ĪSUMĀ:
Eiropa būtiski izmaina savu gāzes piegādātāju karti
2021. gadā Krievija piegādāja Eiropas Savienībai (ES) vairāk nekā 150 miljardus kubikmetru gāzes. 2022. gadā Krievija iebruka Ukrainā, izraisot spēcīgu enerģētikas krīzi. Eiropai ļoti īsā laikā bija jāpārveido sistēma, kas bija veidota gadu desmitiem.
Piecus gadus vēlāk Eiropas gāzes piegādātāju karte ir būtiski izmainīta – kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā aptuveni 40 % Eiropas gāzes starpsavienojumu punktu virziens un plūsma ir mainījušies.
2025. gadā ES importēja aptuveni 289 miljardus kubikmetru gāzes. Lielākā piegādātāja bija Norvēģija – no tās tika nopirkti 89,3 miljardi kubikmetru gāzes jeb 31 % no visa importa. Otrās lielākās piegādātājas bija ASV, bet trešā – Alžīrija.
Neraugoties uz ES sankcijām un ierobežojumiem, Krievija ierindojās ceturtajā vietā.
Kopš 2021. gada Eiropa būtiski palielināja gāzes importu no ASV. Pirms pieciem gadiem Eiropa importēja aptuveni 19 miljardus kubikmetru ASV gāzes, bet 2025. gadā – 76 miljardus kubikmetrus gāzes, kas ir aptuveni četras reizes vairāk.
Tāpat mainījās arī energoresursu piegādes veidi. 2021. gadā sašķidrinātā dabasgāze jeb LNG veidoja aptuveni 20 % no ES gāzes importa. Savukārt 2022. gadā tie jau bija aptuveni 45 %. Eiropa gada laikā importēja rekordlielu daudzumu LNG, transportējot to ap 1850 atsevišķās kuģu kravās.
Tādējādi Eiropa mainīja tirgu, kas lielā mērā balstījās uz gāzes piegādi pa cauruļvadiem, uz sistēmu, kurā vienlīdz svarīga kļuva starptautiskā kuģniecība. Tas izmainīja arī pašu tirgus darbības principu.
Gāzes piegādes tīkli šķērso vairākas valstis
Pirms 2022. gada Vācija atradās milzīgas Krievijas cauruļvadu sistēmas galapunktā. Pašlaik Vācija tiešā veidā Krievijas gāzi praktiski vairs neimportē. 2025. gadā gandrīz pusi no Vācijas gāzes importa veidoja Norvēģija, vēl 24 % ienāca caur Nīderlandi un 21 % – caur Beļģiju. Savukārt aptuveni 10 % izmantotās gāzes nodrošināja pašas Vācijas strauji izbūvētie LNG termināļi.
Tomēr gāze, kas Vācijā ienāk caur Beļģiju vai Nīderlandi, ne vienmēr ir šo valstu izcelsmes gāze. Piemēram, ASV sašķidrinātās dabasgāzes tankkuģis var ierasties Roterdamā vai Antverpenē, kur LNG tiek pārvērsta atpakaļ gāzveida stāvoklī, ievadīta Eiropas cauruļvadu tīklā un nogādāta Vācijā. No turienes tā var tikt nogādāta, piemēram, Austrijā vai Čehijā.
Norvēģija apgādā ar LNG gan Ziemeļeiropu, gan Rietumeiropu. Tās LNG tiek piegādāta Eiropai caur Atlantijas okeānu un Vidusjūras piekrasti. Azerbaidžānas gāze sasniedz Itāliju caur Turciju, Grieķiju un Albāniju.
Tādējādi infrastruktūra nosaka to, kur gāze reāli nonāk.
Svarīga ir infrastruktūra – mainīt piegādātāju ir sarežģīti
Neraugoties uz sankcijām un apņemšanos izbeigt Krievijas gāzes importu, Eiropa joprojām pērk Krievijas energoresursu.
Saskaņā ar ES Energoregulatoru sadarbības aģentūras ACER datiem Krievijas gāze 2026. gadā apmierināja aptuveni 12 % no bloka gāzes pieprasījuma. Noslēgtie un joprojām spēkā esošie ilgtermiņa līgumi ar Krieviju aptver no 45 līdz 55 miljardiem kubikmetru gāzes piegāžu gadā.
