ĪSUMĀ:
Četrus gadus vēlāk aina ir cita. Pašreizējais energoresursu cenu kāpums, ko ietekmējis arī konflikts Tuvajos Austrumos, nav tik straujš kā 2022. gadā. Tādēļ arī priekšvēlēšanu laikā enerģētika vairs nav tik dominējošs jautājums kā toreiz. Vienlaikus pa šo laiku mainījusies gan pati energosistēma, gan sabiedrības noturība pret cenu svārstībām.
Kopš 2022. gada Latvija pārtraukusi elektroenerģijas importu no Krievijas un Baltkrievijas un Krievijas dabasgāzes piegādes, Baltijas elektrosistēma sinhronizēta ar kontinentālo Eiropu un ievērojami augusi saules enerģijas ražošana. Taču daļu patērētās elektroenerģijas Latvija joprojām importē, vēja enerģijas attīstība bijusi daudz lēnāka, bet ēku renovācijā progress joprojām ir nepietiekams.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) skaidro, vai Latvijas energosistēma kopš 2022. gada kļuvusi drošāka, vai pārmaiņas jūtamas arī iedzīvotāju ikdienas izmaksās un kas enerģētikā joprojām nav atrisināts. Tāpat – ko šajos jautājumos nākamajiem četriem gadiem piedāvā politiskie spēki.
Mazāka atkarība no Krievijas, bet imports joprojām vajadzīgs
2022. gada energokrīzē jautājums nebija tikai par cenu. Krievijas iebrukums Ukrainā radīja arī bažas par to, vai energoresursu būs pietiekami un ar ko aizstāt līdzšinējās piegādes.
Šajā ziņā Latvijas energosistēma četru gadu laikā ir būtiski mainījusies. Elektroenerģijas imports no Krievijas un Baltkrievijas tika pārtraukts jau 2022. gada maijā, bet no 2023. gada sākuma Latvijā aizliegtas Krievijas dabasgāzes piegādes. Gāzes piegādes tika pārorientētas uz citiem piegādes ceļiem – tostarp caur Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes termināli un Polijas–Lietuvas starpsavienojumu.
Arhīva foto. Pievienots 30.09.2022. PM/Scanpix Baltics, GEORG KÕRRE Klaipēdas sašķidrinātās gāzes terminālis
Vēl viens būtisks solis tika sperts 2025. gada februārī, kad Baltijas valstis atslēdzās no Krievijas kontrolētā elektrotīkla un sinhronizējās ar kontinentālo Eiropu.
Tomēr mazāka atkarība no Krievijas nenozīmē, ka Latvija pati saražo visu patērēto elektroenerģiju. 2025. gadā Latvijā saražoja 5798 gigavatstundas elektroenerģijas, bet patērēja 7201 gigavatstundu. Vietējā ražošana sedza 80,5 % patēriņa, bet elektroenerģijas neto importa saldo bija 1404 gigavatstundas.
Pēdējo gadu laikā ievērojami mainījusies pati Latvijas enerģijas ražošana. Koģenerācijas stacijās dabasgāzes īpatsvars izmantotajā kurināmajā samazinājies no 71,2 % 2015. gadā līdz 54,5 % 2024. gadā, bet atjaunīgo energoresursu īpatsvars audzis no 28,6 % līdz 45,5 %. Lielāko daļu no tiem veido koksne.
Elektroenerģijā visstraujāk pēdējos gados augusi saules enerģija. Vēl 2022. gadā tās devums kopējā ražošanā bija tikai 0,11 %, bet 2025. gadā saules elektrostacijas jau saražoja 678 gigavatstundas jeb 11,7 % no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas. Saule kļuvusi par trešo lielāko elektroenerģijas ražošanas avotu aiz hidroelektrostacijām un dabasgāzes stacijām.
