Ņikita Andrejevs: Pastāsti, lūdzu, kad un no kurienes Tu atbrauci uz Latviju!
Džozefs Džeks Horgans: Es esmu no Meinas štata ASV. Uz Latviju atbraucu 2013. gadā, un tajā laikā es biju Fulbraita stipendiāts ASV valsts programmā, kas sūta cilvēkus, kas tikko pabeiguši universitāti, uz dažādām valstīm pētnieciskos nolūkos vai arī palīdzēt mācīt angļu valodu. Es tolaik vienu gadu strādāju Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, un bija plānots, ka es palikšu tikai uz gadu. Man ļoti patika Latvija daudzu iemeslu dēļ. Es iepazinos ar ļoti foršiem cilvēkiem, tai skaitā manu brīnišķīgo sievu tajā pirmajā gadā. Tad nu arī tajā laikā es pabeidzu vēstures skolotāju programmu Amerikā. Tajā laikā bija salīdzinoši grūti. Bija liels kontrasts, jo šeit Latvijā bija liels skolotāju trūkums, bet Amerikā bija pārāk daudz cilvēku, kas pabeidza izglītības studijas.
Un tad es domāju, ka varbūt es varu mēģināt palikt ilgāk. Tagad tie ir jau apmēram 14 gadi.
Ko Tu tagad šeit dari? Es saprotu, ka tev ir ļoti daudz dažādu darbu un tu vienmēr esi tādā skrējienā. Pastāsti, ar ko tu nodarbojies šeit.
Visvairāk es strādāju Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā kā angļu valodas, sociālās zinātnes, sociālo zinību un mediju pamatu skolotājs. Strādāju ar skolēniem no 7. līdz 12. klasei.
Mums arī Spīdolas Valsts ģimnāzijā ir starptautiskā bakalaura programma. Liela daļa no mācībām notiek angļu valodā, lai gatavotu skolēnus domāt starptautiski, abās valodās. Tajā programmā es mācu sociālās zinātnes. Es mācu tieši to pašu, ko visiem pārējiem skolēniem. Piemēram, par Satversmi un par cilvēktiesībām, par to, kā darbojas Latvijas vēlēšanu sistēma. Latviešu valodā es arī mācu mediju pamatus, medijpratību. To, kā veidot mediju projektu. Visiem maniem 10. klases skolēniem vajag veidot kādu raidierakstu, īsfilmu, piemēram, dokumentālo filmu. Arī par to, kā analizēt informāciju.
Es arī tagad studēju doktorantūrā. Mana tēma ir tieši par medijpratību, kā nodrošināt skolotāju medijpratību. Ir ļoti labi, ka pēc izglītības reformām bija daudz sasniedzamo rezultātu, kas bija iekļauti valsts izglītības standartos par medijpratību. Bet pēc manas pieredzes un arī pētniecības nav zināms viss tas, kas skolotājam ir jādara. Ir ļoti daudz tālākizglītības programmu par to, bet formālās izglītības ir salīdzinoši mazāk.
Es arī strādāju Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē par angļu valodas pasniedzēju. Tas ir mans darbs. Es arī esmu draudzes priekšnieks Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā.
Mēs arī ar tevi, manuprāt, iepazināmies tieši Anglikāņu draudzē Rīgā. Kā tu atradi šo draudzi un kas tev tajā patīk? Tu esi tik dziļi iesaistījies, ka kļuvi par draudzes priekšnieku.
Jā, bērnībā es nebiju anglikānis. Es biju kongregacionālists (protestantisma virziens – red.). Tajā ļoti daudz kas ir tuvu anglikānismam. Kad es atbraucu uz Latviju, kādus trīs gadus es negāju uz baznīcu regulāri. Man nebija mērķa atrast angliski runājošu baznīcu, jo mans mērķis bija integrēties sabiedrībā, un es negribēju palikt tikai ar ārzemniekiem.
Kad ar sievu nolēmām precēties, mēs gribējām sākt apmeklēt baznīcu, lai varētu precēties tur. “Baltās nakts” pasākumā viesus uzrunāja mācītāja Jana Jēruma-Grīnberga. Mums bija ļoti laba sajūta par viņu. Un tur bija tik draudzīga attieksme.
Es zinu, ka tu veido raidierakstu “Latvia Weekly”, kurā tu stāsti par dažādām aktualitātēm gan politikā, gan citās sabiedrības jomās. Kas ir ideja šim raidierakstam un kā tu to veido?
