ĪSUMĀ:
Iedzīvotājiem Bērzgalē vispirms jāsedz komunālie maksājumi un citi izdevumi, pārtikai izvēloties lētākās preces.
Visgrūtāk ar izdevumiem ir daudzbērnu ģimenēm, pensionāriem un mājsaimniecībām ar vienu pelnītāju.
Augošās izmaksas apdraud mazo veikalu darbību; tie ir būtiski vietējiem, kuri reizēm iepērkas uz parāda.
Latgalē mājsaimniecību patēriņa izdevumi ir zemākie Latvijā.
Daļa iedzīvotāju rūpīgāk plāno pirkumus; citiem nākas atteikties no ierastā dzīvesveida.
Rēzeknes novadā pieaug vajadzība pēc sociālās palīdzības.
Augstāks bezdarbs, zemākas algas un privāto uzņēmumu trūkums ierobežo Latgales ekonomisko attīstību.
Bērzgalē katrs pirkums ir jāapdomā
Rēzeknes novada Bērzgales pagastā dzīvo nedaudz vairāk kā 500 iedzīvotāju. Līdz Rēzeknes pilsētai ir aptuveni 20 kilometru. Bērzgales centrā atrodas neliels lauku veikals, kas ir vienīgais veikals šajā ciemā. Kāds pircējs iegādājas pīrādziņus, un pārdevēja piedāvā tos uzsildīt.
“Cenas ļoti kāpj. Ir piegādātāji, kuri ir godprātīgi un atsūta savus cenu paaugstinājumus un pabrīdina, bet ir tādi, kuri hopsā – un cena ir augšā,” norādīja Bērzgales veikala pārdevēja Iveta.
Foto: Santa Kļaviņa / LSM Latgales redakcijaVeikals Bērzgales ciemā
PVN likmes samazinājums no šī gada 1. jūlija atsevišķiem pārtikas produktiem, tostarp pienam, maizei, mājputnu gaļai un olām no 21 % līdz 12 %, nenozīmēja, ka šo produktu cenas nepieauga. Dzīves dārdzība liek arvien vairāk domāt, kam tērēt un no kā atteikties.
“Cilvēki ļoti piedomā, jo viņiem jāzina – rudens, ziema nāk, apkure, ūdens, gāze. Viss kļūst dārgāks. Cilvēkiem, kuri pārsvarā šeit dzīvo, viņiem vispirms ir jānomaksā rēķini, un tad jau, kas paliks pāri ēšanai. Labāk viņš nopirks to lētāko maizi par 90 centiem un baltmaizi par 60 centiem, kā arī vislētāko pienu. Un viņam ar to pietiks, bet viņš nomaksās rēķinus,” norādīja pārdevēja Iveta.
Visgrūtāk ar ikdienas izdevumiem ir daudzbērnu ģimenēm, mājsaimniecībām, kurās ir tikai viens pelnītājs, kā arī pensionāriem.
“Cits saņem tikai nedaudz vairāk par 200 eiro pensiju, un tad izdzīvot ar tādu ir ļoti šausmīgi. Un viņiem tiešām pietrūkst,” turpināja Iveta
“Nepaspēju nopelnīt tik, cik tērēju!”
Daļa pircēju uz veikalu dodas teju katru dienu, iegādājoties tikai nepieciešamo, savukārt tie, kuri dzīvo tālāk no ciema, iepērkas retāk, bet lielākos apjomos. Pat iepērkoties nedēļai, citiem nākas aprobežoties tikai ar pašām nepieciešamākajām precēm.
Piemēram, Oļegs nedēļā pirkumiem tērē vidēji no 20 līdz 40 eiro. Pats atzina, ka tas esot ļoti maz. Lai gan Oļegam ir darbs un regulāri ienākumi, ar tiem ne vienmēr pietiek visu ikdienas izdevumu segšanai.
“Degvielas cenas – tas vispār ir nereāli. Ārprāts! Es nepaspēju nopelnīt tik, cik es tērēju,” norādīja Oļegs.
