Amerikas Savienotajās Valstīs Gruziņš studējis vēsturi un žurnālistiku, bet maģistra grāds saņemts jau Eiropā – Briselē, kur mācījies starptautiskās attiecības. 2014. gadā atgriezies Latvijā un sociālo zinātņu doktora grādu ieguvis Latvijas Universitātē, pētot dzīvesstāstus tiem, kuru tēvs bijis kādas okupācijas armijas karavīrs. Pētījumu procesā radījis pat jaunu terminu “apspiedošā atmiņa”. Tā apspiež visu, kas nesaskan ar režīma identitāti un liek paust to, kas iekļaujas režīma naratīvā. Baidoties no padomju terora, cilvēki atteicās no savām morālajām vērtībām un piedalījās režīma stutēšanā. Piemēram, viens no pētījumam intervētajam padomju laikā bija skolotājs, un viņš pats sevi sauca par vēstures viltotāju. Plašāk par izpētīto Oskaru Gruziņu iztaujāja Latvijas Radio žurnāliste Ilze Kuzmina.
Raksta ceļvedis:
Paaudzēs mantotās bailes
Kāpēc promocijas darbam izvēlējāties tieši šo tematu?
Tēma radās Eiropas Savienības programmas “Apvārsnis 2020” Marijas Sklodovskas-Kirī projektā. Biju viens no 12 pētniekiem dažādās valstīs Eiropā un arī ārpus Eiropas, kas pētī tieši bērnus, ko angliski sauc “Children of War”. Latviski tādas terminoloģijas nebija. Es viņus saucu par kara dēļ dzimušiem bērniem. Tas nozīmē, ka māte ir Latvijas civiliedzīvotāja, bet tēvs ir ārzemju karavīrs Otrajā pasaules karā. Tas nozīmē, ka tēvs ir vai nu vācu, es gan drīzāk viņus saucu par trešā reiha karavīriem, jo, ja Vācija neiekļauj visas tās valstis, kas karoja šajā pusē, vai nu padomju karavīrs. Šie bērni dzimuši starp 1941. un 1949. gadu. Protams, šos cilvēkus nebija nemaz viegli atrast, jo daudziem viņu identitāte bija slēpta. Ja mēs runājam tieši par Trešā reiha karavīru bērnu grupu, tad ļoti daudzi pētījuma dalībnieki pat nevarēja nosaukt sava tēva vārdu. Daudziem stāsti [par viņu izcelsmi] nenāca tieši no ģimenes, bet no apkārtējiem.
Viņi bija dzirdējuši kaut kādas baumas. Protams, tas klusums un nezināšana jau arī bija pētījuma fokuss. Vienā gadījumā bijām sarunājuši interviju, bet pirms intervijas kundze man zvanīja un teica: “Nē, ziniet, es pārdomāju, nepiedalīšos. Tomēr man bail, ka kaut kas varētu notikt, ka Krievija varētu te ienākt, ka režīms varētu mainīties un, ja piedalīšos pētījumā, tad būs dati, ka es esmu bijusi nelojāla. Mani uztrauc, ka tas varētu vērsties pret maniem bērniem un mazbērniem.”
Bailes, kas tika iedzītas cilvēkiem mūža garumā un kas tiek mantotas no ģimenes, tās vienkārši nepazūd kopā ar režīmu.
Beigās savācu 43 intervijas, bet no tām 39 atbilst pētījuma kritērijiem. 38 intervijas ir ar kara dēļ dzimušajiem bērniem, bet 39. bija māmiņa, kas vēl bija dzīva.
Tātad sieviete, kura pati bija attiecībās ar šo ārvalstu karavīru?
Jā, viņa jau bija 92 gadus veca tajā brīdī, kad viņu intervēju, un tas bija arī vienreizēji, ka varēju parunāt ar cilvēku, kas to visu piedzīvoja. Jo kara laiku bērnu stāsti bija ar trūkumiem. Viņi var pastāstīt tikai to, ko viņiem ģimenē stāstīja vai nestāstīja par kara laiku, par mammu un tēvu, par to, kā viņi iepazinās.
