Tās vadītāja ir Ukrainas tiesību aizstāve un advokāte Jūlija Matvičuka, kuru intervē Latvijas Radio raidieraksts “Drošinātājs”.
ĪSUMĀ:
Cik saprotu, jūsu organizācijas galvenā pētniecības joma ir civiliedzīvotāju evakuācija no karadarbības zonām – vietām, kas atrodas tuvu frontes līnijai. Vai tas nozīmē, ka Ukrainā šajā ziņā pastāv būtiskas problēmas vai sarežģījumi? Kāpēc jūs pievēršaties tieši šai jomai?
Vēlos sākt nedaudz no paša sākuma, lai sniegtu plašāku kontekstu. Mūsu organizācija ir jauna – tā patiesībā tika izveidota tikai pirms gada, taču mūsu komanda ar evakuācijas jautājumiem strādā jau kopš 2022. gada. Kad 2022. gadā sāku pētījumus un darbu šajā jomā, toreiz domāju, ka evakuācijas process nebūs tik ilgstošs un man nepietiks laika, lai tajā iedziļinātos vai lai tajā kaut ko mainītu. Es gaidīju, ka karš būs daudz, daudz īsāks. Tagad redzu, cik ļoti es kļūdījos. Kopumā ar evakuācijas jautājumiem nodarbojos jau gandrīz piecus gadus. Mūsu komandā ir arī organizācijas līdzdibinātājs, un katrs no mums dažādos posmos ir atbildējis par dažādām evakuācijas procesa daļām. Es pati vienmēr esmu bijusi interešu aizstāvības speciāliste, kas cieši sadarbojas ar valdību, nevalstiskajām organizācijām un civiliedzīvotājiem, lai izprastu problēmas un mēģinātu panākt izmaiņas normatīvajā līmenī.
Mans kolēģis Jaroslavs Korņijenko bija viens no iniciatoriem vērienīgai evakuācijas kampaņai organizācijā, kurā iepriekš strādājām kopā. Savukārt Jevgēņijs Holovaņevskis, kurš arī ir mūsu organizācijas līdzdibinātājs, ir nodarbojies ar lielu patvēruma vietu remontu un labiekārtošanu, kas galvenokārt paredzētas gados vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, kurām nepieciešama ikdienas aprūpe. Tātad mūsu darbs aptver gan mājokļu nodrošināšanu un evakuācijas procesu, gan pakalpojumu sniegšanu cilvēkiem. Kopš 2024. gada esmu sākusi atbalstīt juridiskās komandas, kas palīdz cilvēkiem evakuācijas procesā.
Diemžēl Ukrainā saskaramies ar milzīgu cilvēku pārvietošanas vilni. Esmu pilnīgi droša, ka
tik vērienīgu pēdējos gados nav piedzīvojusi ne Eiropa, ne, iespējams, pat visa pasaule. Runa ir par tūkstošiem un pat miljoniem cilvēku.
Turklāt mēs šeit nerunājam tikai par jauniem cilvēkiem, kuri spēj viegli pārcelties un uzsākt darbu citviet. Mēs runājam par lielām ģimenēm ar pieciem, sešiem, septiņiem vai pat vienpadsmit bērniem. Mēs arī runājam par cilvēkiem ar invaliditāti un tiem, kuriem vairs nav ne ģimenes, ne mājokļa. Tas nozīmē, ka mums ir jāgādā par mājvietu, ikdienas aprūpi un atbilstošu sociālo atbalstu. Evakuācija nav tikai vienkārša cilvēku pārvietošana no punkta A uz punktu B… Tas pamatā ir par visu evakuācijas procesu. Jo runa ir par to, kā cilvēkus izved no bīstamajām zonām.
Šis process patiesībā ir ļoti mainījies. Piemēram, 2022. gadā mēs varējām doties tuvāk frontes līnijai un joprojām būt drošībā, taču tagad tas kļūst arvien grūtāk dronu uzbrukumu dēļ – tie ir kļuvuši jaudīgāki un autonomāki. Tie meklē cilvēkus un tos nogalina. Tie mērķtiecīgi uzbrūk automašīnām, tostarp brīvprātīgo un humānās palīdzības sniedzēju transportlīdzekļiem. Tādēļ ir grūtāk evakuēt cilvēkus no frontes zonas.