Gāze nav tikai prece – tās iegādei nepieciešama fiziska infrastruktūra. Tieši tādēļ atteikšanās no Krievijas gāzes importa nav viegls un ātrs process. Gāzei nepieciešami cauruļvadi pareizajā virzienā, kompresoru stacijas un pietiekama jauda katrā robežšķērsošanas punktā.
Arī LNG piegādes process ir sarežģīts – dabasgāze vispirms ir jāatdzesē līdz aptuveni -162 grādiem pēc Celsija, pārvēršot to šķidrumā. Tad tā jāiepilda specializētā tankkuģī, jāpārved pāri okeānam, jāizkrauj LNG terminālī, jāpārvērš atpakaļ gāzveida stāvoklī un visbeidzot jānogādā patērētājam pa Eiropas cauruļvadu tīklu. Katrs šā procesa posms ir dārgs.
Starp gāzes un LNG iegādi ir vēl viena būtiska atšķirība. Gāzi var piegādāt tikai pa cauruļvadiem, kas noteica arī piegādātāju atkarību no pircējiem. Tomēr LNG nav piesaistīta vienam konkrētam pircējam, proti, piegādātājs var pārdot LNG vai nu Eiropas valstij vai valstij citā kontinentā. Piemēram, ja pircēji Japānā, Dienvidkorejā vai Ķīnā piedāvās izdevīgāku cenu, tad LNG ražotāja tankkuģis dosies tajā virzienā. Tādējādi ģeopolitiskā krīze vairāku tūkstošu kilometru attālumā var ietekmēt apkures rēķinu arī Eiropā.
Neraugoties uz to, ka gāzes piegāde ir dārgs un ģeopolitiski sarežģīts process, Eiropa nevar vienkārši atteikties no tās iegādes. Gāze joprojām tiek izmantota, lai apsildītu miljoniem mājokļu Eiropā. Vienlaikus gāzi var izmantot brīžos, kad ar atjaunīgo enerģiju nepietiek.
Tāpat no gāzes joprojām ir atkarīga, piemēram, ķīmijas, minerālmēslu, stikla, keramikas un metālapstrādes rūpniecība. Tādējādi Eiropā izveidotā enerģētikas sistēma turpina darboties.
Latvijai izdevās dažādot enerģijas ieguves veidus
Latvija vairs nav atkarīga no Krievijas gāzes piegādēm – tagad tā tiek importēta caur savienoto Baltijas un Somijas tirgu, tostarp LNG infrastruktūru Lietuvā.
Latvijas enerģijas pieprasījumu joprojām būtiski ietekmē laikapstākļi. Piemēram, pagājušā gada ziemas aukstākajos mēnešos gāzes patēriņš būtiski pieauga.
Tomēr Latvijai izdevās dažādot enerģijas ieguves veidus – 2025. gadā atjaunīgie energoresursi, īpaši šķelda, veidoja aptuveni 61 % no centralizētajā siltumapgādē izmantotajiem energoresursiem.
Lai gan Inčukalna pazemes gāzes krātuve spēj uzkrāt gāzi visa Baltijas reģiona vajadzībām, tas nenozīmē, ka Latvija ir pilnībā pasargāta no Eiropas gāzes cenu svārstībām. Tomēr, kā Latvijas pašvaldības un apsaimniekotāji gatavojas ziemai un jaunajai apkures sezonai? Šo jautājumu raidījums uzdeva SIA “Ogres Namsaimnieka” valdes loceklim Kasparam Grīnbergam.
Vispār, raugoties uz situāciju pasaulē kopumā, tad ir daudzas (…) identificētās problēmas. Tātad enerģētikā kopumā cenu kāpums ir vērojams, kas attiecas uz degvielu. Tur ir savi iemesli, un tos visus mēs zinām.
Kas attiecas uz siltumapgādi, tas, ko es varētu konkrēti [runāt] tikai par Ogres pilsētu. Kopumā pasaules mērogā lai runā tādi eksperti, kas makro situāciju skatās. Es tur varbūt mikro līmenī, kas ir tieši manā pārziņā. Ogres pilsētā ir trīs enerģijas avoti. Pirmais ir gāzes katlumājas. Mums ir šķeldas katlumāja. Mums ir siltumsūkņu sistēma, kas ir pavisam neliela daļa, bet tā no inovācijas viedokļa, manuprāt, kaut kādā ziņā ir visinteresantākā.