Vai tie bērni, par kuriem ir runa jūsu pētījumā, ieņemti labprātīgās attiecībās vai tomēr bija arī gadījumi, kad šie bērni dzima izvarošanas rezultātā?
Pētījuma fokuss, protams, nebija par ieņemšanas apstākļiem, bet no 38 dalībniekiem viens gadījums noteikti ir izvarošanas, ko veica padomju karavīrs, rezultāts. Divi intervētie pieļāva iespēju, ka tas tā varētu būt bijis. Tajos gadījumos viņu tēvi bija no vācu armijas. Tomēr precīzi viņu izcelsme nav zināma.
Tomēr pārsvarā attiecības, kurās radās šie bērni, bija mīlestības dēļ. Ja atgriežamies pie tās kundzes, kas 92 gadu vecumā stāstīja par savu romānu ar karavīru, tad viņa stāstīja, kā kopā gāja uz kino, baznīcām, parkiem, par zvaniem uz viņa darbavietu, randiņiem. Kad karš gāja uz beigām, gaidāmā bērna tēvs mēģināja organizēt sievietes pārcelšanos no Latvijas uz tā laika Kēnigsbergu, tagadējo Kaļiņingradu, kur viņam bija radinieki. Bet kara apstākļi mainījās, viss bruka tik ātri, ka viņa nepaspēja pārcelties. Vēstule, ko viņš bija atstājis, lai sieviete nodod radiem, protams, tika sadedzināta. Tā viņi tika šķelti ar dzelzs priekškaru un viņi satikās atkal tikai 2000. gadā, jo mazbērniem bija interese saorganizēt tikšanos, atrast kungu.
Faktiski viņi gribēja atrast savu vectēvu?
Jā! Bija arī gadījumi, kad attiecības ar ārzemju karavīriem veidojās pragmatisma dēļ. Bija viens gadījums, kad pirmās padomju okupācijas laikā ģimene no laba sociālā stāvokļa bija ievesti nabadzībā. Kad sākās vācu okupācija, māte mudināja savu meitu uzsākt attiecības ar vācu virsnieku, lai ģimenei nebūtu bads.
Bija gadījums, atlasīja padomju karagūstekņi, kas būtu meitas gaumē.
Vai pareizi saprotu, ka, izvēloties karagūstekni, kas strādās viņu saimniecībā, latviešu zemnieki izvēlējas tādu smukāku, kas varētu patikt meitai?
Jā, bet tas bija ar domu, ka šādas attiecības varētu nosargāt ģimeni no deportācijām. Meita, kas radās karagūstekņa un latvietes attiecībās, stāstīja, ka pēc otrreizējās padomju okupācijas visas apkārtnes ģimenes deportēja, bet viņas mamma un vecmāmiņa kaut kā izglābās.
Tāpēc, ka mammai bija bijušas attiecības ar krievu karagūstekni?
Tā viņi domāja. Par karagūstekņiem bija vairāki stāsti, ka jauni cilvēki, strādājot kopā vienā saimniecībā, iemīlējās. Protams, tolaik bija arī īsas attiecības, pārsvarā ar padomju armijas pārstāvjiem, jo tēvs drīz tika pārvietots kā jau armijas sastāvā esošs vai arī atgriezās pie savas ģimenes Krievijā vai Ukrainā. Attiecības ar vācu karavīriem, man šķiet, bija kaut cik izplatītas, bet tādu pašu secinājumu es nevarētu teikt par padomju karavīriem.
Es saprotu tās sievietes, kas padomju gados slēpa to, ka bērna tēvs ir vācu karavīrs. Lasot jūsu promocijas darba kopsavilkumu, mani pārsteidza, ka sievietes mēdza slēpt arī, ja bērna tēvs bija padomju karavīrs. Kāpēc? Vai sievietes par to kaunējās?
