Ar vīna darītavas “Enko Winery” līdzīpašnieku Artjomu Jacenko Latvijas Radio raidierakstā “Drošinātājs” sarunājās Rihards Plūme.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Kā frontes tuvošanās ietekmē vīna darītavas darbu?
Rihards Plūme: Neskatoties uz karu, daudzas vīna darītavas Ukrainā turpina darbību, tostarp jūsu. Turklāt jūs atrodaties reģionā, kas atrodas blakus Krievijai. Kā karš un kaujas darbības ietekmējušas jūsu biznesu?
Artjoms Jacenko: Mēs sākām ražot vīnu 2013. gadā. Kopā ar tēti. Aptuveni pēdējā gada laikā, arvien intensīvāk frontes līnija jau tuvojas mums. Tagad mēs atrodamies 15–20 kilometru attālumā no kaujas darbībām, un tas stipri ietekmējis loģistiku. Piemēram, “Nova Pošta” un tamlīdzīgi kurjeru piegādes dienesti – tiem jau ir sarežģīti braukt. Arī pašos Sumos pēdējā mēneša laikā viss ļoti krasi mainījies. Līdz mums jau aizlido optiskās šķiedras droni, un ielas jau aizsegtas ar tīkliem – tajā pusē, kas ir tuvāk robežai.
Mūs tas viss ietekmējis arī tā, ka cilvēku palicis mazāk.
Cilvēki ir aizbraukuši. Agrāk viņi mums palīdzēja novākt ražu, kā arī pārstrādāt. Tie visi ir pazīstami cilvēki. Vairākums ir aizbraukuši, tāpēc mums tas kļuvis mazliet grūtāk. Plus vēl plānošana. Proti, mēs nezinām, kas būs tālāk un kā mums rīkoties, jo būtu jāpārceļas, jo vīnogas mēs tā nevarēsim izraut, pārvest, iestādīt, kaut kur un no jauna sākt. Kaut kā tā.
FPV droni un aizsargtīkli Sumu apkārtnē
Šie FPV droni, cik bieži tie lido jūsu apkārtnē?
Nu, tagad ir klusāk tāpēc, ka izmanto optisko šķiedru un tā var sniegties kādu desmit kilometru attālumā. Tieši uz mūsu vīna darītavu viņi nelido. Reizēm tos notriec tieši virs mums, un tie nokrīt, bet tā lai tieši uz mums mērķētu – tā, paldies Dievam, nekad nav bijis… ka mēs būtu kā mērķis. Bet mums netālu atrodas karavīri. Viņi izbrauc uz uzdevumiem. Tā kā tas viss var lidot arī uz viņiem, un tāpēc arī mums var tikt.
Foto: no privātā arhīva Artjoms Jacenko
Šie tīkli pret droniem, kurus minējāt, arī jūs to izmantojat savā saimniecībā?
Tie ir uz ielām, ielas ir aizsegtas ar tīkliem. Tā ir tieši tā puse, tā iela, kas no robežas iet uz mūsu pusi. Tur, kur es Sumos dzīvoju, tās ielas ir aizsegtas ar tīkliem, jo no turienes atlido FPV droni. Sasniedz arī dzīvojamos kvartālus. Tur visas degvielas uzpildes stacijas jau saplosītas, nevar uzpildīt degvielu, un turklāt visas stacijas ir pārsegtas, lai nekas tur neuzlidotu. Bet no lielā reaktīvā šaheda tas neglābs. No maziem droniem jā, bet lielie reaktīvie uzreiz visu nopostīs.
Ir bijušas arī reizes, kad kaut kas ir trāpījis vai nokritis jūsu saimniecībā?
Kara sākumā, 2022. gadā – pa šoseju uz Kijivu gāja kolonna, tas bija pavisam netālu no mums, kādus 100 metrus. Karavīri sēdēja uz bruņutransportiera un šāva ar automātiem vienkārši pa mājām. Toreiz iešāva tēta mašīnā, sacaurumoja to. Arī logu sašāva. Tagad runa ir vairāk par atlūzām un pārsvarā mums apkārt. Tieši uz mums pagaidām, paldies Dievam, nav bijis. Bet ciematā, tur Sirovatkā, tur jā – pa mašīnām, pa karavīriem tur šauj.
Un cik tieši tuvu jūs atrodaties kaujas darbībām, robežai ar Krieviju?