Vasaras periodā divās katlumājās mēs, šajā gadījumā karsto ūdeni, nodrošinām ar siltumsūkņu palīdzību, kas seko līdzi elektroenerģijas cenai biržā. Otrā sadaļa, kas ir pati stabilākā sistēma, kas ir trīs ceturtdaļas no mūsu saražotā kurināmā kopumā, ir šķeldas katlumājas. Šķeldas katlumājai ir vispastāvīgākā siltuma slodze, uz kuru mēs paļaujamies vislielākajā apjomā.
Gāzes apgādes katlumājas ir tās, kuras nepieciešamas pīķa slodzes ziemas periodā. Gāzes katlumājas ir vērtīgas ar to, ka gāzes kurināmais ir bijis viselastīgāk pielietojams. (…) Šķeldas apkures katlumāju jūs nevarat strauji apturēt un pēc tam strauji atkal atsākt darbību. Ar gāzes katlumājām ir salīdzinoši vienkārši tāpēc, ka katliekārtas ātri var mainīt savu jaudu, pielāgot plašā jaudas diapazonā. Tas ir siltumapgādē ļoti, ļoti svarīgi, ka pīķa slodzēs jūs noslēdzat ar kaut kādu siltuma avotu, ar kuru jūs varat manipulēt ar jaudu ļoti plašā diapazonā. Tas ir svarīgi.
Tas, ko mēs plānojam pavisam tuvā nākotnē, tas ir saistīts tiešā veidā ar pieredzi, kas mums bija vētras laikā. Tad attiecīgi mēs pie gāzes apkures katlumājām uzstādām šobrīd lielākas kapacitātes elektroakumulatorus. Primāri tas ir drošības apsvērums. Akumulatori darbosies un uzlādēsies pie zemas cenas. un attiecīgi izlīdzinās elektroenerģijas rēķinus tad, kad cena biržā pieaug. Otra lieta, mēs esam paredzējuši arī dīzeļģeneratoru. Tas ar (…) salīdzinoši lielu akumulatoru, kas var akumulēt vairāk elektroenerģijas, mēs varam panākt to, ka katlumājas strādā arī, piemēram, pie apstākļiem, kad trūkst elektroenerģijas un dažāda cita veida apdraudējuma gadījumā, kas arī mums jāatzīst, ka kļūst aktuālāks kaut kādā veidā.
Norvēģija ieņēmumus no energoresursiem novirza Naftas fondā
Nafta un gāze ir ierobežoti resursi, tādēļ Norvēģija izveidoja sistēmu, kura palīdz saglabāt bagātību, nevis to vienkārši iztērēt. Ieņēmumi no energoresursu eksporta tiek novirzīti Norvēģijas Valsts pensiju fondā jeb Naftas fondā.
No naftas un gāzes pārdošanas iegūtā nauda tiek ieguldīta uzņēmumos, obligācijās, nekustamajā īpašumā un infrastruktūrā visā pasaulē. Norvēģija ierobežoto dabas resursu pārvērš finanšu aktīvos, no kuriem labumus varēs gūt arī nākamās paaudzes.
2026. gada jūnijā Naftas fonda vērtība sasniedza aptuveni 2,1 triljonu eiro. Kopš fonds saņēma savus pirmos līdzekļus 1996. gadā, tā investīciju peļņa ir pārsniegusi 15 triljonus Norvēģijas kronu (1,39 triljoni eiro). Šobrīd vairāk nekā puse no fonda vērtības nāk no investīciju peļņas, nevis no sākotnēji fondā ieskaitītajiem naftas un gāzes pārdošanas ieņēmumiem.
Naftas fonds lielākoties investē ārpus Norvēģijas, kas palīdz nepieļaut situāciju, kurā naftas un gāzes ieņēmumi pārplūdinātu Norvēģijas ekonomiku ar naudu, paaugstinātu cenas un mazinātu citu Norvēģijas nozaru konkurētspēju.
Tāpat Norvēģijā ir izveidoti fiskālie noteikumi, kas nosaka, kādā veidā energoresursu pārdošanas ieņēmumi var nonākt valsts ekonomikā, valdības tēriņus ilgtermiņā sasaistot ar Naftas fonda reālo ienesīgumu.
