Jau vairākas nedēļas pēc kārtas debesis Kijivā rīb kā piefrontes apgabalos. Raķetes un kaujas droni lido uz Kijivu gan pa dienu, gan naktīs. Pārtraukums bija vien uz dažām dienām, kad Kijivā bija ieradušies ASV prezidenta īpašie sūtņi, lai meklētu risinājumus miera noregulējumam Ukrainā.
Pēc tam uzbrukumi atsākās ar jaunu sparu – raķetes un droni lido gan uz Kijivas kritisko infrastruktūru, gan noliktavām, gan degvielas uzpildes stacijām vai vienkārši dzīvojamām mājām, slimnīcām, skolām un bērnudārziem.
Turpinoties konfliktam Tuvajos Austrumos, sabiedrotie nespēj laicīgi piegādāt Ukrainai tās aizsardzībai nepieciešamās raķetes. Agresors šo vājo punktu izmanto – Krievija savu militāro rūpniecību attīstījusi tādā apjomā, ka spēj turēt Kijivu un citus Ukrainas apgabalus nemitīgā spriedzē.
Tas viss iespējams, cita starpā, pateicoties arī rietumvalstu ražojuma detaļām, kas joprojām tiek piegādātas Krievijas militārajai rūpniecībai – par spīti sankcijām un dažādiem kontroles mehānismiem.
Lai uzzinātu, cik lielā mērā sankcijas pret Krieviju strādā, uz Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance sarunājās ar nevalstiskās organizācijas NAKO vecāko pētnieci Viktoriju Višņivsku.
Foto: Indra Sprance / Latvijas RadioUkrainas nevalstiskās organizācijas NAKO vecākā pētniece Viktorija Višņivska
NAKO ir sabiedriska organizācija, kas darbojas Ukrainas Aizsardzības ministrijas paspārnē, uzrauga un izmeklē korupciju aizsardzības un drošības nozarē.
Višņivska stāsta, ka iepriekš Krievijā pastāvēja lielāka atkarība no Rietumos ražotajiem komponentiem, taču tagad tā zināmā mērā ir mazinājusies:
“Tam ir vairāki iemesli. Pirmais ir sankcijas un centieni pārveidot piegādes ķēdēs. Tā rezultātā ir palielinājies Ķīnā ražoto komponentu īpatsvars noteiktos bruņojuma veidos – konkrēti “Šahed” dronos. Šis pieaugums ir diezgan liels. Kopumā jāteic – ja agrāk ASV ražotās produkcijas daļa bija 60–80 %, tad tagad tie ir vairāk nekā 30 %. Arī Ķīnas daļa ir nedaudz virs 30 %. Viss pārējais ir salīdzinoši maznozīmīgs. Tātad – ir vērojama pāreja, taču vienlaikus notiek virzība uz vismaz kaut kāda veida vietējā mikroelektronikas tīkla izveidi.”
Pētot to, kas Krievijas raķetēs un dronos paliek pāri pēc uzbrukumiem, eksperti secina – ir sarucis atsevišķu Eiropas valstu “pienesums” šajā sfērā, lai arī situācija ir mainīga.
“Piemēram, dažās atlūzās nav vairs sastopama Nīderlandes produkcija. Dažās. Tas ir ļoti zīmīgi un liecina, ka ekspertu uzraudzības sistēma zināmā mērā darbojas. Tomēr tā vismaz pagaidām vēl nav plaši izplatīta tendence,” stāsta Višņivska. “Bet tas ir par “Šahediem”. Ja runājam par Krievijas militāro rūpniecību, tad mūsu analītiķi ir pētījuši viņu holdingkompānijas, kas nodarbojas gan ar konkrēta tipa bruņojuma ražošanu, gan tās, kas ražo savus komponentus. Attiecībā uz vietējā ražojuma izjemateriāliem – tur situācija ir interesanta. Viņi ļoti cenšas radīt vietējā ražojuma alternatīvas importa precēm. Kaut kādās jomās viņiem tas izdodas, bet mēs neredzam, ka ražošana tiktu attīstīta plašā apmērā. Tas pats ir attiecībā uz mikroelektroniku – viņi ir ziņojuši, ka ir radījuši kādus čipus, kas ir analogi rietumu ražojumiem, bet mēs neredzam, ka šī ražošana attīstītos plašā mērogā.”