Protams, milzīgs izaicinājums ir arī izmitināšana. Vienkārši sakot, mums trūkst vietu, kur izmitināt cilvēkus pēc evakuācijas, un ar katru dienu šo vietu kļūst arvien mazāk. Ar šādu situāciju saskaras Ukrainas sociālā sistēma. Daudzi, kas tieši nodarbojas ar evakuāciju, zina par tā dēvētajiem kolektīvās izmitināšanas centriem. Tie visi ir gandrīz pilnībā aizpildīti, jo mēs vienkārši nebijām paredzējuši, ka būs jāizmitina miljoniem cilvēku. Turklāt jaunu vietu izveide ir sarežģīta un laikietilpīga – piemēram, viena aprūpes nama uzcelšana, kur cilvēki varētu saņemt ikdienas aprūpi, tā prasa lielus finanšu līdzekļus un ilgu laiku. Tas ir process, kas ilgst vismaz sešus vai septiņus mēnešus.
Frontes līnija Ukrainā šobrīd vairs nemainās tik strauji kā agrāk. Tādēļ es pieļauju, ka evakuācijas apjoms no frontes tuvumā esošajiem apgabaliem vairs nav tik liels, kāds tas bija iepriekš. Kā jūs varētu salīdzināt evakuācijas apjomus – teiksim, situāciju pirms dažiem gadiem un tagad?
Diemžēl es vēlētos, lai tā būtu, bet tā nav – evakuācijas viļņi joprojām ir lieli, un tas ir saistīts ar droniem. Tie tiek vērsti pret civiliedzīvotājiem. Mēs nerunājam par tādiem droniem, kādus izmanto uzbrukumos Kijivai vai Žitomirai. Tie ir mazi FPV droni, kas meklē cilvēkus. Piemēram, Hersonā situācija ir tāda, ka šie droni kaut kur slēpjas, bet, ieraudzījuši cilvēku, viņam uzbrūk. Tādējādi daudzas pilsētas, kuras 2022. gadā varēja uzskatīt par drošām, 2026. gadā tādas vairs nav. Un situācija pat pasliktinās, jo sistēmas – elektroniskās sistēmas un dronu tehnoloģijas – attīstās un kļūst bīstamākas. Tas ir pirmais izaicinājums.
Otrs ir tas, ka krievi uzbrūk mūsu elektroapgādes un apkures sistēmām. Kā zināms, ziemas Ukrainā ir ļoti aukstas – mums ir bijusi pat -20 grādu temperatūra, kas ir ārkārtīgi liels sals. Tas nozīmē, ka cilvēkiem frontes tuvumā – ja viņiem nav elektrības un viņi nedzīvo mazos ciematos, kur māju apsildei var izmantot malku, bet gan daudzdzīvokļu namos – trūkst gan elektrības, gan apkures… tā rezultātā rodas evakuācijas viļņi. Turklāt dažādās pilsētās pēc apšaudēm mēdz rasties problēmas ar gāzes vai ūdens apgādi. Ikviens pilsētu infrastruktūras apšaudes gadījums – īpaši frontes līnijas tuvumā – nozīmē iedzīvotāju evakuāciju, jo remontdarbus veikt nav iespējams. Kad Ukrainas Valsts ārkārtas situāciju dienests mēģina veikt remontu, situācija reizēm kļūst ārkārtīgi bīstama. Viņi to dara, taču dažkārt tas nav iespējams, jo notiek atkārtoti triecieni – divkārši vai trīskārši uzbrukumi, kad krievi mērķtiecīgi uzbrūk vienai un tai pašai vietai atkal un atkal. Reizēm remonts nav iespējams arī tāpēc, ka postījumi ir pārāk lieli – kara apstākļos tos nav iespējams novērst.
Šogad mums nākas saskarties ar lielu pilsētu evakuāciju. Šobrīd galvenais izaicinājums ir iedzīvotāju evakuācija no Kramatorskas un Slovjanskas – tās ir lielas pilsētas. Tāpat nedrīkst aizmirst par Hersonu. Lai gan frontes līnija tur nemainās, krievi ir padarījuši izkļūšanu no pilsētas neiespējamu FPV dronu un vadāmo aviācijas bumbu dēļ. Viņi tās met uz dzīvokļiem, infrastruktūras objektiem un mājām. Smaga situācija ir arī tādās pilsētās kā Zaporižja un Sumi – atkal jau vadāmo aviācijas bumbu un dažādu veidu dronu, tostarp FPV dronu, dēļ. Pat ja frontes līnija nemainās, cilvēkiem nākas doties prom, jo palikt ir vienkārši bīstami. Turklāt trūkst civilās infrastruktūras – apkures, ūdensapgādes un elektroenerģijas.
