Dzīvās planētas ziņojums apkopo datus par savvaļas mugurkaulnieku sugu populāciju stāvokli visā pasaulē. Tas aptver zīdītājus, putnus, zivis, rāpuļus un abiniekus dažādās ekosistēmās: jūrā, saldūdeņos, sauszemē. Ziņojumu katru otro gadu sagatavo Pasaules dabas fonds (PDF).
PDF direktors Latvijā Jānis Rozītis skaidroja, ka ziņojums raksturo nevis atsevišķu valstu, bet reģionu situāciju, balstoties uz starptautiskiem pētījumiem un monitoringa datiem dažādās valstīs. Jāsaprot – 73 % kritums nenozīmē, ka izzuduši 73 % dzīvnieku vai sugu. Tas nozīmē, ka novēroto savvaļas dzīvnieku populāciju vidējais lielums ir būtiski samazinājies. Arī Eiropas salīdzinoši mazākais kritums nav iemesls optimismam.
PDF Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena norādīja: “Tas nav tā, ka mēs Eiropā visu darām pareizi un Latīņamerikā visu nepareizi. Tas ir saistīts ar to, ka mēs sākām uzskaiti no 1970. gada. Tas ir nulles punkts, un tajā punktā Eiropā daba jau bija sliktākā stāvoklī, nekā Latīņamerikā. Un tas nozīmē, ka no tā punkta mēs esam zaudējuši mazāk dabas jeb dažādās populācijas, jo mēs sākām ar mazāk.”
Faktori, kas apdraud savvaļas dzīvniekus
Ir identificēti seši galvenie faktori, kas samazina savvaļas dzīvnieku populācijas. Viens no nozīmīgākajiem – dabisko dzīvotņu iznīcināšana un pārveidošana, piemēram, mežu izciršana. Otrs svarīgs faktors ir ekosistēmu pārmērīga izmantošana. Būtiskas sekas ir arī piesārņojumam, klimata pārmaiņām, invazīvajām sugām un slimībām.
Šīs problēmas ir savstarpēji saistītas un dažādos pasaules reģionos izpaužas atšķirīgi.
“Latīņamerikā ļoti slikta ir lietusmežu iznīcināšana, lielākoties lauksaimniecības dēļ, lai audzētu soju, lai ganītu liellopus. Un šie sojas produkti tiek audzēti ne jau, lai pārsvarā taisītu tofu un citus vegānus produktus, bet tieši, lai barotu lopus,” stāstīja Jentgena.
Tātad būtiska ir arī mūsu ikdienas izvēle – vai mūsu patērētās pārtikas ražošanai tiek pārveidota dabiskā ekosistēma.
“Diezgan daudzām sugām ir izzušanas risks, un tā šobrīd ir realitāte,” uzsvēra Jentgena.
Latvijā būtiskākais apdraudējums – dzīvotņu iznīcināšana
Latvijas dabas daudzveidību apdraud intensīva ekosistēmu apsaimniekošana un dabisko dzīvotņu izzušana. Tāpat atsevišķas sugu grupas ietekmē arī klimata pārmaiņas.
Runājot par dažādu sugu populāciju izmaiņām Latvijā, īpaša uzmanība jāpievērš Baltijas jūrai. Jentgena uzskata, ka vēsturiski viens no nozīmīgākajiem zivju populāciju samazināšanās iemesliem ir pārmērīga zveja: “Mēs neskatāmies ilgtermiņā. Mēs finansējam lietas, kas mums dod īstermiņa labumu, un nedomājam par to, kas būs vēlāk. Mēs katru gadu no zvejnieku puses un Zemkopības ministrijas mēģinām spiest arvien augstākas un augstākas kvotas, un mēs redzam, kā zivju populācijas Baltijas jūrā vienkārši krīt.”
Situāciju pasliktina arī eitrofikācija – ūdenstilpju bagātināšanās ar barības vielām, kas var veicināt pārmērīgu aļģu augšanu un skābekļa trūkumu, pasliktinot dzīves apstākļus jūras iemītniekiem.
Dažām zivju populācijām palīdzējusi nozvejas ierobežošana. Taču lašu, mencu, zušu stāvoklis Baltijas jūrā joprojām ir satraucošs.
Lašiem un citām migrējošām zivīm, lai sasniegtu nārsta vietas, svarīgas ir brīvi plūstošas upes.
“Ja viņām nav upju pa kurām kustēties, tad vienkārši viņām nav māju, kā bezpajumtnieki paliek savā ziņā. Mēs redzam visā pasaulē, ka tiek būvēti aizsprosti. Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā upes tiek nosprostotas lai iegūtu enerģiju. Latvijā mēs nebūvējam jaunus aizsprostus, bet joprojām ir vecie aizsprosti, kas netiek nojaukti,” norādīja Jentgena.
Tīģeru, ziloņu un tunču veiksmes stāsti
Sugu stāvokli iespējams uzlabot, īstenojot aizsardzības pasākumus. Pasaulē ir vairāki veiksmīgi gadījumi, kad populācijas ir atjaunojušās.
“Ir atsevišķas sugas, kas ir pasaulē kā simboli veiksmes stāstam, ja ir skaidrs mērķis un vēlme šo dabu atjaunot, un tas ir ar tīģeri – pēdējo pārdesmit gadu laikā ir iespēja bijusi šo populāciju atjaunot vismaz divkārši. Tās ir ziloņu sugas atsevišķos reģionos, vēl bruņurupuči, tunči, kad dažādiem sektoriem sadarbojoties ar dabas ekspertiem, ir iespēja atjaunot šīs situācijas,” uzsvēra Rozītis.
Piemēram, Atlantijas zilspuru tunča populācijas bija samazinājušās par 80 %.
“Gan Atlantijas, gan Klusā okeāna tuncis ir viens no ļoti brīnišķīgiem veiksmes stāstiem, jo arī šīs populācijas bija uz izmiršanas sliekšņa, jo tika pārzvejots pārāk daudz. Visi sanāca kopā – gan politiķi, gan patērētāji, gan zvejnieki – un saprata, ka tā ir mūsu nākotne,” pauda Jentgena.
Jomas, kas ietekmē dabas nākotni
Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav tikai dabas aizsardzības organizāciju uzdevums; būtiski ir lēmumi vairākās tautsaimniecības jomās.
Rozītis skaidroja, kas nosaka veiksmi dabas daudzveidības uzturēšanā. Pirmkārt, jāvērtē, kā tiek ražota pārtika un cik liela ir šīs ražošanas ietekme uz dabiskajām ekosistēmām. Pasaulē lauksaimniecības zemju paplašināšana bieži notiek uz mežu un citu dabisko teritoriju rēķina, kad “dabiskās ekosistēmas pārtaisām par plantācijām”.
Otrkārt, nozīmīga ir enerģētika. “Tas gan ir Latvijas jautājums – cik mēs spēsim pāriet uz ekoloģiskiem atjaunīgiem energoresursiem, jo tam ir pilnīga sasaiste ar klimata pārmaiņām,” sacīja Rozītis.
Treškārt, būtiska loma ir finanšu sistēmai, kad “banku sistēma atbalsta uzņēmējdarbības moduļus, kas ir dabai draudzīgi”.
Nākamais Dzīvās planētas ziņojums būs pēc diviem gadiem. Tikmēr lēmumi par dzīvotņu aizsardzību, pārtikas ražošanu, enerģiju un dabas resursu izmantošanu noteiks, vai savvaļas dzīvnieku populācijas kritumu izdosies apturēt.