Ar vēja enerģiju attīstība bijusi daudz lēnāka. Šajā ziņā pamatīgi atpaliekam no kaimiņiem: 2024. gada Klimata un enerģētikas ministrijas salīdzinājumā Latvijā bija 133 megavati uzstādītās vēja jaudas, kamēr Igaunijā – 409, bet Lietuvā – 1288 megavati.
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta asociētā profesore un vadošā pētniece Ieva Pakere skaidro, ka saules enerģija labi papildina Latvijas hidroenerģiju pavasarī un vasarā, bet lielākais vietējās elektroenerģijas ražošanas iztrūkums ir rudenī un ziemā. Šajos periodos trūkstošo elektrību iespējams importēt, lielākas vēja jaudas ļautu daļu no šī iztrūkuma nosegt ar Latvijā saražotu elektroenerģiju.
Foto: dpa/picture-alliance, Patrick Pleul Vēja enerģija
Kāpēc vēja enerģija Latvijā attīstījusies tik lēni?
Nepieciešamība attīstīt vēja parkus apspriesta jau gadiem, taču projekti saskārušies ar vairākiem šķēršļiem. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Saeima pat pieņēma īpašu regulējumu, kura mērķis bija lielu vēja un citu energoapgādes projektu virzību paātrināt.
Vienlaikus diskusijas turpinās par pašvaldību lomu, teritorijas plānošanu un sabiedrības iesaisti vēja parku attīstībā. To, ka līdzsvars vēl nav atrasts, rāda arī tas, ka 2025. un 2026. gadā regulējums atkal tika pārskatīts – tostarp rosinot mainīt pašvaldību lomu projektu saskaņošanā un atteikties no daļas 2022. gada ārkārtas kārtībā ieviesto procedūru.
Pakere uzskata, ka problēma nav tikai atsevišķos šķēršļos, – Latvijai joprojām trūkst skaidras ilgtermiņa nostājas par to, cik daudz vēja jaudas valstij nepieciešams.
Vajadzīgais apjoms atšķirtos atkarībā no tā, cik plaši Latvija nākotnē elektrificētu transportu un siltumapgādi un cik lielu daļu elektroenerģijas gribētu saražot pati, nevis importēt.
Ko pārmaiņas enerģētikā nozīmējušas iedzīvotāju rēķiniem?
Drošāka energoapgāde Latviju nepasargā no cenu svārstībām starptautiskajos energoresursu tirgos. To spilgti parādīja 2022. gads, kad straujais energoresursu cenu kāpums nonāca arī Latvijas iedzīvotāju elektrības, apkures un dabasgāzes rēķinos, bet valsts izmaksu pieaugumu plaši kompensēja.
Ekonomikas ministrijas administrētajiem energocenu krīzes pasākumiem vien 2022. gadā faktiski tika izlietoti vairāk nekā 351 miljons eiro. Tā paša gada rudenī nākamās apkures sezonas jaunajiem atbalsta pasākumiem bija paredzēti vēl 422 miljoni eiro. Abas summas gan daļēji pārklājas, tādēļ tās nevar vienkārši saskaitīt, taču tās parāda tā laika atbalsta mērogu.
Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs atgādina, ka 2022. gadā viens no jautājumiem bija pat tas, vai ziemā apkure vispār būs pieejama. Tagad situācija ir cita. “Šodien par to nekādu šaubu nav. Apkure būs,” viņš saka.
No vispārēja atbalsta uz mērķētāku palīdzību?
Teorijā mainījusies arī valsts pieeja cenu krīzēm. Plašais atbalsts beidzās 2023. gada pavasarī, bet tā paša gada nogalē tika izveidots mehānisms, kas ārkārtēja cenu kāpuma gadījumā ļauj palīdzību mērķēt konkrētām mājsaimniecību grupām.
Valsts gan turpinājusi izmantot arī plašākus cenu mazināšanas pasākumus.