Ja runājam par to, kā situācija ir mainījusies – laikā, kad karadarbībā vēl tik plaši neizmantoja dronus, piemēram, FPV dronus, evakuācija tolaik galvenokārt notika frontes līnijas tuvumā. Tagad evakuācijas zona ir pārvietojusies tālāk uz rietumiem, aptverot arī lielās pilsētas, jo FPV droni spēj sasniegt arī attālākus apgabalus…
Tieši tā. Un nāves zona (killzone) – zonas, kurās civiliedzīvotājiem nevajadzētu un nebūtu iespējams uzturēties, – ir kļuvušas plašākas. Ja agrāk tās bija, piemēram, desmit kilometrus platas, tad tagad tie ir 50 kilometri. Šajā teritorijā uzturēties ir kļuvis neiespējami.
Ir dažādi cilvēki – daži varbūt vēlas evakuēties un mēģina to darīt vai sazināties ar kādu, kas varētu palīdzēt. Taču ir arī tādi, kuri nevēlas pamest savas mājas, īpaši, ja tās atrodas tuvu frontes līnijai, pat ja ir izdoti rīkojumi par obligātu evakuāciju. Cik saprotu, ir cilvēki, kuri cenšas viņus pārliecināt doties prom, jo palikt ir bīstami. Ko jūs esat novērojusi, kāpēc cilvēki nevēlas evakuēties no savām mājām?
Patiesībā jūsu jautājumā jau ir ietverta atbilde – jo tās ir viņu mājas. Diemžēl mēs saskaramies ar situāciju, ko es uzskatu par lielu traģēdiju – ka gadu gaitā cilvēki arvien mazāk apzinās briesmas. Lūk, jums vienkāršs piemērs: es šobrīd dzīvoju Kijivā un esmu pieradusi pie ballistisko raķešu uzbrukumiem un droniem. Daudzi mani draugi no Eiropas, kuri pameta valsti pilna mēroga iebrukuma sākumā, man jautāja: “Jūlija, kāpēc tu nebrauc prom no pilsētas? Tas ir ārkārtīgi bīstami. Tev tur nevajadzētu palikt. Nav elektrības. Dzīvoklī dažkārt ir auksti?” Pagājušajā ziemā manā dzīvoklī temperatūra noslīdēja līdz plus diviem grādiem, bet es teicu: “Viss kārtībā, esmu pie tā pieradusi.”
Ziniet, dzīve turpinās. Es joprojām varu no rīta iedzert kafiju, satikties ar draugiem – dzīve rit savu gaitu. Tāpat ir arī frontes zonā – cilvēki dzīvo šādos apstākļos. Situācija nemainījās vienā mirklī. Tā kļuva arvien sliktāka un sliktāka ar katru dienu. Cilvēki vienkārši nesaprot, kad pienāk brīdis, kad jābrauc prom, jo viņi redz tikai savu vidi un kopienu – tās ir viņu mājas. Īpaši mēs to redzam lauku apvidos dzīvojošās ģimenēs. Ir jāatceras, ka īpaši lauku apvidos cilvēki ir ļoti pieķērušies savām mājām, kuras bieži vien ir pašu celtas pirms daudziem gadiem.
Tur dzīvo viņu vecāki, vecvecāki un aug bērni. Viņi saprot, ka ir jāpamet mājas un jādodas uz nepazīstamu vietu – piemēram, jaunu pilsētu, kur ir cita sabiedrība un sveši cilvēki. Pat ja viņi tur pazīst vienu vai divus cilvēkus, viss pārējais ir jauns. Vienkārši sakot, viņiem jānoskaidro kaut vai tas, kur ir pārtikas veikals, kur ir zobārsts, kā iekārtot bērnus skolā vai bērnudārzā… Tāpēc viņi paši neuzskata, ka situācija viņiem ir tik bīstama, lai ietu tam cauri. Tieši tāpēc mēs Ukrainā strādājam ar cilvēkiem, cenšoties mainīt viņu domāšanu un parādīt, ka situācija ir sasniegusi punktu, kad palikt vairs nav iespējams. Diemžēl gadu gaitā cilvēki vairs nespēj paši objektīvi novērtēt, cik briesmīga ir situācija un ka ir jāevakuējas. Tādēļ tiek īstenota obligātā evakuācija. Psihologi, policisti, brīvprātīgie un humānās palīdzības sniedzēji strādā ar cilvēkiem, cenšoties viņus pārliecināt un parādīt situācijas nopietnību. Diemžēl dažkārt cilvēkus izdodas evakuēt tikai tad, kad viņu mājas tuvumā nokrīt vadāmā aviācijas bumba. Viņi to redz un saprot – “o, labi, varbūt es būšu nākamais…” –, un tad paši zvana evakuācijas komandām ar lūgumu viņus izvest.
