Šis raksts nav ieteikums iegādāties vai pārdot vērtspapīrus.
ĪSUMĀ:
Par akcijām un plāniem
Biržas lietas
Rakstu sērija, kurā pēc pārskatu iesniegšanas iztaujājam lielāko biržā izgājušo Latvijas uzņēmumu vadītājus par biznesa attīstību, plāniem un akciju cenu svārstībām.
“Hipsteru kafijas” uzņēmuma akcijas kopš nonākšanas biržā piedzīvojušas tikpat dramatiskus līkločus kā savulaik cita modes lieta – “Madara Cosmetics”. Tikai daudz ātrāk. Vispirms vienā gadā to cena uzšāvās no 6 līdz 26,8 eiro – gandrīz par 350 %. Pēc tam strauji nokrita līdz 12 eiro. Tomēr gandrīz divu gadu bilance joprojām ir itin pievilcīga – akciju vērtība ir divreiz lielāka nekā sākumā.
Protams, ikviens sevi cienošs eksperts te pasmīnēs un izteiks kādu skeptisku piezīmi par vietējā akciju tirgus likviditāti. Proti, procentuāli skaitļi izskatās skaisti, taču nopietniem investoriem te īsti nav ko darīt – darījumu apjomi ir niecīgi. Vidēji dienā biržā tirgo mazāk nekā simt akciju. Ja mēģināsi uzreiz pārdot tūkstoti, vari nograut tirgus līdzsvaru un izjaukt visu spēli. Par šīm tirgus īpatnībām jau esam rakstījuši.
No otras puses, tiem, kuri iegulda, piemēram, tūkstoti eiro, apjomi ir pietiekami. Pārvērst vienu trijos vai četros tūkstošos – kas gan tur slikts?
Taču kā klājas pašam biznesam?
Kad “Kalve Coffee” 2024. gada nogalē sāka kotēt akcijas biržā, mērķis bija skaidrs – no vairāk nekā 1100 investoriem piesaistītos 1,16 miljonus eiro ieguldīt ekspansijā ārvalstīs. Četrām Rīgas kafejnīcām trīs līdz piecos gados bija plānots pievienot vēl 30 – vispirms Igaunijā un Lietuvā, bet pēc tam galvenokārt Rietumeiropā.
“Kalve” vadības kļūda bija mēģinājums vienlaikus sasniegt divus mērķus – atvērt jaunas kafejnīcas un strauji palielināt peļņu. Tas neizdevās. Ekspansijas dēļ 2025. gads beidzās ar zaudējumiem – pirmo reizi uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē.
Īsumā: bizness Latvijā joprojām pelnīja, taču ārvalstu kafejnīcu zaudējumi bija lielāki.
Foto: Publicitātes attēls “Kalve Coffee” Parīzē
Interesanti, ka jau pirms akciju sākotnējā publiskā piedāvājuma (IPO) tirgus dalībnieki pauda piesardzību, atgādinot par “Lido” pieredzi Vācijā. Arī Gunāra Ķirsona uzņēmums devās atkārtot vietējo veiksmes stāstu ārzemēs, taču galu galā veltīgi zaudēja vairāk nekā piecus miljonus eiro. “Kalve” ir pārliecināta, ka tās gadījums ir citāds un iecere izdosies. Pēdējais attīstības gads gan liecina par konfliktu starp izaugsmi un rentabilitāti.
No vienas puses, izaugsme turpinās. 2026. gada pirmajā pusgadā apgrozījums pieaudzis par 53 % (no 2,18 miljoniem līdz 3,34). Ārvalstu tirgi jau nodrošina gandrīz piekto daļu jeb 19 %.
Taču medaļai ir arī otra puse. Rentabilitāte strauji sarūk. Un, kas īpaši būtiski, naudas plūsma ir negatīva. Uzņēmuma kontos atlikusī nauda rūk līdz ar katru finanšu pārskatu. Pēc IPO 2024. gada beigās uzņēmuma rīcībā bija 1,15 miljoni eiro; 2025. gada beigās – 400 tūkstoši, bet 2026. gada jūnija beigās – vairs tikai 258 tūkstoši eiro. Vienlaikus pieaug arī kredītsaistību slogs.