Pēc elektrības sadales tarifu straujā kāpuma 2023. gadā daļu fiksētās maksas uz laiku kompensēja valsts. Atbalsts beidzās 2025. gada nogalē, tādēļ 2026. gadā daļai mājsaimniecību maksājums pieauga, lai gan paši regulētie tarifi netika celti.
Krasnopjorovs kā vienu no šā gada cenu mazināšanas pasākumiem min samazināto akcīzi dīzeļdegvielai. Viņš norāda, ka šādi pasākumi var mazināt cenu kāpuma ietekmi īstermiņā, taču nepadara ekonomiku noturīgāku pret nākamajiem energoresursu cenu lēcieniem.
Arhīva foto. Pievienots 27.07.2017. REUTERS, HANNAH MCKAY
Ekonomists uzsver, ka energoresursu cenu kāpumi atkārtosies arī nākotnē. Tādēļ ilgākā periodā risinājums, viņaprāt, nav katra cenu kāpuma kompensēšana, bet lielāka energoefektivitāte, lai nākamās cenu svārstības mazāk ietekmētu gan iedzīvotājus, gan ekonomiku kopumā.
Renovācija – ilgtermiņa risinājums, kas virzās lēni
Viena no lielākajām neatrisinātajām problēmām ir dzīvojamo ēku renovācija. Valsts kontroles 2025. gada revīzijas starpziņojumā norādīts, ka Latvijā ir aptuveni 39 500 daudzdzīvokļu māju, no kurām 34 000–36 000 atbilst F jeb zemākajai energoefektivitātes klasei. Aptuveni 30 % šo ēku atjaunošana tehnisku vai ekonomisku iemeslu dēļ nav lietderīga. Izslēdzot tās, Ekonomikas ministrija lēš, ka renovācija būtu nepieciešama aptuveni 26 600 daudzdzīvokļu māju.
Valsts kontrole secinājusi, ka līdzšinējais renovācijas temps nav pietiekams.
Latvija līdz 2030. gadam apņēmusies renovēt vismaz 2000 daudzdzīvokļu ēku, taču pieejamais finansējums atpaliek no nepieciešamā apjoma. Piemēram, 2000 ēku renovācijai nepieciešamās investīcijas lēstas ap 1,5 miljardiem eiro, kamēr 2024. gadā šim mērķim faktiski bija pieejami aptuveni 230 miljoni eiro.
Arī RTU pētniece Pakere ēku energoefektivitāti vērtē kā jomu, kur progress ilgākā periodā bijis lēns.
Viņasprāt, pēdējos gados situācija uzlabojusies, jo renovācijai pieejamais finansējums kļuvis stabilāks, tomēr process joprojām varētu virzīties daudz straujāk.
Ko sola darīt nākamā Saeima?
Partiju programmās enerģētikai atvēlēta atšķirīga vieta – daļa politisko spēku izceļ vietējās ražošanas attīstību, citi vairāk runā par nodokļiem, tarifiem vai energoefektivitāti.
Lai precizētu partiju ieceres, LSM tām papildus jautāja, kā nākamajos četros gados būtu ierobežojami elektrības un siltuma gala rēķini – vai ar budžeta atbalstu, nodokļu izmaiņām, zemākām tīkla izmaksām, lielāku vietējo ražošanu vai citiem instrumentiem.
Plašākais kopsaucējs – vairāk ražot Latvijā
Vietējās elektroenerģijas ražošanas palielināšana dažādās formās ir viens no biežākajiem priekšlikumiem. Vēja un saules enerģija, citas atjaunīgās jaudas, enerģijas uzkrāšana un tīklu attīstība dažādās kombinācijās parādās “Progresīvo”, “Jaunās Vienotības”, “Apvienotā saraksta” un Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piedāvājumos. “Progresīvie” īpaši izceļ vēju un sauli, bet “Jaunā Vienotība” – atjaunīgo energoresursu jaudas kopā ar uzkrāšanu, tīklu modernizāciju un vienkāršākām pieslēgumu un atļauju procedūrām. “Apvienotā saraksta” un JKP piedāvājumos līdzās atjaunīgajiem resursiem parādās arī kodolenerģija.
