ĪSUMĀ:
Pastāv vairāku nodokļu sistēma
Lai izprastu diskusiju par bagātnieku aplikšanu ar nodokļiem, ir jāsaprot nodokļu sistēmas darbība.
Pirmkārt, pastāv ienākuma nodokļi, kurus piemēro algām, uzņēmējdarbības ienākumiem un arī ienākumiem no dažādiem ieguldījumiem. Daudzās Eiropas valstīs darbojas progresīva ienākuma nodokļu sistēma, proti, jo lielāki ienākumi, jo augstāka nodokļa likme piemērota noteiktai ienākumu daļai.
Otrkārt, pastāv patēriņa nodokļi. Viens no pazīstamākajiem patēriņa nodokļiem ir pievienotās vērtības nodoklis jeb PVN, ko jāmaksā, iegādājoties preces un pakalpojumus. Lai gan preču un pakalpojumu PVN likme parasti ir vienāda visiem pircējiem, cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem patēriņa nodokļi var radīt proporcionāli lielāku slogu.
Tāpat pastāv nodokļi, kas piemērojami īpašumiem un uzkrātajai bagātībai, piemēram, nekustamā īpašuma, mantojuma un atsevišķās valstīs arī neto bagātības nodoklis.
Tomēr jāatceras, ka ienākumi nav tas pats, kas bagātība.
Sabiedrības novecošanās palielina slogu uz darbspējīgajiem
Saskaņā ar “Eurostat” datiem Eiropas Savienības (ES) vecumatkarības koeficients ir pieaudzis no aptuveni 29 % 2015. gadā līdz 34,5 % 2025. gadā.
Tas nozīmē, ka uz katriem 100 cilvēkiem darbspējas vecumā ir aptuveni 35 cilvēki, kuri sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu.
Sabiedrības novecošanās palielina izdevumus pensijām, veselības aprūpei un ilgtermiņa sociālajai aprūpei. Protams, viena no iespējām valstu budžetu palielināšanai varētu būt miljardieru bagātības aplikšana ar nodokļiem, tomēr tas nav vienīgais risinājums. Valstis var reformēt pensiju sistēmas, veicināt nodarbinātību, paaugstināt produktivitāti vai pārskatīt publiskos izdevumus.
Cilvēks, kurš gadā nopelna 150 tūkstošus eiro, ir augstu ienākumu saņēmējs. Cilvēks, kuram pieder aktīvi piecu miljonu eiro vērtībā, ir turīgs, pat ja viņa ikmēneša alga nav īpaši liela. Savukārt miljardieris ir cilvēks, kuram piederošo aktīvu neto vērtība sasniedz vismaz vienu miljardu eiro.
Šīs atšķirības ir svarīgas, jo lielu algu aplikšana ar nodokļiem nav tas pats, kas miljardieru bagātības aplikšana ar nodokļiem.
Ekonomiskā nevienlīdzība ir nozīmīga problēma visā pasaulē
Saskaņā ar “World Inequality Report 2026” aplēsēm bagātākajiem 10 % pasaules iedzīvotāju pieder aptuveni 75 % visas personīgās bagātības. Savukārt pusei no nabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem pieder tikai aptuveni 2 % pasaules bagātības.
Pasaulē jau šobrīd pastāv būtiska bagātības nevienlīdzība. Ja nodokļu sistēmas ļauj lielākajām bagātībām turpināt augt, vienlaikus piemērojot to īpašniekiem salīdzinoši zemu faktisko nodokļu slogu, tas var saglabāt nevienlīdzību vai pat palielināt to.
Aicinājums aplikt bagātos ar lielākiem nodokļiem var nozīmēt augstākas ienākuma nodokļa likmes, lielākus kapitāla pieauguma nodokļus, stingrāku mantojuma aplikšanu ar nodokļiem vai ikgadēju nodokli lielām bagātībām.
Viens no pazīstamākajiem priekšlikumiem nāk no franču ekonomista Gabriela Zikmana. Viņš piedāvā starptautiski koordinētu minimālo nodokli, kas miljardieriem ik gadu būtu līdzvērtīgs 2 % no viņu bagātības, ņemot vērā jau samaksātos attiecīgos nodokļus. Piemēram, ja cilvēkam pieder 10 miljardi ASV dolāru, minimālā gada nodokļu saistība sasniegtu 200 miljonus dolāru. Lai noskaidrotu vairāk par nepieciešamību aplikt ar īpašu nodokli superbagātos, raidījums vērsās pie Zikmana.