Ukrainas ekspertiem, pētot Krievijas raķešu un dronu atlūzas, nācies saskarties arī ar tādiem gadījumiem, kuros izskatās, ka, iespējams, slēpta detaļu patiesā izcelsme, rēķinoties, ka atlūzas tiks pētītas.
Piemēram, atsevišķas Rietumvalstīs ražotas mikroshēmas pirms izmantošanas raķešu vai dronu ražošanā pārveidotas tā, lai izskatītos pēc Krievijā ražotām.
Kopumā viņa secina – lai arī agresorvalsts attīsta savu militāro rūpniecību, Rietumu sastāvdaļas tai joprojām ir vajadzīgas. Tiesa, ir atsevišķi raķešu veidi, kas jau pilnībā ir uzbūvēti tikai no Krievijas un Baltkrievijas izejmateriāliem:
“Pamatojoties uz mūsu jaunāko analīzi par virsskaņas ballistisko raķeti “Orešņik”, Krievija tomēr spēj ražot arī pati savus ieročus, vispār neizmantojot ārvalstu komponentus. “Orešņik” raķetes ir uzbūvētas, izmantojot tikai Krievijas un Baltkrievijas mikroelektroniku. Tā nav ļoti kritiska, bet “Orešņik” raķetes tomēr lido. Tātad, Krievijai tomēr ir sava izejmateriālu bāze, bet ar to nav pietiekoši, lai to izmantotu arī cita veida bruņojumam.”
Arī Krievijā uzlikto sankciju pārkāpumi samazinās, atzīmē eksperte:
“Kopumā situācija uzlabojas – agrāk, runājot par sankciju pārkāpumiem, mēs runājām vairāk par tiešo tirdzniecību, bet tagad šāda tirdzniecība var notikt tikai ar trešo valstu starpniecību. Iepriekš bija vērojami vairāki gadījumi. Ja pareizi atceros, tieši tā arī mēs iepazināmies – runājot par to, ka Baltijas valstis tirgoja konkrētus mikroelektronikas komponentus. Šobrīd nekas tāds vairs nenotiek. Ja raugāmies uz Eiropas Savienību (ES), tad tieša tirdzniecība noteikti kaut kur vēl pastāv, taču tā ir ļoti slēpta. Tādēļ no ES skatu punkta šī ir pozitīva attīstība.
Taču, ja skatās uz visu procesu kopumā, situācija nav spoža, jo viss tagad ir pārcēlies uz Turciju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Honkongu. Eksporta kontroles ietvaros šādu piegādes ķēžu izsekošana ir ārkārtīgi grūta, grūti arī veikt pienācīgu izmeklēšanu un precīzi noskaidrot, kur un kā sastāvdaļas tika piegādātas pēc tam, kad tās šķērsoja Eiropas Savienības robežu.”
Viņa arī stāsta, ka Krievijā piegādes ķēžu traucējumu ietekmi jūt.
“Dažos gadījumos tai ir grūtības atrast komponentus. Piegādes kavējas vai arī neizdodas atrast piegādātāju, kurš būtu gatavs pārdot pilnu mikroelektronikas partiju, un tas neizbēgami ietekmē ražošanas tempus,” atzīmē Višņivska.
Eksperte arī atzīst, ka sankcijas darbojas, taču ne tik lielā mērā, kā vēlams:
“Proti, ja būtu pilnīgs aizliegums. Tās strādā, bet strādā tā, ka pats process Krievijai klūst sarežģītāks un tas, patiesībā, ir pats svarīgākais.”