Tad dažkārt cilvēks viedokli maina tikai tad, kad kaut ko redz savām acīm un tas tevi ir teju ietekmējis.
Jā, dažkārt tas saistīts ar sajūtu: “Labi, es te dzīvoju jau piecus gadus, esmu redzējis daudz dronu, vadāmo aviācijas bumbu un ballistisko raķešu, bet joprojām esmu dzīvs, tātad izdzīvošu arī turpmāk.” Tā ir tāda kā maģiska domāšana – “ja līdz šim ar mani nekas nav noticis, tad nenotiks arī nākotnē”.
Ļoti sarežģīts aspekts ir tieši bērnu evakuācija, jo, protams, ir ģimenes, kuras nevēlas pamest savas mājas. Kādi ir viņu argumenti – ģimeņu ar bērniem gadījumā? Vienā no iepriekšējām epizodēm mēs runājām par migrāciju ārpus Ukrainas – par ukraiņu ģimenēm, kas pamet valsti bērnu dēļ, lai nodrošinātu viņiem mierīgu un, iespējams, labāku nākotni, jo vecāki par prioritāti uzskata bērnu intereses. Taču, cik saprotu, ir arī daudz ģimeņu ar bērniem, kuras, par spīti apkārt notiekošajai karadarbībai, nepamet savas mājas. Kāpēc tā? Vai viņi neizvirza bērnu intereses kā prioritāti, pat ja paši varbūt nevēlas doties prom?
Ziniet, viņi arī uzskata, ka galvenā prioritāte ir bērni. Ir miljoniem cilvēku, miljoniem dažādu domāšanas veidu un uzskatu. Ukrainā cilvēki pieņēma dažādus lēmumus – daži izvēlējās pārcelties uz drošākām pilsētām, citi izvēlējās bēgt uz Eiropu, bet citi nolēma palikt savos mājokļos. Visbiežāk uzdotais jautājum, ko dzirdu, ir: “Kam mēs tur esam vajadzīgi?” Cilvēki baidās, ka neviens par viņiem nerūpēsies, nesniegs atbalstu un ka neviens viņus tur negaida.
Protams, ir arī cilvēki,
kurus ietekmējusi Krievijas propaganda – piemēram, radio vai ziņās dzirdētais, ka ukraiņiem jāpaliek savos mājokļos. Jā, tie ir ukraiņi, kuri baidās no ukraiņiem.
Arī ar šiem cilvēkiem ir jāstrādā atsevišķi un jāskaidro, ka tā nav patiesība. Piemēram, mēs par evakuāciju naudu neprasām, jo viens no izplatītajiem Krievijas propagandas vēstījumiem ir apgalvojums, ka par evakuāciju ir jāmaksā un ka cilvēkiem tam nav līdzekļu. Dažkārt cilvēki domā, ka bērniem labāk palikt savā dzīvoklī vai mājā, un, protams, visi cer, ka viss drīz beigsies. Cilvēki cer, ka manā pilsētā tas drīz beigsies, viss būs kārtībā, un frontes līnija manu pilsētu nesasniegs. Tieši tāpēc cilvēki netiek evakuēti.
Situācija ir patiešām ļoti, ļoti atšķirīga. Savā pieredzē esmu redzējusi tūkstošiem cilvēku un dzirdējis miljoniem stāstu – un tie visi ir dažādi. Katrs cilvēks domā par dažādiem aspektiem. Reizēm cilvēki pamet pilsētu, sakot: “Mēs darām visu iespējamo savu bērnu labā.” Taču ir arī mātes, kuras saka: “Es palieku savu bērnu dēļ.” Arī viņa domā par saviem bērniem, taču redz situāciju no cita skatpunkta. Tieši tāpēc esam mēs. Tāpēc mēs cenšamies sniegt atbalstu, meklēt jaunas programmas un jaunus veidus, kā viņus evakuēt un kurp nosūtīt. Strādājot ar ģimenēm un bērniem, ir svarīgi atrast vietu, kur viņi nebaidītos uzturēties. Tas var būt, piemēram, vispārējs tranzīta centrs, kurā uzturas arī gados vecāki cilvēki, taču ģimenēm – īpaši tādām, kurās ir daudz bērnu – ir nepieciešama sava vieta. Evakuācijas brīdī viņiem vajadzīga atsevišķa telpa un atbalsts. Arī tas ir izaicinājums.
