ĪSUMĀ:
Nebūs viegli, būs smagi lēmumi valdībā un Saeimā, būs jāizvēlas, no kā atteikties, partneriem vajadzēs stiprus nervus un biezu ādu, valsts izdevumi būs jāsamazina par pusmiljardu, uzņemtajām saistībām nepietiks finansējuma un būs arī skarbi lēmumi – tā izklausās Andra Kulberga brīdinājumi pirmajā mēnesī pēc vēlēšanām. Valdība vēl top, bet sabiedrībai jau liek noprast – atkal būs jāiztur.
Latvijas sabiedrībai izturība nav jāmāca. Aicinājumus izturēt no valdību vadītājiem esam dzirdējuši jau iepriekš. 2008. gada nogalē Ivars Godmanis brīdināja: “Skarbākais vēl priekšā,” un aicināja ekonomikas sniega vētru pārziemot kā pingvīniem, saspiežoties kopā. 2009. gada jūnijā Valdis Dombrovskis skaidroja, ka gaidāmie izdevumu samazinājumi skars praktiski visas jomas.
Savukārt 2022. gada maijā, gatavojot sabiedrību kara izraisītajām ekonomiskajām grūtībām, Krišjānis Kariņš atsaucās uz mūsu vēsturi un mierināja: “Tiksim arī šim cauri.” Premjeri un grūtības mainās, mierinājums paliek pazīstams – esam izturējuši agrāk, izturēsim arī tagad.
Kulberga brīdinājumus var uztvert kā godīgu sarunu par valsts iespējām. Budžeta ierobežojumi ir reāli, solījumiem vajag finansējumu, un arī bezdarbībai ir izmaksas. Taču vārds “skarbs” pats par sevi neko nepasaka par lēmuma kvalitāti. Arī slikts lēmums var būt ļoti sāpīgs.
Vārdi par skarbiem lēmumiem skan pazīstami un pārliecinoši.
Ja būs grūti, tātad beidzot kaut ko darīsim nopietni. Ja nāksies atteikties, tātad būsim uz pareizā ceļa. It kā lēmuma sāpīgums jau apliecinātu tā lietderību.
Pēc pārejas no plānveida uz tirgus ekonomiku, banku sabrukumiem, finanšu krīzes, pandēmijas un dzīves sadārdzināšanās daudzās ģimenēs ir savs plāns grūtiem laikiem – atlikt pirkumu, strādāt vairāk, aizņemties vai aizbraukt.
Mēs protam izturēt. Taču ekonomika par izturēto automātiski neatlīdzina.
Kamēr atgūstam zaudēto, pienāk nākamā krīze
Krīzi parasti atpazīstam pēc krituma. Atkopšanos – pēc pirmā pieauguma. Taču izaugsmes atsākšanās un zaudētā atgūšana nav viens un tas pats. Ja ziemā izdevies samaksāt visus rēķinus, var atviegloti uzelpot. Uzkrājumi gan var būt iztērēti, parādi vēl neatmaksāti un zobārsta apmeklējums atkal atlikts.
Pēc finanšu krīzes Latvijā šī atšķirība bija īpaši sāpīga. Starptautiskās Darba organizācijas vērtējumā ekonomikas kritums sasniedza gandrīz ceturtdaļu, nodarbinātība saruka aptuveni par piektdaļu, bet bezdarbs pārsniedza 21 procentu. Alga varēja pazust, kredīta maksājums palika. Zaudēts darbs vai slēgts uzņēmums mainīja ģimenes plānus vairākiem gadiem.
To labi var redzēt, salīdzinot, cik ilgā laikā Baltijas valstu reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) atgriezās katras valsts 2007. gada līmenī.
Cik ilgi jāatgūst krīzē zaudētais?
Avots: Eurostat, nama_10_gdp, reālais IKP ķēdē saistītos apjomos; autores aprēķini.