No mums līdz robežai ir kādi četrdesmit kilometri, bet kaujas sadursmju līnija ir aptuveni 15 kilometru attālumā.
Karavīri – vietējo uzņēmumu klienti un vīna pircēji
Pilna mēroga kara sākumā Krievija okupēja daļu no Ukrainas ziemeļu daļas. Kā tas ietekmēja jūs? Cik saprotu, tad arī jūsu teritorija bija okupēta?
Jā. Nu, paši Sumi bija okupēti. Tur, kur ir vīna darītava, tur vecāki neizbrauca. Bet Sumos dzīvo manas sievas vecāki. Viņi izbrauca. Ar mašīnu aizbrauca līdz Poltavai. Poltavā iekāpa vilcienā un brauca uz Ļvivu. Es pats dzīvoju Ļvivā. Tētis un vecāki dzīvo Sumos. Kad ir vīnkopības sezona, es atbraucu uz Sumiem.
Pirms trim nedēļām biju Sumos. Tur visi mani draugi staigā ar aptieciņām, nēsā līdzi žņaugus, visus tos pretsāpju līdzekļus, jo… Sumu centrā vienreiz trāpīja KAB (aviācijas bumba), savainoja vienam paziņam kāju. Ja viņam nebūtu žņauga, viņam visas asinis iztecētu, kamēr atbrauktu ātrā palīdzība.
Visi mani draugi, ar ko es tiekos Sumos, visi nēsā aptieciņas, žņaugus, pretsāpju līdzekļus. Pilns komplekts līdzi.
Foto: no privātā arhīva Artjoms Jacenko
Un vēl Sumos tagad militāro mašīnu ir vairāk. Laikam apmēram tikpat, cik civilo. Bet nu arī civilajās ir karavīri. Ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Restorāni un viesnīcas kara laikā sāka justies normāli, jo karavīriem kaut kur jādzīvo, tāpat kaut kur jāiet ēst un tā. 2022. gadā bija pilnīgi “čau” – cilvēki vienkārši slēdza iestādes. Bet man ir paziņas, kam ir bārs – Dima kopā ar sievu vada to iestādi un viņi izdzīvo tikai uz karavīru rēķina, jo gatavo pusdienas. Vakarā karavīri var tur iedzert vīnu. Patiesībā mūsu vīnu tieši pērk kā suvenīru. Viņi pasūta mūsu vīnu, jo mēs esam vienīgā licencētā vīna darītava Sumu apgabalā. Nevienam citam licenču nav.
Piegāžu grūtības – šoferi baidās braukt uz vīna darītavu
Jūs jau iepriekš stāstījāt, kā karš ir ietekmējis jūsu uzņēmējdarbību. Bet varbūt varat pastāstīt sīkāk, vai un kā tas skāris arī ogu audzēšanu, pārstrādi un tā tālāk. Vai ir kāda ietekme uz šiem procesiem?
Visvairāk laikam ir cietusi loģistika. Jo ir grūtāk, piemēram, ar pudeļu sūtīšanu, tas ir apjomīgs krājums, tās ir grūti nogādāt, jo šoferi negrib braukt, viņiem ir bail. Bail stāvēt kaut kur laukā pie mums. Loģistika ļoti stipri cietusi.
Mēs tagad ticam, ka ziemu pārdzīvosim, ka varbūt intensitāte būs tāda kā tagad un Sumi nenonāks okupācijā vai kaut kā tā. Nu, mēs vienkārši ceram, vienkārši turam īkšķus.
Sumos vēl tagad TEC nestrādā. Tātad siltuma nebūs. Ja ziema būs tāda kā pagājušajā gadā, kāda ir reizi desmit gados, sniega ļoti daudz, temperatūra bija mīnus 30… Tad vēl kaut kā bija silti, bet tagad TEC sapostīja. Siltuma noteikti nebūs, tāpēc es nezinu… Sievas vecāki laikam noteikti pārcelsies šurp, pie manis uz Ļvivu. Tētim mēs nopirkām ģeneratoru. Ir tur vēl kaut kāda gāze, malka, ar ko var pārdzīvot. Nu, bet dzīvokļos, domāju, ka nē.
Teicāt, ka sezonas laikā braucat uz Sumiem. Cik tad kopumā gara ir sezona, laiks, kurā aktīvi strādājat, lai visu saražotu?
