ĪSUMĀ:
Mājokļu krīze arvien vairāk skar vidusslāni
Kopš 2010. gada mājokļu cenas Eiropas Savienībā (ES) pieaugušas vairāk nekā uz pusi, taču dažādas sabiedrības grupas to izjūt atšķirīgi, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Pasaules Panorāma” skaidroja ES aģentūras “Eurofound” pētniece Marija Hailanda.
“Mūsu pētījumi rāda, ka pašreizējā situācijā īpaši smagi tiek skarti cilvēki, kuri mājokļus īrē privātajā tirgū, kā arī mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem. Īrniekiem mājokļa izmaksām jāatvēl arvien lielāka daļa savu ienākumu. Savukārt daudziem mājokļu īpašniekiem šī ienākumu daļa pat ir samazinājusies,” sacīja Hailanda.
Viena no Eiropas pilsētām, kur mājokļa iegāde kļuvusi īpaši sarežģīta, ir Prāga. Saskaņā ar konsultāciju uzņēmuma “Deloitte” aprēķiniem
jauna 70 kvadrātmetru dzīvokļa iegādei Čehijas galvaspilsētā nepieciešamas gandrīz 17 vidējās bruto gada algas. Tas ir viens no lielākajiem rādītājiem pētījumā aplūkotajās Eiropas pilsētās.
Prāgā aptuveni trešdaļa iedzīvotāju mājokļus īrē. Jaunu dzīvokļu būvniecība netiek līdzi pieprasījumam, bet tirgū aktīvi darbojas arī investori, kuri mājokļus iegādājas kā finanšu ieguldījumu, norāda Čehijas Tehniskās universitātes pētnieks Jakubs Nakladals.
“Par mājokļu krīzi mēs runājam tāpēc, ka tā sākusi skart arī vidusslāni. Cilvēkiem ar zemiem ienākumiem mājokļu pieejamība vienmēr bijusi problēma. Agrāk bija ierasts, ka studiju laikā cilvēks īrē dzīvokli, pēc tam sāk strādāt, var saņemt hipotekāro kredītu un iegādāties savu mājokli. Taču mūsdienās arvien vairāk jaunām mājsaimniecībām šādas iespējas vairs nav,” viņš skaidroja.
Slovēnijā situāciju saasina pieaugošais tūristu skaits
Taču mājokļa iegāde ir tikai viena problēmas puse. Slovēnijā lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo sev piederošos mājokļos, tāpēc īres tirgus ir salīdzinoši neliels.
Galvaspilsētā Ļubļanā, īpaši tās vēsturiskajā centrā, daļa dzīvokļu tiek izīrēta tūristiem, nevis pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
“Manuprāt, tūrisms drīzāk pastiprina mājokļu krīzi Ļubļanā, nevis ir tās galvenais cēlonis. Taču pilsētas centrā tā ietekme ir ļoti būtiska, jo pēdējo desmit gadu laikā tūristu skaits Ļubļanā ir strauji pieaudzis un turpina augt,” pastāstīja Slovēnijas Pilsētplānošanas institūta pētniece Ana Rožmana.
Ļubļanas vēsturiskajā centrā pārmaiņas skar arī pilsētas ikdienu. Daļa iedzīvotāju pārceļas citur, bet vietējos pakalpojumus aizstāj tūristiem paredzēti uzņēmumi.
Pieejamu mājokļu trūkumu izjūt arī studenti. Kopmītnēs vietu nepietiek, savukārt par istabu privātajā īres tirgū var nākties maksāt vairāk nekā 400 eiro mēnesī.
“Manuprāt, pašlaik tieši jaunā paaudze izjūt vissmagāko mājokļu krīzes slogu. Taču tas daļēji paliek apslēpts, jo dati rāda, ka Slovēnijā jaunieši vecāku mājas pamet vidēji gandrīz 29 gadu vecumā, kamēr Eiropas Savienībā vidēji aptuveni 26 gados. Tāpēc Slovēnijā ir viens no zemākajiem to jauniešu īpatsvariem, kuri saskaras ar pārmērīgu mājokļa izmaksu slogu. Tas ir raksturīgi valstīm, kur jaunieši vecāku mājas pamet vēlu. Dzīvojot pie vecākiem, viņi statistikā neparādās kā cilvēki, kuriem mājokļa izmaksas rada pārmērīgu slogu. Taču tā vietā viņi maksā ar savu atlikto patstāvību,” teica Rožmana.
Baltijas valstīs mājokļu iegādes iespējas būtiski atšķiras
“Swedbank” mājokļu pieejamības indekss rāda, cik lielu dzīvokli mājsaimniecība ar vidējiem ienākumiem katrā no trim galvaspilsētām var atļauties iegādāties ar hipotekārā kredīta palīdzību.
“Kopumā, skatoties pieejamo mājokļu pieejamību, visaugstākā ir Rīgā, tad seko Tallina. Un trešajā vietā ir Viļņa.
Un kāpēc tā? Viens no iemesliem ir tas, ka Rīgā cenas vidējās cenas dzīvokļiem ir salīdzinoši zemas tādēļ, ka ir liela daļa dzīvokļu tirgū, kas ir sērijveida dzīvokļi un tāpēc, ka ir daudz šo sērijveida dzīvokļu, tie ir salīdzinoši lēti,” sacīja “Swedbank” galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.
Jauno projektu tirgū atšķirības starp Baltijas galvaspilsētām ir daudz mazākas. “Swedbank” aprēķini rāda, ka mājsaimniecība ar vidējiem ienākumiem Rīgā var atļauties aptuveni 60 kvadrātmetru jaunu dzīvokli, bet Tallinā un Viļņā ap 50.
Savukārt īres tirgū viens no mājokļu pieejamību ietekmējošajiem faktoriem ir arī tūrisms un dzīvokļu īstermiņa izīrēšana.
“Tā vairāk ir drīzāk Dienvideiropas problēma. Es teiktu, bet skatoties uz Baltiju. Īres cenas ir tomēr salīdzinoši zemā līmenī. Rīgā tās ir absolūtā izteiksmē viszemākās,” uzsvēra Zorgenfreija.
Eiropas valstis meklē risinājumus mājokļu pieejamības uzlabošanai
Slovēnijā līdz 2034. gadam publisko īres mājokļu būvniecībai un atjaunošanai paredzēts līdz miljardam eiro. No nākamā gada plānoti arī stingrāki ierobežojumi dzīvokļu īstermiņa izīrēšanai tūristiem. Savukārt citviet Eiropā pieejamu mājokļu nodrošināšanai jau gadu desmitiem izmantoti citi modeļi.
“Austrija un Vīne ir vēl viens piemērs. Vīnē ir plašs sociālo mājokļu fonds, un īres tirgus ir liels un stabils. Sociālo mājokļu piedāvājums palīdz ierobežot arī īres cenas privātajā tirgū,” sacīja Hailanda.
Tomēr arī Vīnē pieprasījums pēc mājokļiem saglabājas augsts, un cilvēkiem, kuri tikai ienāk īres tirgū, cenas joprojām ir augstas.
Pērnā gada nogalē Eiropas Komisija nāca klajā ar pirmo kopējo pieejamu mājokļu plānu. Tas paredz veicināt investīcijas un būvniecību, taču konkrētu risinājumu ieviešana lielā mērā joprojām būs atkarīga no dalībvalstu un pašvaldību lēmumiem.