Jā, es ļoti sekoju ziņām un politikai, un aktualitātēm gan šeit, gan Amerikā. Ziņu kopsavilkumus es sāktu rakstīt tieši pirms 2018. gada vēlēšanām. Mums tagad ir vairākas “Facebook” grupas ārzemniekiem Latvijā, bet tajā laikā bija viena – “Expats Latvia”. Es to iesaku ārzemniekiem, kas šeit dzīvo, tur ir ļoti, ļoti laba informācijas apmaiņa. Bet bija tā, ka es sāku taisīt iknedēļas kopsavilkumus par to, kas noticis, un tad bija daži cilvēki, kas teica – tev vajag sākt kaut kādu mājaslapu vai kaut ko tādu. Tad es sāku emuāru, bet ar draugu Otto Tabūnu redzējām, ka nebija tajā laikā tāda raidieraksta. Maiklam Koljeram, kurš strādā Latvijas Sabiedriskajā medijā, bija kādu laiku raidieraksts “Minutes from Latvia”. Bija ļoti forši, bet to nebija iespējams turpināt. Tad es domāju, ka varbūt mēs varam kaut ko mēģināt. Katru nedēļu mēs ar Otto runājām par aktualitātēm, viņš ir kā enciklopēdija par visu, kas notiek. Diemžēl mums nebija iespējams abiem to turpināt, tāpēc es to turpinu viens pats. Bet ir vēl cilvēki, kas grib dzirdēt par to, kas notiek. Un es mēģinu vismaz pēc manas kompetences iet mazliet dziļāk nekā tikai virsrakstos un dot arī kaut kādu kontekstu.
Pastāsti par to, kā Tu mācījies runāt latviski.
Sākumā bija ļoti grūti. Pirmajā gadā, kad es biju šeit, man bija apmācības. Liels paldies manai pirmajai latviešu valodas skolotājai, kas bija arī mana kolēģe tajā laikā. Viņa ļoti man palīdzēja tai pirmajā gadā, bet es nebiju ļoti sekmīgs skolēns. Bija tā, ka es tobrīd neplānoju, ka turpināšu šeit dzīvot ļoti ilgi. Protams, bija interesanti apgūt jaunu valodu, bet man nebija ļoti nopietna attieksme pret to.
Bet tad, kad es sapratu, ka gribu šeit palikt, es kļuvu nopietnāks. Es esmu apmeklējis vairākus kursus. Protams, arī mana sieva ļoti palīdzēja. Mans lielākais atbalsts bija visi mani kolēģi gan Spīdolas ģimnāzijā, gan Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. Arī manas sievas ģimene, kas bija ļoti pacietīga ar mani.
Viena lieta, par ko ārzemnieki ļoti sūdzas tad, kad viņi grib iemācīties latviešu valodu, ir tā, ka viņi ieiet kaut kur veikalā, mēģina kaut ko pateikt latviski, bet pārdevējs uzreiz pāriet uz angļu valodu.
Es ļoti gribu visus aicināt neņemt pie sirds to, jo, pirmkārt, ir iespējams, ka viņi vispār nepazīst to akcentu, jo latviešu valodā nav tik liela akcentu dažādība kā angļu valodā. Tad ir iespējams, ka viņi vispār nesaprot, ka jūs runājat latviešu valodā tajā mirklī.
Ir arī tā, ka ir daudzi, kas domā, ka tas ir pieklājīgi pārslēgties uz citu valodu, kas ir vieglāka jums. Viņi arī nav jūsu skolotāji, un viņiem vienkārši vajag tikt galā ar to rindu, viņiem jāturpina strādāt.
Bet nepadodies, jo man arī ir bijušas tādas situācijas, un tad arī es esmu mazliet emocionāls pēc tam. Domāju, vai tiešām mana valoda ir tik slikta, ka neviens negrib runāt ar mani latviski. Bet es zinu, ka man ir daudz kļūdu, un man ir ļoti bieži akcents. Bet tajā laikā bija daudz grūtāk saprast, ko es sacīju.
Paldies arī maniem skolēniem. Kad es sāku mācīt medijpratību latviešu valodā, tas ļoti palīdzēja man, jo man bija jādomā latviski. Visu laiku man bija jāizstrādā materiāli latviski, un tad tiešām tas bija liels mirklis, kad manas prasmes sāka kļūt labākas un labākas.