Par kaunu nevarētu runāt, jo tas vismaz pētījuma datos neuzrādās. Taču bija klusēšana kaimiņu dēļ vai klusēšana čekas dēļ. Un te mēs nonākam līdz tam, kā atšķiras sociāli nomāktas un institucionāli apspiestas atmiņas.
Jā, padomju karavīru bērnu ģimenes arī mēdza klusēt par tēvu, bet tās bailes nebija režīma dēļ. Tās bija sociāli nomāktas atmiņas. Savukārt ģimenes, kuru tēvs bija Trešā reiha kareivis, klusēja bailēs no režīma.
Protams, bija arī gadījumi, kad neklusēja, bet bija gadījumi, kad klusums bija arī ģimenēs, kur tēvs bija padomju karavīrs, bet tas nebija tādēļ, ka bija bailes no režīma, neviens gadījums šajās ģimenēs nebija bailēs no režīma. Klusumam bija pilnīgi cita motivācija. Teiksim, par privātām lietām tajā laikā īsti nestāstīja viens otram. Un mēs saprotam, kāpēc tas tā bija. Tas bija kolektīvo baiļu dēļ no čekas, no aresta, no deportācijām, no nāves.
Bet tātad tikai tiem, kuriem tēvs bija Trešā reiha karavīra, bija šāda veida bailes?
Tā tas ir. Ja raugāmies tikai uz izcelsmi, tad tikai šai grupai bija bailes no režīma. Bet, ja mēs neraugāmies uz izcelsmi, tad abas grupas (tie, kuriem tēvs ir Trešā reiha karavīrs, un tie, kuriem tēvs ir padomju karavīrs,) ir gandrīz vienādas: viņiem ir ļoti līdzīgas ģimenes, viņi aug tajā pašā sistēmā, iet tajās pašās skolās. Viņiem visiem bija kopīgas bailes nerunāt par reliģiju, nerunāt par politiku, nerunāt par ģimenes vēsturi, nerunāt par nacionālo vēsturi. Te arī parādās lielie secinājumi, ka tās grupas ir gandrīz vienādas, tās atšķiras tikai ar tēva izcelsmi. No pētījuma dalībniekiem 36 zināja un redzēja, vai paši piedzīvoja konkrētas padomju represijas, 25 stāstīja par nāves draudiem vai režīma vardarbību pret savu ģimeni un 31 kā iemeslu klusēšanai, meliem vai atmiņu dzēšanai minēja bailes no padomju režīma.
Pētījuma procesā skatījos arī uz diskrimināciju. Ir institucionālā un sociālā diskriminācija. Kad skatāmies uz diskriminācijas rādītājiem padomju ģimenei, tā nav publiska, bet ģimenē ir tā saucamā rīvēšanās, pārmetumi par bērna tēvu kā okupantu. Bija pat viens gadījums, kad dārzā bija kautiņš starp onkuļiem un tēvu.
Un tēvs bija padomju karavīrs?
Jā!
Sanāk, ka ģimenēs, kur bērna tēvs bija Trešā reiha karavīrs, to varbūt vairāk slēpa vai vairāk baidījās no represijām, bet tuvinieki sievieti tā nenosodīja?
Jā, un arī sabiedrībā tieši pret padomju karavīru bērniem vairāk bija slēpta diskriminācija. Tā vienā gadījumā – bērni nedrīkstēja sēdēt blakus skolā šim padomju bērnam.
Respektīvi, citu bērnu vecāki teica: tam bērnam blakus nesēdi, jo viņa tēvs ir padomju karavīrs vai okupants?
Tā izriet no pētījuma dalībnieka stāstītā, bet varam tikai minēt, protams, kā tas viss bija noklusināts. Bija arī ģimenes, kas neslēpa, ka bērna tēvs ir Trešā reiha karavīrs. Nav nekādu rādītāju, ka viņus padomju režīms būtu kaut kā diskriminējis. Taču tā ir pašcenzūra, kad cilvēki paši pielāgo savu atmiņu, to, ko stāsta ģimenei, ko stāsta publika, lai tas atbilstu režīmam.