“Mūsu galvenais izaicinājums joprojām ir eksporta tirgi, kur mums jāturpina darbs pie katras lokācijas pamatdarbības bezzaudējumu punkta (break-even) sasniegšanas,” teikts jaunākajā “Kalve Coffee” finanšu pārskatā.
Par to arī runājām.
Kapučīno Rīgā maksā vairāk nekā 3 eiro, bet Parīzē – gandrīz 6 eiro
Pirmā pieredze Francijā un Portugālē. Kādi bija pārsteigumi?
Pirmā saskare ar realitāti bija, ka birokrātija katrā valstī tomēr būtiski atšķiras. Mēs esam pieraduši strādāt Latvijā, un ārzemēs tā birokrātija ir daudz lielāka. Ir dažādi šķēršļi, sākot biznesu. Viens ir rakstīts likumā, bet, saskaroties realitātē ar ierēdņiem – vienalga, Lisabonā vai Parīzē, – bieži nāk klāt nezināmi faktori.
Taču nav nekas tāds baigi sarežģīts. Esam daudz ko mācījušies un ar visiem izaicinājumiem tikuši galā.
Vebinārā minējāt, ka kafejnīca Āgenskalna tirgū rāda labus rezultātus. Astoņos no desmit gadījumiem, kad es ienāku tirgū, pie “Kalves” ir neliela rinda. Kā jūs to salīdzinātu ar jūsu kafejnīcām Parīzē vai Portugālē apgrozījuma ziņā?
Nevar salīdzināt, jo, teiksim, Valdemāra ielā mums ir 60 sēdvietas, bet Stabu ielā – 12. Mēs skatāmies, lai apgrozījums uz kvadrātmetru būtu pietiekami liels. Bet arī – apgrozījums Lisabonā, Parīzē vai Rīgā ir dažādas lietas. Kapučīno Rīgā maksā virs 3 eiro, bet Parīzē – gandrīz 6 eiro. Arī izmaksas ir citas.
Foto: Publicitātes attēls “Kalve Coffee” kafejnīca Parīzē
Rīgā mēs jau esam zināmi, un tas ir cits konteksts nekā pilnīgi jaunam zīmolam citā tirgū. Āgenskalnā atvērām [kafejnīcu] 2022. gadā. Pagājuši četri gadi. Es domāju, ka šo rezultātu eksportā būsim sasnieguši daudz ātrāk. Mūsu lielākais izaicinājums īstenībā ir laiks. Primārais mērķis ir pēc iespējas ātrāk nonākt līdz “break-even” jeb bezzaudējumu līmenim. Tur jāizdara tas pats, ko izdarām šeit, un rezultāts sekos.
Vai pēdējos mēnešos jau redz, ka atsevišķas ārzemju kafejnīcas tomēr kļuvušas pelnošas?
To diezgan precīzi publicēsim gada pārskatā, bet kopumā dinamika ir augšupejoša.
Jums sākumā bija plāns 2025. gadā sasniegt EBITDA peļņu [peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas] 1,2 miljonu eiro apmērā. Izrādījās, nav reāli (rezultāts – tikai 155 tūkstoši). Kas nogāja greizi?
Pirmkārt, es vēlos pateikt, ka mēs esam šeit ilgtermiņā un šo ceļu tikai sākam. Doma bija tāda: 2025. gadā atvērt kafejnīcas tikai Baltijā. Taču mēs bišķīt pabīdījām plānus, atvērām četras Baltijā un tad arī Parīzē un Lisabonā. Tā bija 2025. gada nogale un 2026. gada sākums. Respektīvi, mēs šo plānu pakoriģējām, lai ātrāk sasniegtu eksporta potenciālu ārpus Baltijas. Viens no iemesliem bija tas, kā mums gāja Igaunijas tirgū. Mums vienmēr šķita, ka tur novērtē kvalitāti. Taču būšu atklāts – Igaunija mums sagādā vislielākās grūtības.