Pastāsti, kas tev visvairāk patīk Latvijā, ja jau tu gribēji šeit palikt un dzīvot. Kas tev visvairāk patīk mūsu valstī?
Man ļoti patīk cilvēki, ar ko es biju iepazinies ne tikai pirmajā gadā, bet arī turpmāk. Tas ir vissvarīgākais. Es zinu, ka ir stereotips, ka ir grūti… Es esmu dzirdējis to no ārzemniekiem, kam ir grūti sadraudzēties ar latviešiem, jo visi nav tādi kā Brazīlijā vai Amerikas dienvidos. Ka visi uzreiz uzaicinās uz mājām. Ir tikai mazliet citādāk.
Es stāstu cilvēkiem, ka ir iespējams aiziet uz kafejnīcu un tad sēdēt blakus cilvēkam 3 stundas un nerunāt neko. Bet, ja jūs sāksiet to sarunu, tad ļoti iespējams, ka jūs kļūsiet par labākajiem draugiem.
Bet nevajag to ņemt pie sirds, jo tā ir kultūras atšķirība. Bet man ir ļoti tuvas draudzības ar vairākiem cilvēkiem šeit. Tā ir viena lieta.
Man arī ļoti patīk latviešu ēdiens, tā noteikti ir viena lieta. Cilvēki parasti smejas par to, ka viens no iemesliem, kāpēc es gribēju šeit palikt, bija griķi. Bet griķi Amerikā ir kaut kāds brīnumēdiens, kas ir ļoti dārgi, jo vispār ir grūti atrast griķus veikalos. Te var iet uz jebkuru ēdnīcu. Un tā ir pamatiespēja. Bet tas ir tik garšīgi, tas ir tik veselīgi.
Arī Latvijas daba, piemēram, Ķemeru nacionālais parks. Ir tik daudz skaistas dabas, man ļoti patīk. Starp citu man ļoti patīk tas, ka nedrīkst būvēt piekrastē. Protams, ka ir izņēmumi. Bet lielākajā daļā no Latvijas krasta var vienkārši iet ikviens.
Jo Amerikā gandrīz katrs kvadrātmetrs piekrastes ir privātīpašums. Ja tas ir pašvaldības īpašums, bet jūs esat no kādas citas pašvaldības, ir jāmaksā, lai piekļūtu tai. Paldies, ka šeit nav tā!
Mēs ar tevi esam satikušies valsts svētku mēnesī. Ko tu vēlētu Latvijai valsts svētkos?
Es novēlu mieru un izturību, jo zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas ļoti, ļoti baidās par nākotni un to, kas notiks. Piemēram, vai ASV turpinās atbalstu Baltijas valstīm, tostarp Latvijai. Un pamats bailēm noteikti ir. Bet Latvija ir pārvarējusi tik daudz savā pagātnē. Piemēram, tas, ka vispār mēs runājam latviešu valodā. Tā nav visās valstīs. Piemēram, es arī esmu Īrijas pilsonis un mans tēvs ir no Īrijas. Tā ir valsts valoda, bet ir tik maz cilvēku, kas runā tajā valodā, jo bija okupācija.
Es ļoti novēlu mieru un izturību, un arī prieku par to, ka ir tik daudz, par ko būt priecīgam Latvijā.
Amerikā man ļoti patīk tradicionālā Pateicības diena. Liela daļa no cilvēkiem to vairs nedara. Bet ir tāda tradīcija, ka Pateicības dienas mielasta vidū visi pie galda pasaka vienu lietu, par ko viņi ir pateicīgi. Amerikā mana ģimene to nedarīja manā bērnībā, un arī es nekad to nedarīju, līdz es pārcēlos uz Latviju. Tad nu ir tā lieta, ka es jūtos mazliet vairāk amerikānis nekā es biju, jo es toreiz biju tikai viens amerikānis starp 300 miljoniem. Un tagad es esmu ieviesis šo tradīciju gan ar manu ģimeni, gan ar maniem skolēniem, ar kolēģiem, ka tiešām vajag domāt par tām lietām, par ko mēs varētu būt pateicīgi. Es novēlēšu, domāt par to, cik daudz mums ir par ko būt pateicīgiem šeit, Latvijā.
Paldies Tev, Džo! Paldies, ka atnāci parunāt. Arī Tev novēlu rast dzīvē lietas, par kurām būt pateicīgam. Un arī tev novēlu rast prieku šajā dzīvē.