Pieaugot izmaksām par degvielu un citām nepieciešamajām precēm, nākas atteikties no paša vajadzībām, lai pietiktu ģimenei. “Ja nevaru atļauties, mazāk ēdu, mazāk braucu un mazāk tērēju. Mazāk drēbju,” turpināja vīrietis.
Oļegam ir divi bērni, kuru vajadzības prasa papildu līdzekļus. Vieni no šādiem izdevumiem ir logopēda pakalpojumi, par kuriem mēnesī jāmaksā 150 eiro. “Kur man dzemdēt to naudu? Nu tā, ja godīgi!” sašutis bija Oļegs.
Mazajiem lauku veikaliem jādomā par izdzīvošanu
“Satraucamies, man liekas, ne tikai es, bet arī visi citi veikali. Protams, es satraucos, tāpēc ka veikals man nav tikai bizness, bet vairāk – mēs esam šeit tāpēc, ka man ir darbs, un arī cilvēku dēļ, jo laukos ir vajadzīgs veikals,” norādīja veikala vadītāja.
Foto: Santa Kļaviņa / LSM Latgales redakcijaBērzgales veikala vadītāja Anita Rutule
Anitai Rutulei, domājot gan par abu pārdevēju darbavietām, gan veikala nākotni, jāatsakās arī no savas ģimenes vajadzībām – līdzekļi, ko varētu ieguldīt lauku mājas remontā, pagaidām jānovirza veikala uzturēšanai.
“Jā, mēs jau esam no daudz kā atteikušies, un arī turpmāk ir plāni no kaut kā atteikties. Ja kaut kas bija ieplānots – izdarīt un pabeigt, tad no tā ir jāatsakās,” turpināja Rutule.
Par iedzīvotāju finansiālo situāciju laukos liecina arī parādnieku klade, kas joprojām ir neatņemama veikala ikdienas sastāvdaļa.
Kā uzsvēra veikala vadītāja Anita Rutule, iespēju robežās vietējiem iedzīvotājiem ir jāpalīdz, tāpēc bez šādas klades pagaidām neiztikt: “Tas ir ļoti sāpīgi, bet ko darīt? Ja cilvēkam nepietiek līdzekļu, kā citādāk? Es nevaru viņam neiedot maizi, es nevaru tā!”
Pārtika, rēķini un zāles – kam pietiek naudas?
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, sešu gadu laikā mājsaimniecību patēriņa izdevumi pieauguši par 46 %, un lielāko daļu šī kāpuma veido cenu pieaugums.
Pērn vislielākie mājsaimniecību izdevumi bija Latvijas galvaspilsētā – vidēji 781 eiro uz vienu personu mēnesī, bet Rīgas reģionā vidēji 750 eiro.
Reģionos izdevumi bijuši mazāki. Piemēram, Kurzemē tie sasniedza 546 eiro, taču vismazākie tēriņi bija Latgalē – 446 eiro.
Latgalē iedzīvotāji lielāko daļu savu izdevumu tērē pārtikai. Ja Rīgas reģionā restorāniem un viesnīcām atvēl 62 eiro mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli, tad Latgalē tam tērē vien 15 eiro jeb 3,4 % no kopējiem izdevumiem.
Kā statistika atspoguļojas reālajā dzīvē un ietekmē iedzīvotāju ikdienu?
Pensionārei Emīlijai no Rēzeknes lielāko daļu ienākumu prasa komunālie maksājumi un medikamenti, tāpēc pārtikai atliek vien neliela daļa līdzekļu.
“Es neko sev neatļaujos, es nēsāju drēbes, kas man ir.
Man tagad ir 85 gadi, es jau sen esmu pensijā, es neko sev nepērku. Tos pašus mēteļus, kas iegādāti, jau 30 gadus nēsāju. Pārtikai es varu tērēt tikai 100 eiro mēnesī.
Pērku to, ko varu. Tas ir vispār nenormāli pie šīs dārdzības. Tikai uz slikto pusi. Lai nu būtu, kā ir, lai tikai nesākas karš. Tas tikai vairāk biedē. Citādi mēs nodzīvosim, kā ir. Es taču neiešu lūgties, ka man ir maz, iedodiet man!” norādīja seniore Emīlija.