Cik saprotu, martā tika pieņemts likums, kas pieļauj bērnu piespiedu evakuāciju. Taču ir organizācijas – un, ja nemaldos, arī jūsu organizācija –, kas šo likumu ir kritizējušas. Varbūt varat pastāstīt ko vairāk par likumu un to, kāpēc organizācijas to kritizē?
Pirmkārt, mēs iebildām pret šo likumu, jo kopš 2023. gada jau pastāv obligātā evakuācija ģimenēm ar bērniem. Patiesībā mana komanda bija viena no tām, kas atbalstīja un pieprasīja šādus noteikumus. Taču
likums paredzēja obligātu evakuāciju bērniem bez vecākiem. Tas ir galvenais iemesls mūsu iebildumiem, jo mēs to nevaram darīt
– jo evakuācija kopumā jau ir traumatiska pieredze, un, evakuējot bērnus bez vecākiem, mēs viņus traumējam vēl vairāk. Turklāt – kurš par šiem cilvēkiem parūpēsies? Es nedomāju, ka mums viņi būtu jāievieto internātos, audžuģimenēs vai tamlīdzīgās iestādēs. Tas ir pirmais aspekts, pret kuru mūsu organizācija iebilst.
Otrkārt, uzskatām, ka likums pievēršas problēmas risināšanai no beigām, lai gan būtu jāsāk no paša sākuma. Kopumā mēs neiebilstam pret obligāto evakuāciju, taču, pirms to ieviest kā piespiedu pasākumu, ir jānodrošina kārtība visos posmos. Cilvēkiem ir jābūt skaidram, kur viņi dodas. Diemžēl, tā kā Ukraina ir liela valsts, trūkst informācijas par to, kur cilvēki brauc, kur viņi apmetīsies un kur strādās. Informācijas nodrošināšana Ukrainā ir sarežģīts process, jo ir jāinformē cilvēki un vienlaikus jāapkopo milzīgs informācijas apjoms. Tādēļ, manuprāt un arī mūsu organizācijas ieskatā, vispirms ir jāatrisina informācijas jautājums. Ir jānodrošina, lai visi – gan evakuējamie cilvēki, gan tranzīta centros un kolektīvās izmitināšanas vietās strādājošie – rīkotos ar vienādu informāciju.
Otra lieta, kas mums jārisina, ir apstākļi, kādos cilvēki uzturas – kādi ir kopīgie izmitināšanas centri, vai tie ir labā stāvoklī, vai cilvēkiem ir pietiekami daudz vietas un iespēju atrast darbu. Cilvēki paliek frontes līnijas tuvumā nevis tāpēc, ka viņi to ļoti vēlētos vai iebilstu pret visu, bet gan informācijas un skaidra redzējuma trūkuma dēļ. Mums ir jāstrādā pie šī jautājuma – jārunā ar cilvēkiem, jāskaidro situācija, jāiesaista psihologi un jāsniedz atbalsts ģimenēm, īpaši tām, kurās ir bērni. Tikai tad, kad būsim paveikuši visu šo darbu, varēsim teikt: “Labi, mēs esam izmēģinājuši visu, un tagad mums jāevakuē bērni bez vecākiem, jo vecāki nevēlas evakuēties un neapzinās briesmas.” Taču pašlaik situācija ir citāda.
Tomēr vēlos uzsvērt vienu lietu: lai gan attiecīgais likums ir stājies spēkā, šādu gadījumu nav daudz – cik man zināms, ir bijuši tikai divi gadījumi, kad evakuēti bērni bez ģimenēm. Manuprāt, tā ir laba ziņa, ka mēs joprojām cenšamies glābt ģimenes ar bērniem un tās izglītot.