Kaut kur no 20. augusta līdz 15. septembrim. Tas ir cikls, kurā pārstrādā vīnogas – baltās, sarkanās. Taisa vīnu. Tā ir aktīvā fāze. Pēc tam tas stāv tvertnēs, visu ziemu līdz februārim. Kad notiek fermentācija, rūgšana. Viss stāv. Tad vēl rudenī, pēc kāda mēneša, kaut kur oktobrī, novembrī mēs vīnogulājus apraksim. Pie mums ir tik auksti, ka mums vīnogulāji jāpasargā. Jāaprok ar zemi, lai tie pārziemotu, jo, ja temperatūra būs -20, tad tie sasals un nākamgad ražu nedos. Tā ir vēl viena aktīvā fāze. Mums aptuveni pushektārs šādi jāapstrādā.
Nu, tad jau atkal jauns cikls. Pavasarī, aptuveni martā, vajag vīnogulājus atrakt, izcelt. Tie uzzied, un sāk veidoties vīnogas. Tad jau vasaras laikā apgriezt. Īsāk sakot, tur vienmēr ir ko darīt. Galvenā fāze bija tieši tagad, un tā jau ir beigusies.
Foto: no privātā arhīva Vīna darītava “Enko Winery”
Cik plaša kopumā ir jūsu saimniecība un ko tā ietver? Vīnogu lauks, tad iekārtas …
Kopumā mums ir pusotra hektāra stādījumu. Hektārs ir jaunie stādījumi. Pushektārs ir jau vecāki – tiem tur septiņi, trīspadsmit gadi. Šķirnes, tur ir gan baltās, gan sarkanās. Platības ziņā, jā – ir, ko darīt. Apjoms ir normāls, diezgan liels. Pamazām visu darām.
Kā elektrības pārrāvumi un degvielas cenas ietekmē ražošanu?
Elektrības pieslēgumu pārtraukumi noteikti arī ir problēma. Cik bieži tie ir un kā tie ietekmē darbu?
Pagājušajā gadā, kad mēs tieši pārstrādājām vīnogas, tas bija kaut kur devītajā, vai desmitajā septembrī, mums nebija elektrības divas diennaktis. Bet mums vajadzēja presi, sūkņus. Mums bija ģenerators, un mēs tad ar to pārstrādājām. Taisījām vīnogas uz gāzes ģeneratora.
Šogad mums paveicās. Tieši tad, kad mēs ar tēti pārstrādājām, elektrība bija. Mums vēl vajag elektrību dzesēšanas kamerai, tādam kā ledusskapim, kurā tu ieliec vīnogas, lai būtu forša sulas ekstrakcija. Tas pēc tam ietekmē garšu un aromātu fermentācijā. Tas patērē daudz kilovatu, vajag daudz elektrības. Bet elektrība bija, mēs tikām galā.
Bet jā – no elektrības mēs esam atkarīgi.
Tagad ir ģenerators. Vēl jau degviela sadārdzinājusies, tā arī ir loģistika. Dīzeļa cena ir pieaugusi divas reizes. No degvielas esam atkarīgi, jo tētis arī bieži brauc. Kaut ko paņemt, pārvest. Pastāvīgi brauc. Tas ļoti stipri ietekmē.
Kā jūs teiktu, kas jūs atšķir no citām vīna darītavām Ukrainā? Varbūt tie ir kaut kādi ražošanas procesi vai kas cits?
Foto: no privātā arhīva Vīna darītava “Enko Winery”
Mēs gatavojam vieglus gastronomiskus vīnus. Tādus vīnus, kas labi sader ar ēdienu. Mēs gatavojam tos tā, ka nepadarām tos tik skābus un mēs nepievienojam kaut kādus tanīnus, bet mēs tos padarām vieglus.
Turklāt dzīvnieki, kas attēloti uz etiķetēm, tie dzīvo ap vīna dārziem. No meža te iznāk lapsas, ir kraukļi, liela pūce. Tie ir dzīvnieki, kas ir saistīti ar mūsu vīna darītavu. Tā ir īpaša iezīme. Turklāt mēs esam vienīgie Sumos, mums ir licence. Mēs visu darām oficiāli, tāpēc sacensībās mēs iegūstam zeltu, sudrabu un bronzu. Pagājušajā gadā mēs ieguvām arī divas zelta, divas sudraba un vienu bronzas medaļu. Sacensībās mēs iegūstam lieliskus rezultātus. Arī tā ir priekšrocība.
Kā mainījusies pircēju interese par Ukrainas vīnu?