Fakts, ka superbagātie maksā daudz mazāk nekā pārējie iedzīvotāji, ir likuma priekšā pastāvošās vienlīdzības pamatprincipa pārkāpums. Viskonservatīvākā šī principa interpretācija, ko var izteikt, ir tāda – turīgākiem indivīdiem nevajadzētu ļaut maksāt mazākus nodokļus attiecībā pret saviem ienākumiem nekā pārējiem iedzīvotājiem. Taču mēs atrodamies tieši šādā situācijā, un tā pati par sevi ir nopietna problēma. Fakts, ka superbagātajiem un mums pārējiem pastāv atšķirīgi noteikumi – pielaidīgāki noteikumi –, nav nekas tāds, ko mēs varētu pieņemt. Tas skar pašu būtību tam, ko nozīmē dzīvot demokrātijā, ko nozīmē tiesiskums.
Otrkārt, mēs arvien vairāk redzam šīs anomālijas ietekmi uz valsts finansēm. Pirms 40 gadiem, kad superbagātie nebija tik turīgi kā šodien, šo problēmu no valsts finanšu viedokļa varēja arī nepamanīt. Fakts, ka viņi nemaksāja daudz nodokļu neatstāja būtisku ietekmi uz budžetu. Bet tagad tam ir primāra nozīme, jo superbagāto bagātība pēdējo desmitgažu laikā ir strauji pieaugusi. Patiesībā tā ir bijusi viena no globālās ekonomikas spilgtākajām tendencēm. Ar īpašu paātrinājumu pēdējo 15 gadu laikā. Tikai viens skaitlis globālā līmenī: 1987. gadā miljardieru īpašumā bija bagātība 3 % apmērā no pasaules [iekšzemes kopprodukta] IKP ekvivalenta. Mūsdienās viņiem pieder jau aptuveni 15 % no pasaules IKP.
Trešā un vislielākā problēma ir tas, ko tas viss nozīmē demokrātijai. Jo fakts, ka superbagātie būtībā var izvairīties no nodokļu maksāšanas, rada sniega bumbas efektu bagātības koncentrācijā. Parastajiem cilvēkiem, pirms viņi var ietaupīt vai uzkrāt bagātību vispirms ir jāmaksā nodokļi, vai ne? Jūs saņemat algu vai pensijas ienākumus. Vispirms jūs samaksājat nodokļus. Pēc tam, ja nauda paliek pāri, jūs varat to ietaupīt, vai ne? Bet superbagātie būtībā var ietaupīt 100 % no saviem ienākumiem, nemaksājot nekādus nodokļus. Tāpēc viņu bagātība pieaug tik straujā tempā. Superbagāto cilvēku bagātība pēdējo četru gadu desmitu laikā ir augusi vidēji par aptuveni 10 % gadā, salīdzinot ar 3–4 % vidusmēra cilvēkam.
Visās demokrātiskajās sabiedrībās pastāv fundamentāla spriedze attiecībā uz ārkārtēju bagātību no vienas puses, un demokrātijas iespējamību no otras puses. Mēs to zinām jau tūkstošiem gadu, gadsimtiem ilgi. Aristotelis par to rakstīja jau sen. Mēs Eiropā pēc Otrā pasaules kara par to mazliet aizmirsām, kad ārkārtējā bagātība bija izzudusi. Bet tagad mēs redzam, kas notiek ASV. Mēs redzam, kas plašākā mērogā notiek daudzās valstīs, kādā ātrumā var īstenoties virzība uz oligarhiju un kādus draudus ārkārtēja bagātība var radīt mūsu demokrātiskajām institūcijām.
Valstīm atšķirīgas pieejas bagātības nodokļu ieviešanā
ES Nodokļu observatorija 2024. gadā aplēsa, ka superbagāto aplikšana ar nodokli varētu radīt aptuveni 200 līdz 250 miljardu dolāru nodokļu ieņēmumus gadā. Taču tās ir prognozes, nevis jau iekasēta nauda.
Norvēģijā bagātības nodoklis jau pastāv un tā ir viena no Eiropas valstīm, kas piemēro ikgadēju neto bagātības nodokli.
2026. gadā kopējā likme apliekamai neto bagātībai virs 1,9 miljoniem Norvēģijas kronu sasniedza 1 %, bet bagātības daļai virs 21,5 miljoniem kronu – 1,1 %.
Tomēr šī politika ir izraisījusi diskusijas. Vairāki turīgi norvēģu uzņēmēji ir pārcēlušies uz ārvalstīm, tostarp Šveici, kur nodokļu nosacījumi var būt izdevīgāki.
Atbalstītāji uzsver taisnīgāku nodokļu sloga sadali, savukārt kritiķi norāda uz iespējamu negatīvu ietekmi uz investīcijām un uzņēmējdarbību.