Jā, tieši to es arī gribēju jautāt – vai zināt, cik ir šādu gadījumu? Kāpēc to ir tik maz? Vai cilvēki, kuriem jāīsteno šajā likumā noteiktais un jāveic evakuācija, baidās to darīt? Esmu arī lasījis, ka ir ģimenes un vecāki, kuri cenšas paslēpt savus bērnus, lai nepieļautu viņu evakuāciju. Kopš marta ir pagājis jau ilgs laiks, taču, kā jau minējāt, ir bijuši tikai daži šādi gadījumi. Tādēļ šķiet, ka likums par obligāto bērnu evakuāciju šķiet teju vai bezjēdzīgs…
Ukrainā arvien biežāk tiek īstenota piespiedu evakuācija ģimenēm ar bērniem – šādi gadījumi notiek katru dienu. Man šobrīd nav precīzu skaitļu, taču to ir daudz – runa ir par simtiem ģimeņu. Manuprāt, šo gadījumu skaits ir mazs tādēļ, ka cilvēki, kas strādā uz vietas, labāk izprot situāciju un apzinās, ka bērnus nevajadzētu evakuēt bez ģimenēm. Vienkārši sakot, mums trūkst audžuģimeņu. Likumā ir noteikts, ka priekšroka tiek dota ģimeniskai aprūpei, nevis bērnu ievietošanai iestādēs. Sarunājoties ar dažādām evakuācijā iesaistītajām pusēm, dzirdu vienotu viedokli: jāevakuē ģimenes kopā ar bērniem, nevis tikai bērni. Tas, ka dažas ģimenes, uz kurām attiecas piespiedu evakuācijas prasība, mēģina slēpties – tā ir tiesa, tās baidās tikt evakuētas. Tomēr bērnu evakuācija bez vecākiem nav kļuvusi par izplatītu praksi, un tas ir labi, jo cilvēki uz vietas labāk izprot šo problēmu.
Kāds ir process pēc tam, kad cilvēki ir evakuēti un nogādāti – kā jau minējāt – patversmē? Kādas darbības praktiski seko tālāk, ņemot vērā, ka tiek evakuēti ļoti dažādi cilvēki – gan gados vecāki ļaudis, gan ģimenes ar bērniem, un tā tālāk? Cik ilgi jāgaida, līdz varēs pārcelties uz citu dzīvesvietu un nokārtot visas nepieciešamās formalitātes? Cik ilgs un sarežģīts ir šis ceļš – no vecās mājvietas, caur patversmi, līdz jaunai vietai, kur cilvēki, iespējams, cenšas beidzot sākt dzīvi no jauna?
Diemžēl bieži vien gadās tā – ja cilvēki nonāk kolektīvajās izmitināšanas vietās, viņi tur arī paliek… Ir cilvēki, kuri tur dzīvo jau kopš 2022. gada. Ja ģimenes pašas nemeklē citu mājvietu, tās paliek šajās kolektīvajās mītnēs. Tā ir viena no problēmām Ukrainā – mums trūkst resursu, lai piedāvātu cilvēkiem alternatīvas dzīvesvietas. Tranzītcentrā cilvēki parasti uzturas ne ilgāk kā septiņas dienas. Tur viņiem ir iespēja saņemt jurista un sociālā darbinieka palīdzību, kā arī cita veida atbalstu. Dažkārt viņi gaida informāciju par pastāvīgāku mājvietu, vēl atrodoties tranzītcentrā. Tiek piedāvātas ne tikai kolektīvās mītnes, bet arī citas iespējas atkarībā no situācijas. Pastāv dažādas programmas, piemēram, Ļvivas apgabalā tika piedāvāts darbs un kopmītnes strādājošajiem. Programmas var atšķirties, taču, ja cilvēks nonāk kolektīvā izmitināšanas vietā – Ukrainā tās dēvē par pagaidu mītnēm –, dažiem “pagaidu” statuss ieilgst pat kopš 2014. gada.
Jūs arī vairākkārt pievērsāties jautājumam par to, kas notiek pēc evakuācijas – ar kādām problēmām cilvēki saskaras. Vai situācija ir mainījusies attiecībā uz to, ko valsts un valdība dara, lai palīdzētu cilvēkiem? Ja runājam par posmiem – pirmkārt, ir jautājums par to, kur cilvēki faktiski var apmesties un dzīvot. Otrkārt, finansiālā palīdzība. Kā jūs vērtējat šo problēmu risināšanas gaitu?