Kāpēc tā?
Vairāki iemesli. Nacionālās iezīmes. Ekonomika. Igaunijā ekonomiskā enerģija ir nedaudz zemākā punktā, ja salīdzinām ar Latviju un Lietuvu. Tas viss summējas.
Ko jūs domājat ar “ekonomisko enerģiju”?
Pirktspēju. Ja paskatās datus par pagājušo gadu, viņiem arī lielveikalu apgrozījums bija stipri zemāks. Arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tur bija augsts, līdz ar to tas ietekmēja pirktspēju.
Neesmu ekonomists, bet man šķiet, ka Igaunijā tomēr sākās “paģiras” no pensiju fondu naudas atdošanas tautai, kad to varēja brīvi izņemt un viss pēkšņi ieplūda ekonomikā. Cenas gāja uz augšu, bija eiforija. Bet tagad tā realitāte parādās. Interesanti būs pavērot, kas notiks Lietuvā.
Foto: Publicitātes attēls “Kalve Coffee” kafejnīca Miera ielā
Igaunijā jums bija trīs kafejnīcas. Šobrīd palikušas divas.
Jā, vienu aizvērām. Tas bija diezgan sāpīgs lēmums, bet neveiksmes ir nepieciešama daļa no biznesa attīstības. Tā parāda realitāti — ko mēs varam un ko nevaram.
Es vēlāk vēl pajautāšu par to slēgto kafejnīcu. Taču vai šobrīd abas Tallinas kafejnīcas jums joprojām sagādā vislielākās problēmas ārzemēs, vai jau kļūst labāk?
Izaugsme tur ir, taču ļoti lēna. Nevar salīdzināt to kāpumu, kas ir gan Viļņā, gan Parīzē un Lisabonā.
“Starbucks” vai “Caffeine” meklē cilvēku plūsmu. Mēs tā nedarām
Par to slēgto vietu. Igaunijas kolēģi stāsta, ka tā bija diezgan neveiksmīga lokācija ar mazu cilvēku plūsmu. Kad pirms daudziem gadiem runāju ar vienu kafejnīcas īpašnieku, jautāju: kā jūs zināt, kur būs laba vieta? Viņš teica, ka darbinieks vienu dienu stāv uz ielas un fiksē, cik cilvēku dienas laikā tur iet. Jūsu gadījumā ar ekspansiju ārzemēs katras kļūdas cena var būt nepatīkama. Kā jūs izvērtējat konkrētās lokācijas ārzemēs?
Pirmkārt, es domāju, mēs esam tiesīgi kļūdīties. Tas ir normāli. Par lokāciju… Tajā pašā mājā [Tallinā] ir kafejnīca – bišķīt cita profila, daudz zemākas kvalitātes – bet tur visu laiku ir cilvēki.
Mums ir savs algoritms, kā vietas meklējam. Neesmu to gatavs izklāstīt, bet, pirmkārt, mēs meklējam vietējo profesionāli, kurš pazīst pilsētu, rajonus.
Tajā pašā laikā mēs neskatāmies uz kafijas biznesu kā lielās ķēdes, piemēram, “Starbucks” vai “Caffeine”. Viņi meklē ielas ar cilvēku plūsmu, krustojumus. Mēs tā nedarām. Teiksim, Stabu ielā nevienā brīdī nav liela plūsma vai tajā pašā Baznīcas ielā, vai Miera ielā.
Mūsu mērķis ir nevis konkurēt ar plūsmu un cenu, tādiem vieglajiem faktoriem, bet gan kvalitāti.