Kā ir mainījušies vīna pārdošanas apjomi Ukrainā kopumā, un, protams, ja mēs runājam tieši par jūsu biznesu? Kā varat salīdzināt periodu pirms pilna mēroga kara un kas ir mainījies?
Mēs joprojām esam maza vīna darītava. Mēs ražojam četrus vai trīs tūkstošus pudeļu gadā. Tas ir ļoti maz. Lielie ražotāji saražo 200, 100 tūkstošus. Vairāk runa ir par kvalitāti, par roku darbu, par kaut kādām detaļām. Pievēršam uzmanību detaļām.
Kā ir mainījušies pārdošanas apjomi… Nu, būtībā tie mums paliek nemainīgi. Jo kara laikā cilvēki sāka pievērst lielāku uzmanību vietējam, ukraiņu vīnam, sāka par to interesēties. Turklāt vīna darīšana jau ir izaugusi līdz starptautiskam līmenim, jo lielie un mazie ražotāji piedalās starptautiskos konkursos un tur saņem balvas. Tas arī norāda uz to, ka Ukrainas vīna darīšana aug, attīstās.
Attiecīgi cilvēki sāk vairāk uzticēties Ukrainas vīnam un kopumā to nogaršo, pasūta.
Nākotnes mērķis – ģimenes uzņēmums ar 20 000 pudeļu gadā
Vai jūs arī domājat, kā paplašināt savu produktu klāstu, savu biznesu? Vai arī jums patīk tas apmērs, kādā strādājat šobrīd – tāds neliels bizness?
Es pašlaik studēju maģistrantūrā Odesas Tehniskajā universitātē neklātienē un rakstu savu maģistra darbu par tēmu, kas ir par vīna darītavas izveidi Sumu reģionā, kas saražotu 20 000 pudeļu. Tas ir tāds kā mans mērķis. Šādā uzņēmumā būtībā var kontrolēt kvalitāti. Tu neesi ne ļoti mazs, ne arī ļoti liels uzņēmums. Šādu apjomu kā reiz var saukt par sava veida ģimenes uzņēmumu, kas jau izskatās vairāk pēc biznesa. Es studēju maģistrantūrā, rakstu par šo tēmu un vēlos to attīstīt kopā ar profesionāļiem. Un tiešām ticu, ka karš beigsies un, ka viss būs kārtībā, un tad man būs maģistra grāds un biznesa plāns. Es to varēšu īstenot Sumos, un tas varētu būt lielisks bizness, tāpēc tas ir mans mērķis.
Kā jau minējāt, pašreizējais bizness darbojas kopš 2013. gada, un, ja nemaldos, tad tā bija jūsu tēva ideja ar to nodarboties?
Foto: no privātā arhīva Vīna darītava “Enko Winery”
Tā ir mūsu kopīgā ideja tādā ziņā, ka 2013. gadā mēs iestādījām pirmos vīnogulājus, un tad mēs sākām ražot vīnu no zaļajām vīnogām. Tēvs strādāja fabrikā, un tas bija viņa hobijs – galda vīnogu audzēšana. Galda vīnogas ir tās, ko var ēst, tās ir mazāk saldas. Ir dažādas to šķirnes, lielas ogas, bet no tām vīnu negatavo. Man vienlaikus ir restorāni Ļvivā, esmu restorāna īpašnieks. Strādāju šajā jomā. Es zināju par ēdienu, zināju par dažiem dzērieniem. Bet es īsti neko nesapratu no vīna. Es sapratu, ka man kaut kā, ja jau es strādāju restorānos, ir jāsaprot, kādu vīnu likt savā vīna kartē. Es devos mācīties par someljē, pabeidzu dažus kursus un jau sāku vairāk saprast par vīnu.
Tad tētim teicu – re, tās pašas galda vīnogas audzē līdzīgi, kā vīnam paredzētās – arī laukā, piecus mēnešus. Un jāvelta tikpat daudz laika un uzmanības. Galda vīnogas viņš vienkārši neapēda, izmeta vai nesa uz tirgu, pārdeva. To, ko viņš nepārdeva, viņš nezināja, kur likt. Tāpēc es viņam teicu: skaties – var audzēt līdzīgas vīnogas un tad tev būs vīni, kas var gulēt trīs, četrus gadus. Tu tos neizmet, tie paliek pie tevis un tu vari turpināt tos pārdot. Tā mēs sākām to attīstīt kopā.
