Pašvaldības gan ir gala lietotājs, nevis pircējs. Uzņēmums pārdod sistēmu integratoriem, kuri iekārtas tālāk pārdod vai iznomā.
Foto: Raivis Vilūns
Beļģija pa “WhatsApp”
“Mana vīzija bija jau no paša sākuma tikai eksports,” sacīja Stepāns. Pirmajos gados uzņēmumam nebija pat mājaslapas latviešu valodā. Latviju viņš sauc par labu “spēļu laukumu”, kur ātri saņemt lietotāju atsauksmes, bet tirgu – par mazu un ātri piesātināmu. Pirmā iekārta gan nonāca Rīgas domē.
Iekārtas pārdotas 19 Eiropas valstīs, pa dažai nonākušas arī Dienvidāfrikā un Dubaijā, bet tur tās aktīvi neizmanto.
Lielākais tirgus ir Beļģija – Briselē vien ir vairāk nekā 100 iekārtu. Tai seko Horvātija un Ungārija.
Līdz kovida pandēmijai eksports veidoja 90–95 % pārdošanas, pērn – ap 70 %, šogad līdz šim – ap 45 %. Latvijā un Lietuvā pašvaldību interese pieauga līdz ar satiksmes kontroli, un Stepāns pieļauj, ka nākamgad proporcija atkal būs cita.
Klientu nav daudz, bet daudz ir atkārtotu pirkumu. Lielākais klients Beļģijā gadā pasūta iekārtas par simtiem tūkstošu eiro, un pasūtījums nāk pa telefonu vai “WhatsApp”: “Normund, man vajag 20 “stropus”. Kad tu vari piegādāt?” Uzticību Stepāns skaidroja ar klātienes tikšanos un izpildītiem solījumiem – arī tad, kad kaut kas noiet greizi.
Kad Strasbūrā nodega datu centrs ar uzņēmuma mākoņplatformu, klienti visā Eiropā palika bez pakalpojuma. Rezerves serveris izrādījās tajā pašā vietā, bet programmētājs, kurš sistēmu bija uzbūvējis, atvaļinājumā Taizemē. Integratoriem tas nozīmēja zaudētus ienākumus, jo bez video viņi nevarēja saņemt samaksu. Pēc tam uzņēmums ieviesa jaunas rezerves kopiju procedūras, un kopijas tagad glabājas arī pašu rīcībā.
Latvijas izcelsme, pēc Stepāna pieredzes, drīzāk gan pagaidām vēl dažos brīžos var traucēt. Igaunija esot uzbūvējusi tehnoloģiju valsts tēlu, Latvija – vēl ne. Ja pircējam jāizvēlas starp vienādu krūzīti no Latvijas un Vācijas, viņš izvēlēsies Vāciju. “Mentāli mēs [..] joprojām esam tajā citā pasaules daļā,” sacīja Stepāns.
Ne visur izdevies arī veiksmīgi ieiet tirgos. Lielbritānijā topošais partneris pēc vizītes Latvijā secināja: “Laba tehnoloģija, maza kompānija.”
Tad sekoja prasības – civiltiesiskā apdrošināšana par 2 miljoniem un pirmkoda glabāšana pie trešās puses gadījumam, ja uzņēmums bankrotētu. Pēc aptuveni trīs mēnešu sarunām Stepāns atteicās, un tikai tad līgumu izdevās noslēgt uz mērenākiem noteikumiem. Pirmajā gadā partneris nopirka sešas iekārtas, bet pēc “Brexit” sadarbība sašūpojās.
Francija savulaik bija otrs lielākais tirgus, līdz aktīvais partneris pārdeva savu uzņēmumu. Citur bijis arī partneris, kurš iekārtu nosauca par pārāk dārgu, uztaisīja savu un sāka to reklamēt ar “Strops Technologies” mārketinga tekstiem. Eiropā pret to var vērsties ar juridisku paziņojumu, bet ārpus tās mazam uzņēmumam, kā sacīja Stepāns, nav “tik garas rokas”.
Arī Eiropas kopējie noteikumi katrā valstī strādā citādi. Ir valstis, kur no Vispārīgās datu aizsardzības regulas sodiem baidās un neko nedara, un valstis, kur prasības ir vēl stingrākas. Daudz kas atkarīgs no vietējā partnera. “Ja vietējais partneris grib atrast, kā šo izdarīt, tad likumdošana ir tikai likumdošana.”
Tagad uzmanība ir uz Balkānu valstīm un Spāniju, kur strādā uzņēmuma biznesa attīstības vadītāja. “Spānija arī ir viens no tādiem tirgiem, kur ir grūti izveidot šo uzticību, bet tad, kad tu esi izveidojis, tad viņi neskatās apkārt,” atzina Stepāns. Spāniju viņš redz arī kā ceļu uz Dienvidameriku. Rietumeiropu tehnoloģijām viņš sauc par pārsātinātu: lauzties var, bet pretestība ir liela.
Foto: Raivis Vilūns
No projekta uz plauktu
Pirms desmit gadiem izstādē “Security Essen”, pēc Stepāna teiktā, “Strops Technologies” bija vienīgais mobilās videonovērošanas piegādātājs Eiropā. Apmeklētāji iekārtu sauca par interesantu, bet uzticējās vadiem. Šoruden tajā pašā izstādē viņš redzēja pretējo: “Viss ir mobils!”
Konkurenci Stepāns joprojām nesauc par sīvu. Daudzi mobilie risinājumi ir torņi ar izbīdāmu mastu, ko izmanto būvlaukumos, saules parkos vai teritoriju perimetra novērošanai. Pilsētā tie neder – diez vai Brisele būtu priecīga par treilera izmēra stabu uz katra stūra. Nelielajām iekārtām uz apgaismes stabiem, pēc viņa domām, vieta tirgū paliek.
“Strops” ir projektu produkts: kameras montē pēc pasūtījuma, viena iekārta maksā ap 10 000 eiro, vidējais pasūtījums ir piecas iekārtas, lielākie projekti sasniedz 200 000 eiro.
Otrais produkts “Enerbooost” ir lētāks un paredzēts pastāvīgai uzstādīšanai. To uzliek uz apgaismes staba – naktī tas uzlādējas no ielu apgaismojuma tīkla, bet dienā darbina kameras no akumulatora. Tirgus cena ir 1400 eiro, un vienā pasūtījumā parasti ir 10–15 vienību.
Tagad uzņēmums ražo ap 100 “Enerbooost” mēnesī. Ar esošajiem resursiem varētu divreiz vairāk, ātri – piecreiz. Stepāna mērķis ir 10 000 mēnesī, proti, simtreiz vairāk nekā tagad. “Tas pilnīgi noteikti nenotiks nākamajā gadā,” viņš atzina. “Mēs nevaram no pirmā pakāpiena uz divdesmito uzlēkt uzreiz.”
Viena no mācībām nāk no 2017. gada izstādes Maskavā. Jau pirmajā dienā Stepāns saprata, ka tirgum uzņēmums ir 5–10 gadus par agru, bet viesnīca un lidojums bija samaksāti. Biznesa partneris ieteica braukt mājās: naudu atpakaļ vairs nedabūs, bet laiku vēl var paglābt. Stepāns par 50 eiro pārcēla biļeti uz nākamo dienu. “Viens ir zaudēt naudu, bet pavisam cits ir zaudēt laiku,” tā viņš tagad saka kolēģiem.
Nauda viņam neesot galvenais. “Es gribu mainīt pasauli,” sacīja Stepāns, – lai vēl viens Latvijas ražotājs būtu mainījis kādas tehnoloģijas virzību.