Arī Georgijam ir grūti ar saviem ienākumiem iegādāties sev nepieciešamo. Kā viņš stāstīja – no rīta pieceļas un domā, vai pietiks naudas maizei. Pie šādas situācijas vīrietis vaino politiķus, kuri par cilvēkiem nemaz nedomājot. Viņš tikko ieguvis 3. grupas invaliditāti. Viņam ir problēmas ar kājām, bijusi viena operācija, bet vajadzētu vēl vienu. Vīrietim ir trūcīgās personas statuss, tāpēc par operāciju nebija jāmaksā. Par to viņš saka paldies.
Viņš saņem garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu nedaudz virs 180 eiro. Visvairāk naudas aiziet pārtikai. Par komunālajiem pakalpojumiem nav jāmaksā, jo viņš dzīvo privātmājā. Pērk to, kas ir lētāks, bet gribētos, piemēram, aizbraukt atpūsties, kā pats sacīja – uz kūrortu.
Taču 72 gadus vecā Romualda dzīves dārdzības pieaugumu uztver ar sapratni.
“Es esmu dzīvojusi ļoti pieticīgi un šo neuztveru kā kaut ko briesmīgu. Atceros deviņdesmitos gadus, kad man vajadzēja palaist dēlu uz Rīgu, uz Mākslas akadēmiju, un tad bija grūti sapakot somu. Nu, arī to esam pārdzīvojuši, un arī šo pārdzīvosim,” uzsvēra Romualda.
Viņa atceras laikus, kad ikdienas vajadzību nodrošināšana prasīja daudz lielāku piepūli. Šī pieredze iemācījusi dzīvot pieticīgi un novērtēt to, kas ir.
“Piedzīvojusi, kad baltmaizes bija maz, kad bija jāstāv rindā pēc saldējuma vienreiz nedēļā, tā kā es to uztveru pilnīgi normāli. Un es saprotu, ka jaunākajai paaudzei ir grūti, jo viņi ir pieraduši pie lielveikaliem, pie saldumiem, pie daudz kā tāda, kā mums kādreiz vienkārši nebija,” turpināja Romualda.
Arī šodien Romualda cenšas rūpīgi plānot savus tēriņus.
Palīdz pašas izaudzētie dārzeņi, kas ļauj ietaupīt uz pārtikas rēķina: “Es neesmu apvainojusies ne uz valsti, ne uz vienu par to, kāda situācija tagad ir.”
Dzīvojot vienai un īrējot dzīvokli, Romualdai jārēķinās ar regulāriem izdevumiem. Pēc to segšanas ne visam pietiek līdzekļu – jāatliek gan iecere doties ekskursijā, gan zobārsta apmeklējums, kas viņai izmaksātu dārgi.
Romualda joprojām strādā par klavierskolotāju. Darbs palīdz papildināt ienākumus, taču vienlaikus sniedz arī gandarījumu: “Es esmu visu dzīvi strādājusi bez kaut kādiem atvaļinājumiem un pārtraukumiem. Visu dzīvi esmu to darījusi, bez tā nevar.”
Dzīves dārdzības pieaugumu iedzīvotāji izjūt atšķirīgi
Ir daļa, kas joprojām var atļauties visu nepieciešamo, taču rūpīgāk seko līdzi saviem tēriņiem. Citi cenšas ekonomēt, meklē izdevīgākus piedāvājumus un plāno pirkumus, tomēr pagaidām nav spiesti atteikties no ierastā dzīvesveida:
“Algas praktiski nav mainījušās, bet cenas gan ir mainījušās. Komunālie maksājumi ir auguši, pakāpeniski viss palielinās un palielinās, bet algas stāv uz vietas. Atļauties varam visu, bet mazākā daudzumā.”
“Pārtikas sadārdzinājums, protams, degviela. Viss paliek dārgs. Biežāk izvēlamies akcijas preces, kaut ko izdevīgāku. Dažreiz uz darbu aizeju ar kājām, nevis ar mašīnu. No kaut kā vispār atsakāties. Mēģinām strādāt vairāk, lai nemainītos dzīves kvalitāte.”