Foto: no privātā arhīva Artjoma tēvs Anatolijs Jacenko
Ieguldīju, uzbūvējām telpas, tad visi tehnoloģiskie procesi, tad renovējām kūti, kur viņam iepriekš bija mājdzīvnieki. Tad mēs to pārveidojām par vīna darītavu. Tā mēs lēnām sākām to darīt. Sākumā gatavoja mājas vīnus, tad gadu vēlāk jau sāka to darīt nopietnāk.
Nesen, pēdējos trīs, četrus gadus mēs jau strādājam pie zīmola veidošanas, pie etiķetēm. Mēs jau saņēmām licenci aizpagājušajā gadā. Jau pārdodam veikalos, pārdodam restorānos. Tēvs vairāk dara tehnoloģiskās lietas, es, ja atbraucu uz sezonu, tad viņam palīdzu. Viņš tur ir uz vietas. Bet es, piemēram, kad atbraucu uz vīnogu apstrādi vai kādu citu sarežģītu darbu, es palīdzu, un turklāt esmu atbildīgs par mārketingu un pārdošanu.
Klimata pārmaiņas un vīnogu audzēšana Ukrainas ziemeļos
Sumu apgabalā vīnu droši vien ir grūtāk ražot, ja salīdzinām ar reģioniem, piemēram, dienvidos, kur ir siltāks?
Pēdējo 10–15 gadu laikā klimats mainās un klimatiskie apstākļi ir ļoti mainījušies. Arī jums tur Latvijā ir vīna dārzi un vīns, un jūs esat vēl tālāk uz ziemeļiem. Agrāk Aizkarpati un Ukrainas dienvidi bija vīna darīšanas reģioni, bet tagad tas ir mainījies, jo ekvators ir paplašinājies. Proti, vīnogas aug uz konkrētas paralēles virs un zem ekvatora. Pie ekvatora ir ļoti karsts, bet ir paralēles virs un zem ekvatora, kur vīna dārza aug.
Mūsu klimats jau ir tik ļoti mainījies, ka arī mēs varam audzēt. Ukrainas dienvidos viņi ražo sarkanvīnus un baltvīnus, jo tur ir daudz saules, maz nokrišņu, un attiecīgi tur aug šādas lieliskas vīnogas, kas ir piemērots sarkanvīnam, bagātīgam, intensīvam vīnam. Baltvīni ir tādi eleganti, delikāti. Tos ir grūtāk pagatavot, jo baltvīnam nepieciešama zemāka temperatūra, nedaudz vairāk mitruma. Tāpēc Sumos mums izdodas pagatavot baltvīnus ar lielisku skābumu. Bet sarkanvīnus… skaidrs, ka šādus vīnus mēs neražosim tik daudz kā dienvidos. Tāpēc jā, daļu vīnogu sarkanvīniem mēs ņemam no dienvidiem un paši tās gatavojam, pārstrādājam. Tātad mēs izmantojam daļu savu vīnogu un daļu no dienvidiem.
Vai, jūsuprāt, Ukrainas vīnu popularitāte varētu pieaugt? Jo mēs zinām, ka Itālijā, Francijā, Spānijā jau pastāv problēmas to ražošanā un tās ir saistītas ar klimatu pārmaiņām.
Foto: no privātā arhīva Vīna darītava “Enko Winery”
Es domāju, ka jā. Jo, piemēram, mēs – Ukraina, tā joprojām ir kā vecā Jaunā vīna pasaule Eiropai. Jo mēs kādreiz bijām vīna darīšanas valsts. Agrāk Krimā, tad Hersona, Odesa, Nikolajeva, tur dažādos mūsu ēras gadsimtos audzēja vīnogas, romieši audzēja. Tad bija viduslaiki, tur nekā nebija. Tad pirms Padomju Savienības – bija kolonisti Odesā, Nikolajivā no Šveices un no Vācijas. Un viņi audzēja vīnogas. Tas bija 18. vai 19. gadsimtā. Tad nāca Padomju Savienība, un tad Krimā bija lielas vīna darītavas, kur ražoja lielu daudzumu vīna. Pēc Padomju Savienības vīna ražošana atkal sabruka un tagad atkal tiek atdzīvināta.
