Kopš Donalds Tramps 2025. gada janvārī atgriezās Baltā nama saimnieka postenī, ASV kopumā uz trešajām valstīm ir deportējušas vairāk nekā 25 000 cilvēku, no tiem aptuveni 20 000 uz Meksiku, bet vismaz 500 cilvēku nosūtīti uz Āfrikas valstīm, kuru pilsoņi viņi nav, ziņo HRW, atsaucoties uz pašu ASV datiem.
Bijuši pieķēdēti visu lidojuma laiku
ASV Iekšzemes drošības ministrija paziņojusi, ka šī “izraidīšana ir būtisks sabiedriskās drošības instruments, kas no mūsu ielām aizvāc bīstamākos noziedzīgos nelegālos imigrantus”. Cīņa pret imigrantu pieplūdumu bija viens no galvenajiem Trampa priekšvēlēšanu solījumiem 2024. gadā.
HRW intervējusi 24 trešo valstu pilsoņus Kamerūnā, Centrālāfrikas Republikā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Ekvatoriālajā Gvinejā, Svatini un Dienvidsudānā.
Daži aprakstīja “vardarbīgu izturēšanos” deportācijas lidojumu laikā, tostarp to, ka aptuveni 18 stundas bijuši pieķēdēti, nezinot savu galamērķi.
Viņiem arī “liegta piekļuve būtiskiem medikamentiem, un bieži vien viņi nesaņēma pietiekami daudz pārtikas vai ūdens”.
Iespējamos draudus vērā neņem
Daudziem, ja ne lielākajai daļai deportēto neatliek nekas cits kā atgriezties savās izcelsmes valstīs, neņemot vērā kaitējumu, ar ko viņi tur saskaras, teikts HRW ziņojumā. Organizācija norāda uz risku pārkāpt neizraidīšanas (nonrefoulement) principu, kas nosaka, ka cilvēkus nedrīkst nosūtīt uz valsti, kur viņiem draud spīdzināšana, nežēlīga izturēšanās vai draudi dzīvībai un brīvībai.
Svatini, kas uzņēma 32 deportētos, informē, ka trīs cilvēki – no Jemenas, Belizas un Laosas – nesen “brīvprātīgi devās” uz savām valstīm. Saskaņā ar HRW teikto, dažas no valstīm, kas pieņem deportētos, viņus nosūtījušas uz izcelsmes valstīm, kur viņiem draud “vajāšanas vai spīdzināšanas risks”. Uz Svatini, Ganu un Dienvidsudānu nosūtītie cilvēki tikuši patvaļīgi aizturēti un saskārušies ar sliktu izturēšanos.
Organizācija atsaucās uz kādu vārdā nesauktu ASV amatpersonu, kura Senāta uzklausīšanā teikusi, ka administrācijas mērķis bija “draudēt cilvēkiem, ka viņi tiešā nozīmē tiks pamesti nekurienes vidū”.
Saskaņā ar ziņojumu vismaz ducis cilvēku, kuri sevi identificēja kā lesbietes, gejus, biseksuāļus vai transpersonas, nosūtīti uz Āfrikas valstīm, kur par viendzimuma attiecībām draud kriminālatbildība.
Viņu vidū bija bēgļi, kuriem ASV tika piešķirta aizsardzība, pamatojoties uz varbūtību, ka viņi dzimtenē tiks vajāti savas orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ.
Kubietis attopas Centrālāfrikas Republikā
Kubiešu imigrants Jasmans Moreno de Armass, kurš jau vairāk nekā desmit gadus likumīgi strādāja un dzīvoja Floridā, tika negaidīti aizturēts un bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma deportēts uz Centrālāfrikas Republiku.
Viņš septembrī sazinājās ar “ABC News” žurnālistiem no galvaspilsētas Bangi un stāstīja, ka nekad mūžā pirms kāpšanas lidmašīnā nebija pat dzirdējis par šādu valsti. “Mēs nevaram pamest šo vietu, mums nav dokumentu, mēs ciešam un mums ārkārtīgi trūkst mūsu ģimeņu. atrodoties kontinentā, kuru vispār nepārzinām,” klāstīja vīrietis. Viņa advokāti uzsver, ka ASV Valsts departaments saviem pilsoņiem aizliedz ceļot uz Centrālāfrikas Republiku bruņotu konfliktu dēļ, taču valdība tur mierīgi “izmet” imigrantus.
“Cilvēku deportēšana uz valstīm, kurās viņi nekad nav spēruši kāju, ir daļa no ASV politikas, kas paredzēta cilvēku ciešanu izraisīšanai, lai atturētu no migrācijas,” komentē Maikls Garsija Bočeneks, HRW ASV programmas pagaidu direktors.
Piemēram, uz Kongo DR aprīlī nosūtīti 15 cilvēki no Kolumbijas, Peru un Ekvadoras. Līdz septembra beigām tur vairs nebija palicis neviens, 11 bija atgriezušies savās izcelsmes valstīs.
ASV Iekšzemes drošības ministrija paziņojumā telekanālam BBC norāda: “Imigrācijas un muitas dienests (ICE) saņem diplomātiskās garantijas no galamērķa valstīm, ka uz turieni izraidītie nelegālie imigranti būs drošībā. Tiklīdz persona vairs neatrodas ICE apcietinājumā, ICE par viņu vairs neatbild.”
Vašingtona izmanto piespiešanas taktiku
Vašingtona, izmantojot Valsts departamenta jaundibināto Remigrācijas biroju, ir vērsusies pie vismaz 49 no 54 Āfrikas valstīm, mēģinot panākt vienošanos par migrantu uzņemšanu. Pašlaik līgumi ir noslēgti vai sadarbība panākta ar 14 vai 15 valstīm Āfrikā, bet kopumā pasaulē ar 35 valstīm.
Vienas no pirmajām piekrita Ruanda, Svatini un Dienvidsudāna, augustā Libērija parakstīja līgumu, piekrītot uzņemt līdz 1200 migrantu gada laikā, rudenī pievienojās Uganda un Burundi. Dažas valstis, piemēram, Nigērija un Burkinafaso, stingri noraidījušas šos piedāvājumus.
Lielākā daļa šo līgumu ir nepārskatāmi un slepeni, taču žurnālistu izmeklēšanas (piemēram, “Forbidden Stories”) un tiesību aizstāvju ziņojumi atklāj divus galvenos dzinējspēkus.
ASV šai programmai ir atvēlējusi aptuveni 410 miljonus dolāru tiešos maksājumos valstīm par migrantu izmitināšanu vai caur ANO aģentūrām infrastruktūras uzlabošanai. Atsevišķos gadījumos runa ir par miljoniem dolāru vērtu palīdzību nabadzīgākajām valstīm.
Daudzas valstis piekrīt nevis aiz labas gribas, bet bailēs no sekām. ASV aktīvi izmanto draudus noteikt muitas tarifus, samazināt palīdzību vai pilnībā apturēt vīzu izsniegšanu.
Patlaban šo praksi vērtē ASV Augstākā tiesa, galvenie mutiskie procesi un argumentācija plānota decembrī. Tiesā pret Iekšzemes drošības departamentu vērsās vairāki imigranti, galvenais prasītājs ir Kubas pilsonis, kurš cieš no smagas garīgas slimības. ICE plānoja viņu deportēt uz Āfrikas valsti, kur viņam nebūtu piekļuves nepieciešamajai psihiatriskajai aprūpei un medikamentiem. Juridisko palīdzību prasītājiem nodrošina lielās tiesību aizstāvju organizācijas, piemēram, Amerikas Imigrācijas padome.