Izkropļotā atmiņa
Jūsu darbā izlasīju jēdzienu “neverbālā melošana”. Ko tieši tas nozīmē?
Neverbālā melošana nozīmē, ka patiesība tiek slēpta ar nepatiesu informāciju darbībā vai dokumentos. Bija vairāki gadījumi, kad dzimšanas apliecībā ir ierakstīts fiktīvs tēvs. Bija arī viens gadījums, kad tēvam vārds bija nomainīts no Hainss uz Aleksandrs. Viena māte bija stāvoklī, bet viņa steidzami apprecēja vietējo vīrieti. Arī tā ir neverbālā melošana.
Tātad cits vīrietis kļuva par tēvu, kaut bioloģiskais tēvs bija cits?
Jā, šajā gadījumā bērnam tika melots līdz mūža beigām. Mamma tikai nāves gultā atzinās jau pieaugušajam bērnam, ka viņa tēvs ir vācu karavīrs. Bija daži, kas uzzināja tikai pusaudžu gados, kas bija viņu tēvs. Bija daži, kas nekad to neuzzināja no pašiem vecākiem. Vienam māmiņa pastāstīja, kad jau viņam bija 50 gadu. Daudzi kara dēļ dzimušie bērni nezināja tēva dzimšanas datus vai pat vārdu. Tā kolektīvā klusēšanas atmosfēra māca bērnam arī klusēt un nevaicāt. Tā atmosfēra iemāca cilvēkam izkropļot atmiņu tālākā ķēdē.
Būtiski, ka neviena no šīm ģimenēm baiļu dēļ nemeklēja tēvu pirms Staļina nāves.
Vācu karavīru bērnu ģimenes nemeklēja?
Jā, daudzi tikai sāka meklēt Atmodas laikā, bieži mazbērnu vai bērnu mudināti. Bija arī daži gadījumi, kad man teica, ka viņi vēl joprojām nav izstāstījuši saviem bērniem un mazbērniem. Bija gadījumi, kad es biju pirmais, kam to stāsta. Pēc vienas intervijas intervētais kungs man zvanīja un ļoti pateicās, ka biju nosūtījis viņam sarunas ierakstu, jo tas bija veids, kā viņš var padalīties ar savu ģimeni šajā stāstā, jo viņš pats nevarēja to izstāstīt.
Kolektīvā klusēšana padomju režīmā kļuva par normu.
Viens otram nevaicāja par vēsturi, neprasīja, ko jūs darījāt, ko jūsu ģimene darīja pirms režīma. Tā klusums palīdzēja bērniem no Trešās reiha ģimenēm slēpties, jo nebija pieņemts prasīt un vaicāt par ģimeni šādos jautājumos. Tā viņi varēja noturēt savus melus vai klusumu.
Tajā pašā laikā institucionāli piespiestā kolektīvā klusēšana arī ļāva tai grupai, kurā bija bērni no padomju karavīriem, atcerēties savus tēvus, jo sabiedrība nevarēja runāt par lietām, par ko varētu šos tēvus vainot – nu, ne jau individuāli, bet kolektīvi. Nevarēja runāt par padomju represijām, par izvarošanām un, protams, viņu bērnus tāpēc nevarēja atklāti diskriminēt vai teikt, ka jūsu tēvs ir okupants. Tādas darbības tika uztvertas kā bīstamas. Tādā veidā mēs redzam, ka vienai grupai ir dota iespēja atcerēties.
Tad intervijas transkriptos sāku meklēt kādu kopīgu fenomenu, parādījās klusēšana. Mēs runājam par klusēšanu, bet fakts ir tāds, ka tā ir klusēšana, dzēšana un meli: tās ir tās trīs lietas, ko saucu par izkropļojumiem. Mani pārsteidza, cik vienādi abas grupas atcerējās padomju laiku atmosfēru un to, kā
izkropļojumi palika par pašsaprotamu sabiedrības normu. Tā atmosfēra mācīja jauniešiem, kā izkropļot un par ko neprasīt. Viņiem nekādas norādes par to nemaz nebija vajadzīgas.