Visu šo gadu laikā, atrodoties valstī, es kritizēju valdību, runāju ar viņiem tieši, sakot, ka neesat pareizi darījuši to un to… Bet, ziniet, kad jūs uzdodat šo jautājumu, es nevaru teikt, ka mūsu valdība ir mūsu ienaidnieki. Es jūtu, ka mēs visi esam vienā laivā. Bet situācija ir tāda, ka mēs pastāvīgi esam ārkārtas situācijā un tā prasa no mums plānot lietas. Evakuācija jau ir tādā stadijā, ka mēs pat varam prognozēt evakuēto cilvēku skaitu. Vairs nav 2022. gads, kad mēs pat nezinājām, vai rīt Kijiva vēl būs vai nē. Situācija ir vairāk vai mazāk stabila, un mums vajadzētu sākt plānot. Bet es domāju, ka pastāvīgā ārkārtas stāvokļa dēļ visi ir noguruši, pat mūsu valdība ir nogurusi. Jo viņi dzīvo tajā pašā pilsētā kur mēs – ar pastāvīgām apšaudēm, elektrības trūkumu, naudas trūkumu budžetā, visa trūkumu… trūkst vietas, kurā atgūties, jo visu laiku ir jāreaģē uz ārkārtas situāciju. Tāpēc mēs nevaram novērst problēmas evakuācijā, jo šīs problēmas prasa cita veida valdību – stabilāku un tāda, kas vairāk plāno. Tāda ir atbilde.
Viena lieta, protams, ir mājvieta, bet cik grūti ir atrast darbu pēc tam, kad ģimene ir evakuēta – jo, protams, valdības atbalsts noteikti nav pietiekams, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur.
Situācija ir ļoti atšķirīga, jo mums ir daudz iekšzemē pārvietoto personu. Piemēram, mēs esam trīs cilvēki, kas dibināja šo organizāciju, un divi no mums ir iekšzemē pārvietotās personas. Daudzas šādas personas tagad strādā un faktiski darbojas jomā saistībā ar karu un cenšas palīdzēt citiem, piemēram, tiem, kas devušies uz fronti un tamlīdzīgi. Taču cilvēki, kā jau minēju, ir dažādi. Diemžēl dažiem trūkst spēka un atbalsta, lai atrastu darbu. It īpaši tas ir liels izaicinājums, ja tas ir gados vecāks cilvēks. Daži no viņiem vairs nestrādās. Bet pat cilvēkiem pusmūžā – ap 50 gadiem – ir grūti atrast jaunu darbu. Daļēji tas saistīts ar to, ka Ukrainas austrumu daļā dominēja rūpnīcas un cilvēki bija pieraduši pie konkrēta darba veida. Bet pārceļoties uz Ukrainas centrālo vai rietumu daļu, viņi saskaras ar citādām rūpnīcām un citu veida darba vietām. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī spēks apgūt ko jaunu. Un uzreiz pēc evakuācijas tas dažkārt ir grūti. Ir jāsaprot, ko darīt ar bērniem, jāapgūst jaunas prasmes, jārūpējas par sevi un, iespējams, vecākiem, turklāt jāapzinās, ka vairs nav savu māju. Tāpēc viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Ukrainā – nevis mūsu organizācijā, bet ukraiņiem kopumā – ir dažādas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem atrast darbu. Rezultāti ir dažādi – dažkārt veicas labāk, dažkārt sliktāk. Situācija ir ļoti, ļoti atšķirīga. Tomēr daudzas iekšzemē pārvietotās personas dara lieliskas lietas. Tās uzsāk jaunu uzņēmējdarbību. Piemēram, Kijivā šobrīd darbojas daudzi uzņēmumi, kas pārcelti no Harkivas, Mariupoles, Hersonas un Sumu apgabala. Cilvēki cenšas darīt daudz ko, taču ir arī tādi, kuriem tas nav iespējams situācijas, domāšanas veida vai vienkārši smagas traumas dēļ.
Mēs zinām, ka tuvojas ziema, un daudzi, protams, ir noraizējušies, atceroties, cik sarežģīta situācija bija pagājušajā gadā. Šomēnes veiktā aptauja liecina, ka aptuveni 40 % ukraiņu ir gatavi šoziem pārcelties uz citurieni, ja apstākļi kļūs ļoti smagi. Tas ir visai liels rādītājs. Kādas problēmas, jūsuprāt, varētu rasties šajā ziemā? Vai jūs sagaidāt, ka liels skaits cilvēku varētu pamest arī lielās pilsētas? Ja nemaldos arī Kijivas mērs pagājušajā gadā aicināja iedzīvotājus – ja ir kur doties, labāk aizbraukt. Tātad – ko jūs sagaidāt no šīs ziemas saistībā ar iekšzemē pārvietoto cilvēku plūsmām?