Metodoloģiskā piezīme: Katras teritorijas gada reālā IKP apjoms dalīts ar tās 2007. gada apjomu un reizināts ar 100. ES līkne attēlo ES-27 kopējo dinamiku. Vienāds indeksa sākumpunkts nenozīmē vienādu ekonomikas lielumu vai labklājību. 2007. gads ir kopīga atskaite, nevis katras valsts individuālais pirmskrīzes maksimums.
Par pārciesto reizēm protam izstāstīt pārliecinošāk nekā par sasniegto. Jau 2008. gadā Sergejs Kruks rakstīja par “cietēju tautas” priekšstatu – publisko runu, kurā ciešanām piešķiram vērtību, bet mazāk uzmanības veltām tam, kā tās izbeigt.
Latvija 2007. gada reālā IKP apjomu atguva tikai 2018. gadā – piecus gadus vēlāk nekā Lietuva. Lepnums par izturību šo starpību neizskaidro.
Slavējot spēju iztikt, var nepamanīt, no kā cilvēki atteikušies. Tad arī pieticīgs ekonomikas rezultāts var izskatīties pēc panākuma – tik daudz taču izturēts.
Kāpēc sliktām ziņām vieglāk noticēt?
Brīdinājumam “būs grūti” cilvēks savā pieredzē var uzreiz atrast piemērus. Solījumam “dzīvosim labāk” gribas prasīt pierādījumus. Ja iepriekšējais algas pielikums pazuda apkures un pārtikas rēķinos, nākamais vēl nerada sajūtu, ka beidzot varēs atļauties vairāk.
Gaidas par nākotni ietekmē paša piedzīvotais, tostarp cenu kāpums. Iespēja zaudēt var ietekmēt lēmumu vairāk nekā tikpat liels ieguvums: zaudēti simt eiro var sāpēt vairāk, nekā papildu simt eiro iepriecina.[i] Tas var palīdzēt izskaidrot piesardzību, bet vēl nepasaka, vai Latvijā tā ir lielāka nekā kaimiņos.[ii]
IKP līkne šo pārliecību neparāda. Patērētāju pārliecības rādītājā apvienots mājsaimniecību vērtējums par savām finansēm aizvadītajā un nākamajā gadā, gaidas par ekonomikas attīstību un ieceres veikt lielākus pirkumus.
2. attēls. Kad atkopjas pārliecība par nākotni?
Avots: Eiropas Komisija, DG ECFIN; Eurostat, ei_bsco_m, patērētāju pārliecības indekss; autores aprēķini.
Metodoloģiskā piezīme: Gada vidējie aprēķināti no sezonāli izlīdzinātiem mēneša datiem, izmantojot vienu aktuālo datu versiju. Attēlots 2007.–2025. gada periods. ES-27 līkne ir publicētais svērtais kopējais rādītājs. Indeksa punkti nav optimistisko iedzīvotāju procentuālā daļa. 2007. gada līmenis izmantots vēsturiskam salīdzinājumam.
Līdz 2025. gadam visas trīs Baltijas valstis bija pārsniegušas savu 2007. gada reālā IKP līmeni, bet patērētāju pārliecības gada vidējais joprojām bija zemāks nekā toreiz. Tomēr Baltijā noskaņojums atšķiras: 2025. gadā patērētāju pārliecība Lietuvā bija augstāka nekā Latvijā, bet Igaunijā – zemāka. Ar ekonomikas apjoma atgūšanu vien šīs atšķirības nevar izskaidrot. Arī 2007. gada uzplaukuma noskaņojumu nevar uzskatīt par obligāti atgūstamu normu.
Izturības paradokss
Ekonomikas izaugsmei vajadzīgs cilvēks, kurš uzticas nākotnei. Atkārtota nedrošība var iemācīt vispirms gatavoties nākamajām grūtībām – atlikt mājokļa iegādi, paturēt uzņēmuma peļņu rezervē, nepieņemt darbā vēl vienu cilvēku.
