Pasaules insulta dienā atgādina, kā to atpazīt

Ā – Atsmaidi! T – Turi rokas! R – Runā! I – Izsauc palīdzību! – “ĀTRI” ir tests, kā atpazīt insultu. Tas nozīmē atsmaidīt, turēt abas rokas paceltas gaisā, runāt vai pateikt vienkāršus teikumus. Ja kādu no šīm darbībām cilvēks nespēj veikt, steidzami jāvēršas pēc palīdzības. Insults var sākties pēkšņi, taču tā sekas cilvēku var pavadīt visu atlikušo mūžu.

Lai gan Latvijā insults ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem, pēdējos gados mirušo skaits tomēr pakāpeniski samazinās, liecina statistikas dati.  Vēl 2021. gadā tas prasīja vairāk nekā 1800 cilvēku dzīvību, bet pērn – mazāk par 1400. 

Pārdzīvot insultu vēl nenozīmē pilnībā atveseļoties. Daļai pacientu no jauna jāmācās staigāt, runāt un paveikt pat visvienkāršākos ikdienas darbus. Atgriešanās ierastajā dzīvē var prasīt nevis nedēļas, bet pat gadus. 

“Tas, visticamāk, būs mēnešu un var būt gadu jautājums, kurā pacientam būs jāsaņem vai nu fizioterapeita, ergoterapeita, iespējams, arī logopēda palīdzība, varbūt psihologa palīdzība, jo šom traucējumu dēļ, kuri insulta gadījumā rodas, būtiski tiks ierobežota dzīves kvalitāte,” pastāstīja neirologs Kristaps Jurjāns. 

Arī pēc veiksmīgas ārstēšanas insulta risks neizzūd un slimība var atkārtoties. Tāpēc īpaši svarīgi ir arī turpmāk kontrolēt veselības stāvokli un ievērot ārstu norādījumus. 

“Ļoti strikti jāievēro medikamentu lietošana. Vienmēr ir jāskatās, lai netiek izlaisti,” norādīja Iveta Mintāle. “No pacienta tiek prasīta disciplīna un sekot līdz, uzturēt veselību. Un nepieciešami mērķi, par ko parasti pacients vienojas ar savu ārstu. Jākontrolē asinsspiediens.” 

Visbīstamākais ir brīdis, kad insults jau sācies, bet cilvēks nespēj pats sev palīdzēt. Īpaši, ja līdzās nav neviena, kas pamanītu notiekošo un izsauktu mediķus. 

“Insults diemžēl ir slimība, kuras rezultātā cilvēks var zaudēt spēju izsaukt palīdzību. Bet galvenokārt tā ir komunikācija ar radiniekiem, regulāri ar viņiem kontaktēties,” uzsvēra Jurjans. 

Ja parādās kāda no insulta pazīmēm, svarīgākais ir negaidīt, kad tā pāries pati no sevis, jo pirmās četras, piecas stundas no pazīmju sākšanās brīža ir būtiskas tālākai slimības attīstības gaitai.