Palikt vai aizbraukt – uzņēmēju izvēle kara laikā
Kā uzskatāt – bizness kara laikā, tā ir runa par to kā izdzīvot, bet vai tā ir arī principiāla pozīcija – parādīt ienaidniekam, ka nekas ukraiņus nespēs apturēt? Mēs redzam, ka raķete vai drons trāpa kādā kafejnīcā vienreiz, trāpa otrreiz, trešo reizi, bet biznesu atjauno un turpina darboties, neskatoties uz dažādām grūtībām.
Manuprāt, šeit stāsts ir tāds, ka visi cilvēki, kurus nekas nav šeit turējis, kuri var strādāt attālināti, lielākā daļa no viņiem jau ir aizbraukuši. Ja viņus te netur kaut kādi vīna dārzi, kaut kāda ēka, kaut kāda ražošana… Tu to nevari, piemēram, pārvietot. Tev tur strādā cilvēki, komanda, un tu nevari nepalikt šeit.
Redziet, uz visu ziņu fona, ko dzirdu par Lietuvu, Latviju, Igauniju – un jūs arī atrodaties blakus Krievijai un jums arī ir eksistenciāls drauds no Krievijas – es saprotu, ka cilvēki tagad, piemēram, Lietuvā, īsti nezina, ko darīs, ja, nedod Dievs, Krievija uzbruks. Daudzi fantazē un domā – es paņemšu ložmetēju un došos… Ziniet, viss tas ir jaunības maksimālisms. Protams, kāds jau aizies, bet, kad cilvēki mazliet atjēgsies, viņiem būs izvēle, ko darīt tālāk – palikt, doties prom? Daži aizbrauks, daži paliks. T
ā tas patiesībā ir – lai cik slikti vai labi tas būtu, tā ir katra cilvēka izvēle.
Mēs, piemēram, izvēlējāmies nepārcelties. Šobrīd. Toreiz okupācijas laikā mēs vecākiem pa telefonu nepārtraukti teicām: Mēģiniet aizbraukt. Tagad būtībā mēs paši nolēmām, ka paliksim un cik varēsim, tik daudz darīsim. Kad būs tādi lieli draudi dzīvībai, tad mēģināsim pārcelties. Cerēsim, ka viss būs kārtībā.
Kas, jūsuprāt, visvairāk traucē uzņēmumiem Ukrainā šobrīd strādāt? Minējāt loģistiku, elektrību. Kā, piemēram, ar tām pašām gaisa trauksmēm. Tagad redzam, ka Kijivā, piemēram, vairs ne tikai naktī, bet arī dienas laikā tās bieži skan. Kā jūs redzat situāciju, piemēram, Ļviā, kur esat?
Es domāju, ka traucē, pirmkārt, tas, ka tu nevari paredzēt, kas notiks. Tu prognozē maksimums nedēļu uz priekšu. Proti, tu nevari pieņemt nekādus stratēģiskus lēmumus iepriekš. Es nezinu, kas notiks pēc dienas, pēc nedēļas.
Attiecīgi šī nenoteiktība ietekmē komandas psihi, tāpat kā manu psihi.
Un tev ir jāsaglabā stabilitāte, lai cilvēki, kas ar tevi strādā, saprastu, ka tu esi par kaut ko pārliecināts, ka viņi var uz tevi paļauties, un tad tu vari psiholoģiski šajā karā izdzīvot. Mazāk bail ir mirt no vienas raķetes. Es domāju, ka tas ir mazāk biedējoši, jo tu neko nejutīsi. Vairāk runa ir par pastāvīgiem draudiem, ko tagad sauktu par terorismu, kad Kijivā ir bezgalīgā trauksme, un cilvēkiem negribas pirkt vīnu, viņi nedomā par to. Viņi domā kā nopirkt kaut kādu ģeneratoru, lai pārdzīvotu ziemu. Viņi sadala izdevumus, sadala citās kategorijās. Proti, vīns joprojām nav primāras nepieciešamības produkts. Tāpēc man šķiet, ka tagad nenoteiktība visu ietekmē visvairāk.
Krievija ar teroristiskajiem, pastāvīgajiem, mazajiem droniem, kas nepārtraukti lido, vēlas panākt, lai cilvēki vai nu vienkārši aizbrauc, padodas, nolaiž rokas un tad attiecīgi visi ekonomiski ciestu. Runājot par postījumiem noliktavām, visiem loģistikas centriem – es to jūtu tādā ziņā, ka man ir piegādātāji, jo man nav tikai vīna bizness. Es arī vadu restorānu Ļvivā un man ir arī “street food” projekts. Runājot ar piegādātāju, viņš saka: mana noliktava ir cietusi, es varu jums atvest gaļu tikai pēc nedēļas. Tad man nākas pārslēgties, kur ko ņemt un tā. Cena no tā pieaug, attiecīgi bizness kļūst mazāk ienesīgs. Šādas lietas, šādi kara elementi ietekmē un tie patiesībā ir ļoti postoši.