Un mēs ticam, ka tā vari to cilvēku plūsmu arī pamainīt un daļēji novirzīt uz savu pusi. Tas prasa laiku. Varbūt ir nedaudz dārgāk, bet rezultāts ir ilgtspējīgāks. Teiksim, Rīgā ap 70–80 % mūsu viesu ir pastāvīgie klienti.
Bet tā, ko jūsu draugs teica, ir ļoti laba metode. Apstājies un pavēro cilvēku ieradumus.
Foto: Publicitātes attēls “Kalve Coffee” kafejnīca Parīzē
Bet Parīzē jūsu darbinieks nestāv un nevēro?
Mums ir vietējais pārstāvis, kurš ir profesionālis. Kopā braucam, ejam cauri sludinājumiem, skatāmies. Ir vairākas lietas, ko ņemam vērā.
Es skatos uz jūsu naudas plūsmu – cik ātri pēdējā pusotrā gadā samazinās naudas atlikums kontā. Vai pareizi saprotu, ka šobrīd jums nav rezervju, lai atvērtu jaunas kafejnīcas?
Naudas plūsma ir viens no lielākajiem riskiem uzņēmumiem tieši tādā stadijā, kādā mēs esam, – kad ļoti strauji jāattīstās. Jaunie tirgi sākumā ir jāsubsidē. Tas ir normāli. Protams, mūsu mērķis ir samazināt riskus, diversificēt gan biznesu, gan arī kredītu portfeli. Sekojam, lai finanšu plūsma nenokristu līdz pašu noteiktajam kritiskajam minimumam. Jā, tas ir absolūti būtiski šobrīd.
Cik ilgi jāgaida, lai saprastu, vai konkrētā kafejnīca būs veiksmīga?
Parasti pirmie pāris mēneši ir ieskriešanās, pēc tam sākas pietiekami sakarīga finanšu plūsma. Bet mēdz būt dažādi. Ideālā gadījumā kafejnīcas investīcijas tiek atpelnītas divos gados. Summa nav tik liela — ap 100 tūkstošiem, lai atvērtu vienu “espresso telpu”. Bet tirgus no tirgus atšķiras.
Mēs jau arī pirmo reizi strādājam ārzemēs un paši mācāmies. Man nav atbilžu uz visiem jautājumiem, ko es labprāt gribētu zināt.
Piemēram, par vēršanu ciet. Pasaulē ir vairāki lieli zīmoli, piemēram, “Joe & The Juice”, kas šobrīd Eiropā ver vaļā ļoti daudz kafejnīcu un iet arī Amerikā [Dānijā radīts tīkls, kas pēc formāta ir līdzīgs “Starbucks”, taču ar uzsvaru uz sulām un veselīgu uzturu. Šobrīd tam ir vairāk nekā 500 kafejnīcu vairāk nekā 20 valstīs Eiropā, ASV, Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Āzijā – aut.] Viņu stratēģija ir vienkārša: atver 50 kafejnīcas, un pēc x mēnešiem aizver desmit, kas neiet.
Mūsu gadījumā jau arī… Aizveram kafejnīcu Tallinā un lielu daļu ieguldījumu – iekārtas, mēbeles un tā tālāk – varam pārcelt uz citu vietu.
Riski, ģeopolitika, karš. Lielā dzīve ārpus Baltijas
Atvērt kafejnīcu Rīgā vai Parīzē – vai izmaksas ir līdzīgas, proti, abās 100–150 tūkstoši eiro?
Jā. Var būt dažādi dizaina risinājumi, arī atkarīgs no telpas. Teiktu tā – 100 līdz 150 tūkstoši ir reāli. Bet varam arī pieiet radoši un atvērt par 75 tūkstošiem.
Biznesā pieņem, ka sākumā ir vieglāk augt vietējā tirgū. Skatoties uz jūsu kolēģiem – vai konkurentiem – no “Rocket Bean”, šķiet, arī jums te vēl būtu, kur augt. Latvijā jūs varat nopelnīt. Vai nebūtu loģiskāk vispirms vairāk attīstīties te un tad iet uz ārzemēm ar lielāku finansiālo spilvenu?