Lielbritānijā diskusijas vairāk koncentrējas uz mantoto bagātību. Standarta mantojuma nodokļa likme ir 40 % no mantojuma apliekamās daļas virs attiecīgajiem atvieglojumiem un sliekšņiem. Taču dažādu izņēmumu dēļ šo nodokli faktiski maksā tikai neliela daļa mantojuma saņēmēju.
Savukārt ASV ir īpaši interesants piemērs, jo tur dzīvo vairāk miljardieru nekā jebkurā citā pasaules valstī. Saskaņā ar “Forbes” 2026. gada miljardieru sarakstu ASV bija aptuveni 989 miljardieri, kuru kopējā bagātība tika lēsta 8,4 triljonu dolāru apmērā. Tie ir gandrīz 29 % no visiem pasaules miljardieriem. Tomēr ASV federālā līmenī nav vispārēja ikgadēja bagātības nodokļa.
Viens no galvenajiem strīdus jautājumiem ir tas, ka miljardieri var kļūt ievērojami bagātāki, pieaugot viņiem piederošo akciju vērtībai, bet kapitāla pieauguma nodoklis parasti rodas tikai tad, kad akcijas tiek pārdotas.
Bagātības aplikšanai ar nodokli ir vairāki izaicinājumi
No vienas puses varētu šķist, ka īpaša nodokļa ieviešana nelielam skaitam bagātāko cilvēku pasaulē būtu vienkārša, bet no otras puses – praksē pastāv vairāki izaicinājumi.
Pirmais ir saistīts ar bagātības novērtēšanu. Biržā kotētām akcijām ir publiski zināma cena, bet privātu uzņēmumu, mākslas darbu un citu aktīvu vērtību noteikt ir daudz sarežģītāk.
Otrais ir likviditāte. Cilvēkam var piederēt uzņēmums 100 miljonu eiro vērtībā, taču tas nenozīmē, ka viņa bankas kontā atrodas vairāki miljoni, ko varētu iemaksāt nodokļos.
Trešais ir nodokļu migrācija. Turīgi cilvēki var pārcelt dzīvesvietu uz valstīm ar labvēlīgāku nodokļu sistēmu. Tomēr ne visi bagātie cilvēki pārceļas augstāku nodokļu dēļ, un šādas migrācijas apmēri atšķiras.
Ceturtais izaicinājums ir politiskā ietekme. Turīgi cilvēki un uzņēmumi var finansēt interešu pārstāvību un piedalīties politiskajās debatēs.
Vienlaikus iebildumi pret bagātības nodokļiem var būt saistīti arī ar pamatotām bažām par investīcijām, ekonomisko izaugsmi un īpašumtiesībām.
Visbeidzot, svarīga ir starptautiskā sadarbība. Vienoti noteikumi varētu samazināt iespējas izvairīties no nodokļiem, pārceļot aktīvus vai dzīvesvietu uz citām valstīm. Taču valdības ne vienmēr vēlas ierobežot savu neatkarību nodokļu politikas veidošanā.
Bagātāko cilvēku kopējā bagātība rakstāma ar 12 nullēm
Saskaņā ar 2026. gada oktobrī publicētajām “Forbes” aplēsēm pasaules bagātāko cilvēku vidū ir uzņēmuma “Tesla” īpašnieks Īlons Masks, uzņēmuma “Amazon” dibinātājs Džefs Bezoss, “Google” līdzdibinātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins, kā arī tehnoloģiju uzņēmuma “Dell” dibinātājs Maikls Dels. Viņu kopējā bagātība tiek lēsta vairāk nekā divu triljonu dolāru apmērā – skaitlis, kurš rakstāms ar 12 nullēm!
Taču, ko šādi skaitļi nozīmē. Saskaņā ar “Forbes” aplēsēm Maska bagātība sasniedz 945 miljardus dolāru. Ja viņš katru dienu tērētu vienu miljonu, tad bagātības pietiktu vismaz 2589 gadiem. Miljardieru bagātība galvenokārt sastāv no uzņēmumu akcijām un citiem aktīviem, nevis skaidras naudas. Šis salīdzinājums pieņem, ka visu bagātību varētu pārvērst naudā bez vērtības zuduma, neņemot vērā nodokļus, inflāciju vai ieguldījumu atdevi.
Daļa miljardieru arī ziedo ievērojamus līdzekļus labdarībai. Piemēram, Bezoss ir izveidojis 10 miljardu dolāru fondu klimata un dabas aizsardzības iniciatīvām, savukārt Dels ir atbalstījis dažādas programmas bērniem un ģimenēm.