Tātad viņi paši zināja, par ko nerunāt un ko nejautāt?
Tajā atmosfērā un klusumā tie meli, kas nāca no sabiedrības un no vecākiem, tika uztverti kā stils, kādā jādzīvo. Tās paaudzes veidoja šo stilu un nodeva to arī tālāk. Tāpēc mēs runājam par bailēm, kas turpinās, jo, ja tu esi iemācījies stilu, tas nenozīmē, ka, režīmam sabrūkot, uzreiz mainīsies veids, kādā tu dalies ar uzskatiem.
Cilvēki tik ātri nemainās. Tātad tas padomju stils mums nāk līdzi kaut kādā ziņā?
Ir svarīgi saprast, cik lielu iespaidu šie izkropļojumi ir atstājuši. Mums arī jāsaprot, ka tā sistēma piespieda melot un pielāgot atmiņu. Tas nozīmē, ka mēs mantojam un paaudzes turpina mantot naratīvus, kas tika veidoti, baidoties no padomju režīma. Mēs turpinām nest atmiņas, kas tika rediģētas režīma labā.
Kamēr vēl ir iespēja, jāizzina ģimenes stāsti
Bet ko mums darīt, lai mēs tiekam pie īstajām atmiņām?
Kas ir zaudēts, īpaši, ja mēs runājam par sociālo atmiņu, tas vairs netiks atgūts. Es domāju, ka sekas ir atmiņu trauma, kas tiks mantota mūžīgi. Mums ir jāapzinās, ka ģimenes stāsts var būt ne tikai nepilnīgs, bet arī rediģēts – klusēšana nebija dabiska, bet tika iemācīta. Tas nozīmē, ka mums ir arī kritiski jāpaskatās uz stāstiem un jāpadomā, kā sistēma tos ietekmējusi. Protams, tas arī nozīmē, ka mums vajadzētu jautāt vecākajām paaudzēm, kamēr tās vēl ir, kamēr vēl ir iespēja viņam jautāt par mūsu ģimenes stāstiem. Īpaši pajautāt, par ko ģimene tolaik nerunāja, par ko nedrīkstēja runāt. Tad mēs arī tiekam līdz kaut kam, kas bijis zaudēts.
Ja ģimenes sociālā atmiņa tika pārtraukta, nestāstīta, noklusēta, tas nozīmē, ka lietām, kas ir saglabājušās kultūras atmiņā – fotogrāfijām, vēstulēm, dokumentiem – ir papildus vērtība, jo tās var strādāt kā tilts uz šo pagātni un varētu atkal iekustināt ģimenes sarunu par vēsturi.
Mums ir jāapzinās, ka mājās var glabāties nacionāli nozīmīga vēsture. Jo tas, kas toreiz tika slēpts kā bīstams, šodien var būt ārkārtīgi vērtīgs valstij. Piemērs no vienas manas intervijas: vienai kundzei mājās bija fotogrāfija no deportācijas brīža, kā viņas mātes ģimene tiek deportēta. Tā bija viena no četrām fotogrāfijām, kas vispār eksistē Latvijā, par šiem notikumiem.
Mans pētījums rāda, ka ieradumi, kā runāt par pagātni, saglabājās pēc režīma sabrukuma un ka režīms veicina ne tikai klusēšanu, bet arī melus un režīmu apstiprinošus stāstus, kas ietekmē identitāti. Krievija ir vieta, kur būtu sevišķi aktuāli turpināt šo pētījumu, jo šķiet, ka tur šie padomju laika klusēšanas stili ir atdzīvināti. Ja sabiedrība gadu desmitiem pielāgojas režīma simboliem un naratīviem, tie ieaug tās atmiņā un arī identitātē. Padomju režīms neļāva izvērtēt ne upuru ciešanas, ne arī vēsturisko vainu, un brūces palika neapstrādātas arī pēc režīma sabrukuma. Tāpēc, manuprāt, ir loģiski, ka tur, kur šis mantojums netika izvērtēts, to var atkal aktivizēt un likt lietā.