Mūsu mērs par to runā katru gadu. Manuprāt, jā, viņam ir taisnība. Īpaši attiecībā uz situāciju atsevišķos Kijivas rajonos – esmu diezgan pārliecināta, ka tur cilvēkiem nebūs apkures, jo pagājušajā gadā tika iznīcināta elektrostacija. Mēs kā organizācija nolēmām palikt tur, kur esam, un sniegt cilvēkiem visu iespējamo atbalstu – mēs atrodamies Kijivā. Pagājušajā gadā mums bija divi nelieli projekti sadarbībā ar kādu vācu un šveiciešu organizāciju. Mēs varējām palīdzēt cilvēkiem, galvenokārt gados vecākiem iedzīvotājiem, nodrošinot guļammaisus.
Manuprāt, situācija kopumā būs atkarīga nevis no faktoriem, ko mēs varam kontrolēt, bet gan no pašas ziemas; ja būs tāda pati ziema kā pērn – ar mīnus 20 grādiem –, klāsies grūti. Esmu diezgan pārliecināta, ka piedzīvosim milzīgu iedzīvotāju pārvietošanās vilni, jo aukstums ir izaicinājums ne tikai cilvēkiem, bet arī pašai sistēmai. Piemēram, manā dzīvoklī un mājā caurules vienkārši aizsala. Pat tad, kad sistēma sāka padot siltumu, mums apkures nebija, jo visas caurules iekšpusē bija aizsalušas un nedarbojās. Mēnesi dzīvojām bez apkures – faktiski teltī. Mana ģimene uzslēja telti uz gultas un gulēja tajā, jo tā bija siltāka un to bija vieglāk sasildīt. Bet, ja temperatūra ziemā būs ap mīnus 5 grādiem vai ap nulli, situācija būs nedaudz labāka. Tāds ir mans personīgais viedoklis, un tas ir tas, ko apspriežam savā organizācijā, domājot par sagatavošanos. Esmu diezgan pārliecināta, ka Krievija mērķēs uz mūsu elektrosistēmu un mums būs jāsaskaras ar šo izaicinājumu. Redzēsim, kā mums veiksies, jo Kijiva ir lielākā pilsēta Ukrainā. Ja nāksies evakuēt Kijivu, tas būs ārkārtīgi sarežģīti.
Kāpēc jūs izvēlējāties darboties šajā organizācijā un darīt šo darbu? Kāpēc jūs palikāt Ukrainā, savā valstī un izvēlējāties darīt to, ko darāt kara laikā?
2022. gadā es biju ceļojumā un atgriezos mājās 22. februārī, jo visi runāja par karu. Nolēmu doties uz Kijivu, lai parunātu ar mammu un, iespējams, izvestu viņu no ciema, kur viņa dzīvo. 24. februārī pamodos Hostomeļā, pilsētā blakus Bučai. Tur pavadīju gandrīz mēnesi. Tā bija smagākā un šausminošākā pieredze manā dzīvē. Mēs ar mammu evakuējāmies un izdzīvojām. Mēs joprojām esam dzīvas. Taču es redzēju tolaik notiekošo evakuācijas procesu. Tā nebija tāda evakuācija, kādu redzam tagad. Tā bija evakuācija no pašas bīstamākās zonas – faktiski no okupētas pilsētas – uz Kijivu.
Es redzēju cilvēkus, kuri nezināja, ko darīt. Viņi baidījās. Arī es pati baidījos un nezināju, kā rīkoties. Tajā dienā sapratu, ka mana misija ir palīdzēt evakuācijā un atbalstīt cilvēkus ceļā uz drošāku vai mierīgāku vietu. Darbu sāku pēc tam, kad biju atguvusi veselību, jo pēc Hostomeļā piedzīvotā biju ļoti slima un atlabšanai bija nepieciešams laiks. Atlabšanai veltīju pāris mēnešus. Kad atguvu spēkus, sāku nodarboties ar cilvēku evakuāciju – un turpinu to darīt joprojām, darot visu iespējamo šajā jomā. Atceros dienu – šķiet, tas bija 25. februārī vai ap to laiku, mums nebija sociālo mediju, interneta savienojums nebija stabils, un es domāju, ka neviens pasaulē nezina, kas te īsti notiek. Kad beidzot biju aizbēgusi un tiku pie interneta, redzēju, ka Ukraina ir visās ziņās un visi mūs atbalsta. Man bija tik svarīgi apzināties, ka kādam rūp mana ģimene un mana pilsēta, ka nolēmu – arī man jārūpējas par cilvēkiem, kuri, iespējams, jūtas pamesti vieni. Tieši tāpēc es to daru, un tieši tāpēc tas man ir tik svarīgi.
Tas ir lieliski! Novēlu veiksmi jums un jūsu kolēģiem darbā, un cerēsim arī uz siltu ziemu!
Paldies!