Jūsu teiktajā ir loģika, taču tas nav vienīgais ceļš. Atkārtošos – mēs skatāmies ilgtermiņā. Un ilgtermiņā “lielā dzīve” ir ārpus Baltijas. Tā ir pilsētās, kur ir ļoti daudz cilvēku, mazāka sezonalitāte un tā tālāk. Protams, es pieļauju, ka mums arī Rīgā vēl pietiek vietas. Taču mūsu mērķis nav audzēt visu biznesu Latvijā, bet gan atvērt kafejnīcas Rietumeiropā, jo tur ir lielākais potenciāls.
Turklāt, ņemot vērā dažādus ģeopolitiskos apstākļus, vēlamies diversificēt riskus. Ja jāizvēlas atvērt vēl vienu kafejnīcu Rīgā vai Parīzē, tad ejam uz turieni.
Ģeopolitiskie riski – domājat, Latvijā Putins biznesu atņems?
Nē, tas nav tikai par konvencionālu karu. Bet mēs dzīvojam riska zonā, un ģeopolitiskā situācija kopumā ietekmē investīciju apjomu Latvijā.
Jūsu sākotnējais mērķis – 30 kafejnīcas trīs līdz piecos gados pēc IPO – joprojām šķiet aktuāls vai ir pārāk optimistisks?
Mērķis ir reāls, bet to ietekmē dažādi apstākļi. Komandas spēja, sakritības, telpu pieejamība konkrētos tirgos. Plānošanā ir jādomā uz priekšu. Taču, piemēram, “Airbus” lidmašīnas pasūtītājam būs pieejamas pēc 10–15 gadiem. Mūsu spēks ir ātri mainīties, izvērtēt apstākļus un pielāgoties situācijai, lai ilgtermiņā gūtu lielāko labumu. Tāpēc mūsu gadījumā pateikt, kas būs 2029. gadā, ir diezgan grūti.
Jā, mēs koriģējam EBITDA [prognozi, uz leju], taču apgrozījums ļoti būtiski pieaug. Visos segmentos.
Pie tādas dinamikas plānojam pieturēties. Tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc piecus gadus pēc IPO mēs nebūsim tur, kur domājam – un varbūt vēl tālāk.
Apgrozījuma kāpums virs 50 % – cik ilgi var turēt tādu tempu?
Ja būtu tikai Baltijā, kāpuma tendencei būtu ierobežojumi. Ārpus Baltijas tendence var būt pilnīgi cita. Mēs esam, kā paši sakām, nevis “money driven”, bet “value driven” uzņēmums [no angļu valodas: “balstīts nevis naudā, bet vērtībās” – aut.]
Mūsu virsmērķis jeb misija ir radīt pēc iespējas lielāku nospiedumu un pieņemt biznesa lēmumus, kas ir visu iesaistīto interesēs. Līdz ar to mums nav ierobežojumu. Mēs ejam esošajos tirgos. Redzam, ka ir potenciāls.
Bet jaunu kafejnīcu atvēršana ārvalstīs ir uz pauzes, kamēr tiksiet līdz brīdim bez zaudējumiem?
Tas ir šogad. Viens posms noiets, mācību stundas esam sapratuši. Šis brīdis domāts, lai sagrupētos un nākamgad ietu tālāk.
Bizness sākas, ja mazā teritorijā ir 5+ kafejnīcas
Igaunija jūs pārsteidza vissliktākajā nozīmē, bet kas – vislabākajā?
Uz šo jautājumu es labāk atbildētu pēc pāris gadiem. Esam tikko sākuši. Parīze ir forši aizgājusi. Ar Lisabonu tas pats. Bet mēs tur esam baigi svaigie. Lai varētu labi un saturīgi atbildēt, vajadzētu drusku ilgāk pastrādāt. Mūsu bizness nav tāds ātrais, kur ieguldi kaut ko “Google” reklāmā, un viss aiziet. Mums ir citādāk: fiziskās lokācijas, darbs ar kopienu, ar vietējiem cilvēkiem. Laikietilpīgi.