“Vienkārši mazāk sanāk paceļot. Gribētos aizbraukt kaut kur tālāk, tad jau sāc rēķināt, vari vai nevari.”
Foto: Lāsma Zute-Vītola / LSM Latgales redakcija Rēzekne
Rēzeknes novadā pieaug vajadzība pēc sociālās palīdzības
Rēzeknes novadā septembra beigās bija reģistrēti aptuveni 1800 trūcīgo un 200 maznodrošināto personu. Sociālo palīdzību meklē gan ģimenes ar bērniem, gan seniori un cilvēki ar invaliditāti. Sociālā dienesta vadītāja Inta Greivule-Loca atzina, ka iedzīvotāji interesējas par iespējām saņemt atbalstu ikdienas vajadzību un veselības aprūpes izdevumu segšanai.
“Ļoti daudz ir arī tādu cilvēku, kuri tieši prasa, vai viņiem nevar noformēt trūcīgās vai maznodrošinātās personas statusu, jo tad, ja ir trūcīgās personas vai mājsaimniecības statuss, ir arī kādi atvieglojumi medicīnas jomā.
Arī pašvaldībā ir brīvprātīgās iniciatīvas pabalsts veselības pakalpojumu daļējai segšanai, un šis pabalsts šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir pieaudzis. Personas lūdz palīdzību medicīnas preču iegādei vai medicīnas speciālistu apmeklēšanai, jo pašu spēkiem vairs nespēj šos izdevumus segt,” stāstīja Greivule-Loca.
Tomēr finansiālas grūtības vēl nenozīmē, ka iedzīvotājam pienākas sociālā palīdzība. Tās piešķiršanai jāatbilst noteiktiem kritērijiem.
“Ir gadījumi, kad cilvēki neatbilst kritērijiem. Pārsvarā tie ir gadījumi, kad personai ir vairāki īpašumi vai zemes īpašums, kas pārsniedz noteikumos noteikto platību,” turpināja Greivule-Loca.
Kāpēc Latgalē nopelnīt ir grūtāk?
Latgalē darba atrašana joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Bezdarba līmenis Latgalē ir aptuveni divreiz augstāks nekā vidēji Latvijā. Šā gada septembra beigās tas Latgalē bija 9,2 %. Tas nav vienīgais rādītājs, kas liecina par atšķirībām starp Latvijas reģioniem. Kamēr Rīgā vidējā alga ir ievērojami augstāka, Latgalē tā sasniedz tikai aptuveni 1300 eiro, kas ir par trešdaļu mazāk nekā galvaspilsētā.
Vidējā darba alga Latvijā 2025. gadā
Taču ko ar to darīt? Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs norādīja – lai mazinātu Latgales ekonomisko atpalicību, nepietiek tikai ar nodokļu atlaidēm un Eiropas Savienības fondu ieguldījumiem.
“Mums vajag citas priekšrocības, lai tur būtu cilvēki ar vislabāko izglītību, vislabāko veselības aprūpi un vislabāko dzīves kvalitāti, lai cilvēki gribētu tur dzīvot,” atzina Krasnopjorovs.
Latgales ekonomisko attīstību kavē privāto uzņēmumu trūkums.
Kā norādīja ekonomists Krasnopjorovs, reģionā liela daļa darbavietu koncentrējas sabiedriskajā sektorā – valsts pārvaldē, izglītībā un veselības aprūpē. Lai situāciju mainītu, nepieciešams piesaistīt privātās investīcijas un radīt vairāk labi apmaksātu darbavietu.
Latgalē dzīves dārdzību katrs izjūt citādi, taču daudziem ikdiena nozīmē rūpīgu katra eiro plānošanu un arī atteikšanos no kādām vajadzībām. Kamēr sociālais atbalsts palīdz pārvarēt grūtākos brīžus, ilgtermiņā būtiska ir reģiona ekonomiskā attīstība – vairāk darbavietu, lielākas iespējas nopelnīt un pārliecība par nākotni.