Padomi Latvijas uzņēmējiem: autonomija, piegāžu alternatīvas un finanšu rezerves
Kādus padomus jūs dotu Latvijas uzņēmējiem, lai pēc iespējas labāk sagatavotos dažādām krīzes situācijām? Protams, tās var būt dažādas, bet ko jūs ieteiktu, skatoties uz savu pieredzi?
Tas ir lielisks jautājums! Te es, pirmkārt, domāju, ka ir jābūt maksimālai autonomijai. Proti, ja tā ir ražošana, piemēram, ir atsevišķa ēka, kurā viņi ražo mēbeles, tad viņiem jādomā par to, kā panākt enerģētisko neatkarību. Jādomā par sava uzņēmuma energoefektivitāti. Vajadzētu būt saules paneļiem, baterijām – kaut kam tādam, kas ilgāk var saglabāt neatkarību no tīkliem. Lai būtu savs ūdens, sava gaisma, arī kaut kāda sava loģistika un tamlīdzīgi. Tur vienkārši ir jāstrādā ar to, lai ir šīs loģistikas ķēdes, lai nav atkarība no kāda cita izejvielām. Lai tā ir sava ražošana. Ja uzņēmums ražo mēbeles, padomāt, lai ir vairāki izejvielu piegādātāji – lai ir alternatīva, lai var nomainīt un ražošana neapstātos. Tad jāpadomā, lai būtu rezerve – kontos atlikta nauda, kas tur stāv gadījumam, ja nāktos strādāt ar mīnusiem, piemēram, trīs mēnešus.
Foto: no privātā arhīva Artjoms Jacenko
Tad jāpadomā par to, ko es jau pats redzu – cik daudz uzņēmumā strādā cilvēki, kas var sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Tas ir nepieciešams. Ir ļoti svarīgi zināt, kā veikt pirmo palīdzību. Lai komandā būtu cilvēki, ja, nedod Dievs, atlido drons vai raķete un kāds gūst traumas. Lai katrs komandā zinātu, kā lietot žņaugs, kā lietot pirmās palīdzības komplektu. Tas ir ļoti svarīgi.
Un ir jāparunā ar komandu un jāpajautā viņiem, kurš ko domā darīt, ja pēkšņi teorētiski rodas krīzes situācija? Jo var būt tā, ka liela daļa komandas teiks: mēs jau esam ģimenē par to runājuši, un mēs dosimies prom. Nedod Dievs, pienāk stunda X un jūs paliekat vispār bez komandas. Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc runājiet. Ir skaidrs, ka kāds teiks: es ar ģimeni kaut kur Spānijā nopirkšu vai īrēšu māju un došos prom, un man par pārējo vienalga. Bet tas ir jāzina.
Man šķiet, ka svarīga ir arī maksimāla automatizācija. Ja iespējams, tagad automatizējiet visu, lai ražošanā būtu iesaistīts mazāk cilvēku. Jāstrādā pie tehnoloģijām, digitalizācijas, lai viss ir pareizi sakārtots, lai strādātu pēc iespējas mazāk cilvēku. Lai varētu veikt ražošanas darbības bez cilvēkiem.
Būtībā tas arī viss. Nu, tātad ir jāpadomā par alternatīvām. Alternatīvai vajadzētu būt piegādātājam, alternatīvai cilvēkiem, alternatīvai pārdošanas kanāliem, piemēram, kur pārdot savu produkciju.
Jāmeklē jauni tirgi, jo vietējais tirgus var apstāties. Piemēram, kādam, kurš ražo mēbeles, ir jādomā, kur viņš var kaut ko eksportēt – uz Poliju, uz Eiropu, uz Angliju. Jāmeklē, jāved sarunas… Lai gadījumā, ja Lietuvā, Latvijā nepērk viņa produkciju, lai uzņēmums un tā izdzīvošana, ražošana nebūtu atkarīga no vietējā tirgus.
Cerēsim, ka mūsu tauta ieklausīsies. Paldies par interviju un novēlu jums un jūsu ģimenei panākumus!
Paldies, paldies!