Ar divām kafejnīcām vienā valstī vispār ir iespējams strādāt ar peļņu? Tur taču ir fiksētie izdevumi, vietējā grāmatvedība un tā tālāk.
Arī ar vienu var strādāt ar peļņu, bet tas nav nekāds bizness. Tas ir dzīvesveids, kas nav mūsu mērķis. Bizness sākas, ja mazā ģeogrāfiskā teritorijā ir vairāk nekā piecas kafejnīcas.
Vai ir kādi uzņēmumi, uz kuriem skatāties kā piemēru – mēroga, tīkla ziņā?
Dzīvojam unikālā situācijā, kad tradicionālais un visiem saprotamais kafijas tirgus mainās no komerckafijas uz speciālo (“specialty coffee” –angļu val.) Ir ļoti daudz pietiekami kvalitatīvu spēlētāju, bet viņi darbojas vienā valstī. Piemēram, “April Coffee Roasters” Dānijā. Viņiem, šķiet, ir kādas 15 [kafejnīcas]. Vai “WatchHouse” Anglijā, “The Barn” Vācijā. Bet nav neviena tāda tipa uzņēmuma, kas ir speciālās kafijas grauzdētava ar savu ķēdi un darbojas dažādos tirgos. Tāpēc nav tāda piemēra, uz ko skatāmies un sakām – jābūt kā šiem. Un, ja mēs salīdzinām savas kafijas kvalitāti ar labākajiem Anglijā vai Dānijā, – nevienā brīdī neesam sliktāki. Pat labāki. Tāpēc jau no pirmās dienas vēlamies būt nevis otrais vai trešais vagons, bet gan lokomotīve.
Taču mēs neesam vienkārši tīkls. Mūsu mērķis ir, lai kafejnīca būtu daļa no apkaimes.
Cik redzu, gan “WatchHouse”, gan “The Barn” ir kafejnīcas arī ārvalstīs.
Viņiem ir cits modelis. Piemēram, “The Barn” ir viena kafejnīca Korejā, viena Dubaijā, viena Maljorkā. Bet tas nav tīkls.
Visos segmentos jums ir kāpums virs 50 procentiem, arī B2B. Kur ir grūtāk?
B2B mums ir maza komanda, kas rāda lieliskus rezultātus. E-komercijai ir lielākais potenciāls, ko tikai sākam atvērt. Bet tur mums vēl nav kompetences, tās tikai veidojam.
Ja runājam par Latviju un B2B, tirgus ir ierobežots. Pieminējāt “Rocket Bean”. Viņus var saukt par konkurentiem, var par aroda brāļiem. Viņu apgrozījuma lielākā daļa ir tieši B2B. Mums nedaudz citādi. Tai pašā laikā šogad aktīvi sākam strādāt pie B2B segmenta Igaunijā. Varētu būt pietiekami liels potenciāls, jo tur konkurence nav tik liela.
Kafejnīcas Francijā un Portugālē – tas ir pirmais solis, pēc kura iet uz B2B segmentu?
Ne uzreiz, bet… Tas segments paredz nedaudz citu biznesa struktūru, tehnisko atbalstu un tiesības izplatīt iekārtas konkrētā reģionā. Mēs domājam par risku diversifikāciju. Ja spējam piedāvāt gan B2B, gan B2C, gan e-komerciju vienā tirgū, esam daudz konkurētspējīgāki. Igaunijā mēs to jau darām, jo šis tirgus ir tepat. Varam diezgan ātri aizbraukt, reaģēt, uzstādīt iekārtas.
Parīzē būtu drusku citādi. Bet kāpēc ne?
Lasi citas “Biržas lietas” sērijas intervijas ar uzņēmumu vadītājiem:
