Tagad, kad pirms Saeimas vēlēšanām partijas atkal sola visu visiem, “Re:Baltica” nolēma izanalizēt pēdējo 17 gadu valdību deklarācijas un rīcības plānus, lai konstatētu, kuri mērķi visbiežāk atkārtojas. Dokumentu kvantitatīvai analīzei izmantojām mākslīgā intelekta rīku NotebookLM, bet rezultātus pēc tam pārbaudījām un precizējām.
Izvēlējāmies šādu laika nogriezni, jo Valda Dombrovska (JV) pirmā valdība 2009. gadā iezīmēja jaunu valsts attīstības posmu, ko ievadīja smaga ekonomiska krīze. Tolaik valsts banku sistēmas noturēšanai glāba “Parex”, atlaida daudzus valsts pārvaldē strādājošos, slēdza skolas, samazināja algas un pensijas – un tūkstoši emigrēja, nevarēdami nomaksāt hipotēkas. Līdz nesenajai valdības nomaiņai gandrīz visas valdības vadīja Vienotība (izņemot trīs gadus, kad premjers bija Māris Kučinskis – toreiz ZZS, tagad AS).
Atlasījām trīs jomas: ekonomiku, tai skaitā dzīves dārdzību; veselības aprūpi un izglītību.
Pirmās trīs Latvijas iedzīvotājiem šķiet vissvarīgākās, analīzē par Latvijas politisko sistēmu secinājusi domnīca LaSER. “Lai gan konkrētā brīža vissvarīgākā problēma laika gaitā mainās, sabiedrības dienaskārtība kopš 2005. gada ir koncentrēta samērā šaurā tematiskā lokā. Visbiežāk tajā atkārtojas dzīves dārdzība, valsts ekonomiskā situācija, veselības aprūpe,” teikts pārskatā. Izglītību pievienojām, jo tās nozīmi nevar pārvērtēt, un visas valdības solījušas reformas un risinājumus gadiem neatrisinātiem jautājumiem.
Izglītība – starp vēlētāju un vajadzībām
“Šie solījumi balansē starp to, kas ekonomiski ir nepieciešams, un to, ko sapratīs vēlētāji”, saka Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene. Viens piemērs ir skolu tīkla sakārtošana – mērķis, kas atrodams visu analizēto valdību deklarācijās. “Ar prātu un naudu visi saprot, ka jāsakārto. Bērnu ir maz, māju daudz. Bet cilvēki negrib, lai skolas taisa ciet. Tās ir emocijas, tradīcijas, kopiena…Un tā mēs solām 17 gadus sakārtot to skolu tīklu.” Daudzviet jau esot sakārtots, tomēr ne līdz galam.
Re:Baltica jau vēstīja, ka skolu skaits šajos gados turpinājis samazināties, taču daļa likvidēto izglītības iestāžu slēgtas tikai uz papīra – faktiski turpina darbu kā citas skolas filiāles jeb izglītības programmas īstenošanas vietas. Valsts kontrole 2024. gadā secināja, ka šā iemesla dēļ skolu tīkla reorganizēšana tikai daļēji nodrošinājusi pedagogu darba slodzes un samaksas pieaugumu. IZM Re:Baltica sniegtie dati ļauj secināt, ka Latvijā ir aptuveni 100 šādu “filiāļu”.
Viņa arī uzsver, ka trūkst pēctecības. Proti, “nāk katra nākamā valdība, kas iepriekšējās valdības padarīto ieliek atvilktnē, izceļ jau risinātās problēmas kā jaunas un sola oriģinālāku risinājumu.”
Lūgta nosaukt trīs lietas, kuras pati rakstītu valdības deklarācijā, Rubene min tās pašas, kas tajās jau atrodamas – bet ar piebildi, ka tiešām īsteno.
“Patiešām no sirds sakārtot skolu tīklu pēc būtības, kas atrisinātu daudzas citas problēmas. Jo es saprotu sentimentu, bet nevar vienā groziņā salikt sentimentu un lielas skolotāju algas,” saka pētniece.
Otra lieta būtu beidzot palielināt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei. “Kur te ir problēma? Vēlētājs šo nesapratīs. Tie profesori jau tāpat ir liekēži, un zinātnieki pēta to, kas nevienam nav vajadzīgs,” ironizē Rubene. “Latvijā patiešām valdības līdz galam nav sapratušas, cik liela zinātnei un augstākajai izglītībai ir nozīme, domājot par nākotni, par valsts attīstību (..) Zinātne radījusi moderno medicīnu, tehnoloģijas, pateicoties zinātnei, mēs šobrīd dzīvojam tik labklājīgā sabiedrībā.”
No 2009. līdz 2024. gadam valsts budžeta finansējums pētniecībai un attīstībai pieaudzis gandrīz četras reizes, taču tas joprojām ir viens no zemākajiem ES. Avots: Eurostat
Trešā – sabiedrības izglītības līmeņa celšana un zinātniskās domāšanas veicināšana. “Īpaši mākslīgā intelekta kontekstā ir svarīgi radīt sabiedrību, kas vēlas intelektuāli piepūlēties,” uzsver profesore.
KO SOLĪJA UN KĀ IR?
1,5 % no IKP pētniecībai un attīstībai.
Vismaz viena universitāte 500 pasaules labāko sarakstā.
Obligāta vidējā izglītība.
40 stundu darba nedēļa pedagogiem.
“Protams, ir arī labas lietas,” pēdējos 17 gadus izglītībā vērtē Rubene. Viņa izceļ izglītības digitalizāciju, augstākās izglītības starptautisko atpazīstamību un būtisko skolotāju algu pieaugumu.
Arī Re:Baltica rakstīja, ka pedagogi par algām vairs nesūdzas, taču izglītības sistēmas galvenās problēmas nav atrisinātas.
“Bakstīšanās ar sīkumiem”
Tas, ka mērķi atkārtojas, pats par sevi nav nekas neparasts, vērtē Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. Valsts ilgtermiņa prioritātes tik strauji nemainās. Problēma, viņaprāt, ir citur – valdībām trūkst ambīciju un pārāk bieži notiek “bezjēdzīga bakstīšanās ar sīkumiem”. Kā piemēru viņš min diskusijas par PVN samazināšanu atsevišķām pārtikas grupām: “Valsts būtībā regulē, ka pienam vai cīsiņiem jābūt drusku lētākiem, tā vietā, lai attīstītu nozares, kas mūs var padarīt par miljardiem bagātākas.”
Strautiņa ieskatā valdību deklarācijās jābūt vairāk politikas instrumentiem, nevis sīki definētiem rezultātiem. “Ja esam godīgi, par ļoti daudz ko valstij nav tiešas kontroles. Notiek visādas lietas, ko nevar paredzēt. (..) Vairāk par to, ko darīsim, nevis kāds būs rezultāts, jo rezultātu ļoti lielā mērā noteiks veiksme.”
Neviena valdība neiztiek bez solījumiem mazināt nodokļus. “Pilnīgi skaidrs, ka Latvijā nav fiskālās telpas nekādai nozīmīgai nodokļu samazināšanai,” saka ekonomists. “Visvisādas tēzes par to, ka samazināts PVN veicinās pārtikas ražošanu. Vai samazināts cits nodoklis veicinās vēl kaut ko citu – tās visas ir pasaciņas. Latvijā nav neviens nodoklis tik augsts, lai tā samazināšana varētu kaut ko īpaši veicināt.”
Strautiņš arī saka, ka atbildīgajiem ir bail no improvizācijas, tāpēc valsts ir pārāk birokrātiska. “Bail uzticēties veselajam saprātam,” secina ekonomists. Kā absurdu piemēru viņš min kādu atgadījumu pārtikas pārstrādes uzņēmumā: “Inspektors bija licis uz vairākām lappusēm uzrakstīt nažu lietošanas instrukciju. Runa bija nevis par industriālu griešanas iekārtu, kas darbojas milzīgā ātrumā, bet parastu virtuves nazi.” Strautiņš gribētu deklarācijās vairāk lasīt par domāšanas maiņu, kur gan grūti izmērīt rezultātus.
KO SOLĪJA UN KĀ IR?
Samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru.
Minimālā alga – puse no vidējās valstī.
Valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšana biržā.
Strautiņš uzsver, ka šajos gados ekonomikā ir bijis progress. Kā vienu piemēru viņš min uzņēmējdarbības atbalstu: “Ir visvisādi eksporta atbalsti, konsultācijas, biznesa inkubatori, kredīti, granti un tā tālāk. Ja kāds saka, ka var vēl kaut kā labāk atbalstīt uzņēmējdarbību, tad man jājautā – kā? Mēs esam labi tajā ziņā.”
Veselība – uzlabot var bezgalīgi
Arī veselības nozarē daļas mērķu atkārtošanās ilgākā posmā ir loģiska un pamatota, uzsver Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Ģirts Briģis. “Tādas ir slimību profilakse un veselības veicināšana, jo veselība teorētiski ir nepārtrauktība un to uzlabot un veicināt var bezgalīgi,” viņš saka.
Citādi profesors skatās uz to, ka nozares finansējums gadiem netiek pietiekami palielināts. “Deklaratīvi veselība valdībām ir bijusi prioritāte bieži vai gandrīz vienmēr, bet valsts budžetā tas nav atspoguļojies gandrīz nekad (..) Ja finansējums ilgstoši ir kritiski nepietiekams, tam ir izveidojies sekundārs kumulatīvs efekts, piemēram, cilvēkresursu problēma, konkurences zaudējums privātajam sektoram.”
Briģis uzskata, ka viens no galvenajiem problēmu iemesliem ir kļūdaina ideoloģija un veselības ekonomikas pamatlikumu neizpratne. “Pirms 17 gadiem partijai Jaunais laiks bija pārliecība, ka brīvais tirgus atrisinās veselības aprūpes problēmas automātiski, par paraugu ņemot ASV pirms “Obamas reformu” modeli. Man ar politiķiem tajā laikā par to bija personiskas diskusijas. Līdz šim brīdim gandrīz neviens ekonomists īsti nezina un nesaprot jēdzienu “tirgus neveiksme” veselības aprūpē. Nākamā ideoloģiskā problēma bijusi cerības un kļūdains pieņēmums, ka finansēšanas problēmu var atrisināt ar pakalpojumu saņēmušo iedzīvotāju loka samazinājumu (divu grozu princips),” viņš saka. “Protams, starp cēloņiem var arī minēt neveiksmīgu pārvaldību (e-veselība) un atsevišķu pārvaldītāju (ministru) darbību.”
Jautāts, ko pats liktu deklarācijās, Briģis nosaka: “Laimīgā kārtā neesmu politiķis, kam par to jāizšķiras.” Taču profesors uzskaita vairākas lietas, kas būtu darāmas vai turpināmas. Piemēram, noteikt nozarei fiksētu finansējumu pret IKP – 12 % –, turpināt samazināt zāļu cenas. “Neuzskatīt, ka mums ir kvalitatīva veselības aprūpe – indikatori to neapliecina”.
KO SOLĪJA UN KĀ IR?
Veselības nozares budžets vismaz 12 % no valsts budžeta izdevumiem.
PVN recepšu zālēm 5 %.
Alkohola patēriņa samazināšana līdz 6,9 litriem uz iedzīvotāju (15+ vecumā) jau 2014. gadā.
Veselīgi nodzīvoti mūža gadi vīriešiem – 57, sievietēm – 60.
Turpina arī uz Saeimas vēlēšanām
Daļa mērķu, kas pēdējos 17 gados atkārtojušies valdību deklarācijās un rīcības plānos, atrodami arī partiju programmās uz šīm vēlēšanām.
Visi kandidējošie politiskie spēki sola lētākas vai pieejamākas zāles. Gobzema saraksts un Suverēnā vara / Jaunlatvieši grib, lai PVN visām zālēm būtu 5 %, nevis 12 %, taču Saskaņas Centrs un Stabilitātei! to sola tikai būtiskākajiem/recepšu medikamentiem.
JV un Zaļo un Zemnieku savienība pieturas pie 2014. gadā pirmo reiz izskanējušā solījuma, ka minimālā alga būs puse no vidējās.
Lai gan mērķis palielināt zinātnes finansējumu līdz 1,5 % no IKP ir ceļojis cauri Dombrovska, Straujumas, Kariņa un Siliņas valdībām un tā arī nav sasniegts, JV savā programmā atvēzējusies nu jau uz 3 %.
Gandrīz visas partijas – izņemot Latvijas attīstībai – grib samazināt nodokļus. Sešas no 14 sola atcelt nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam mājoklim, bet divas – visiem. Tāpat daudzi grib samazināt PVN pārtikai, zālēm vai abiem. Vēl viens bieži atkārtots virziens ir darbaspēka nodokļu sloga mazināšana.
Pēc vēlēšanām daļa šo solījumu, visticamāk, nonāks nākamās valdības deklarācijā. Vairāki no tiem Latvijas politiskajos dokumentos dzīvo jau dekādēm.