Pārdzīvotais var ietekmēt gatavību uzņemties finanšu risku vēl ilgi pēc paša satricinājuma.[iii]
2025. gada sākumā hipotekāro kredītu atlikums Latvijā bija 13 % no IKP, Lietuvā – 17 %, Igaunijā – 31 %. Atšķirību veido arī ienākumi, kredītu cena un banku nosacījumi. Iespēja uzņemties risku ir atkarīga arī no tā, cik lielu zaudējumu cilvēks var atļauties.
Nedrošība par ienākumiem var mudināt veidot rezervi – ekonomikā to skaidro ar piesardzības uzkrājumu motīvu.[iv] Taču nauda, ko viena mājsaimniecība drošības dēļ neiztērē, ir ieņēmumi, kurus kāds uzņēmums nesaņem. Katrs cenšas pasargāt sevi, bet, ja nogaida daudzi, arī pieprasījums un uzņēmumu paplašināšanās var bremzēties.
Taču uzkrāt var tikai tas, kuram kaut kas paliek pāri.
Ja naudas nepietiek mājokļa remontam vai citai vajadzībai, tēriņu atlikšana ir nepieciešamība, nevis izvēlēta piesardzība.
Ģimene vai uzņēmējs vārdus “skarbi lēmumi” pārvērš savā aprēķinā: iespējami lielāki maksājumi, jauni izdevumi par pakalpojumiem, mazāk naudas citām vajadzībām. Kamēr izmaiņas nav skaidras, nogaidīt var būt saprātīgi.
Ko iegūsim par nākamo atteikšanos?
Kulbergs atzinis, ka ar izdevumu samazināšanu vien nepietiks – vajadzīgas arī investīcijas un ekonomikas izaugsme.
Latvijā cilvēku spēja pielāgoties ir labi pārbaudīta. Varbūt esam pie tās pieraduši un nākamos sarežģījumus jau sagaidām ar klusu pieņēmumu: cilvēki kaut kā tiks galā.
Bieži arī tiek. Rēķini ir samaksāti, ikdiena turpinās. Atliktie plāni ir mazāk redzami. Neīstenota iecere neatgādina par sevi tik uzstājīgi kā nesamaksāts parāds.
Ja reformas dēļ pēc pakalpojuma jābrauc tālāk, jāmaksā vairāk vai jāgaida ilgāk, cilvēkam jāpielāgojas uzreiz. Solītais ieguvums var būt gaidāms tikai pēc gadiem.
Ja ģimene piemaksā pati, tuvinieki palīdz un darbinieks uzņemas vairāk, pakalpojums kaut kā turpina darboties. Tā var izdoties samazināt izdevumus, vēl neatrisinot problēmas, kuru dēļ reforma bija vajadzīga.
Varbūt uz šo prasmi izturēt paļaujamies pārāk daudz. Cilvēks var pārvarēt grūtības un vienlaikus arvien mazāk gribēt uzņemties ko jaunu. Pēc ilgas atkopšanās gribas kādu laiku vienkārši padzīvot labāk, nevis atkal gatavoties pārbaudījumam.
Arī cilvēkam, kurš prot ciest, tas var apnikt. Kādā brīdī gribas, lai rūpīgi apgūtās izdzīvošanas prasmes varētu likt lietā retāk.
[i] Malmendier, U., & Nagel, S. (2016). Learning from inflation experiences. The Quarterly Journal of Economics, 131(1), 53–87. https://doi.org/10.1093/qje/qjv037.
[ii] Kahneman, D., & Tversky, A. (1979). Prospect theory: An analysis of decision under risk. Econometrica, 47(2), 263–291. https://doi.org/10.2307/1914185.
[iii] Malmendier, U., & Nagel, S. (2011). Depression babies: Do macroeconomic experiences affect risk taking? The Quarterly Journal of Economics, 126(1), 373–416. https://doi.org/10.1093/qje/qjq004.
[iv] Carroll, C. D. (1997). Buffer-stock saving and the life cycle/permanent income hypothesis. The Quarterly Journal of Economics, 112(1), 1–55. https://doi.org/10.1162/003355397555109.