Vienlaikus vēja enerģijas attīstības ierobežojumi parādās vairāk nekā vienā programmā. Partija “Latvija pirmajā vietā” piedāvā apturēt vēja parku “nekontrolētu attīstību”, dodot pašvaldībām tiesības projektus apturēt vai atteikt vietās, kur pret tiem pamatoti iebilst iedzīvotāji; programmā partija arī paredz piesaistīt partnerus no ASV atomelektrostacijas būvniecībai. Partija “Austošā saule Latvijai” savukārt vēlas apturēt vēja elektrostaciju projektus tuvu apdzīvotām un ainaviski vērtīgām vietām.
Foto: Alamy Stock Photo Vēja turbīnu parks
Tādējādi piedāvājumos diezgan plaši atkārtojas doma par lielāku vietējo ražošanu, bet atšķiras priekšstats par to, ar kādām tehnoloģijām to panākt.
Rēķinus sola mazināt dažādos veidos
Otra liela atšķirība ir piedāvātajos instrumentos elektrības un siltuma rēķinu mazināšanai. Daļa politisko spēku piedāvā mainīt nodokļus. “Gobzema saraksts” programmā paredz pievienotās vērtības nodokli (PVN) elektrībai un gāzei samazināt līdz 12 %, bet LSM sniegtajā atbildē papildus rosina valsts pārvades un sadales tīklu uzņēmumiem piemērot bezpeļņas darbības modeli. “Suverēnā vara” savukārt piedāvā PVN energoresursiem un siltumenerģijai samazināt līdz 5 %, kā arī pārskatīt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) lomu un tarifu saskaņošanas procedūras.
Citos piedāvājumos lielāks uzsvars ir uz tarifu aprēķināšanu un publisko enerģētikas uzņēmumu darbību. Partija “Mēs mainām noteikumus” piedāvā atteikties no daļas valsts enerģētikas uzņēmumu dividendēm, novirzot līdzekļus tarifu ierobežošanai, kā arī pārskatīt tarifu metodiku. “Saskaņas centrs” rosina pārskatīt publisko enerģētikas uzņēmumu darbību, mazināt administratīvās izmaksas un pakāpeniski samazināt tarifus, paredzot minimālu peļņu, bet krīzes apstākļos – bezpeļņas režīmu. Partija “Stabilitātei!” savukārt energoresursus piedāvā iegādāties tur, kur tie ir ekonomiski izdevīgākie, tostarp no Krievijas un Baltkrievijas.
Vēl viena piedāvājumu grupa saistīta ar mērķētu palīdzību cenu krīzēs un energoefektivitātes palielināšanu. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) cenu krīžu gadījumā priekšroku dod automātiski mērķētajai atbalsta sistēmai, bet paredz arī īpašas energoefektivitātes programmas privātmājām un daudzdzīvokļu ēkām. Nacionālā apvienība atbalstu īpaši saista ar mazaizsargātajiem iedzīvotājiem un Sociālā klimata fonda izmantošanu ēku siltināšanai, bet partija “Latvijas attīstībai” uzsver straujāku daudzdzīvokļu māju siltināšanu un pieslēgšanos efektīviem centralizētās siltumapgādes tīkliem
Kādu energosistēmu Latvija grib nākotnē?
Partiju piedāvājumi iezīmē dažādus iespējamos virzienus, taču LSM aptaujātie eksperti uzsver, ka līdzās konkrētiem risinājumiem rēķinu vai ražošanas jautājumos Latvijai būs jāpieņem arī ilgtermiņa izvēles par visas energosistēmas attīstību.
Nozares pētniece Pakere uzskata, ka Latvijai joprojām trūkst skaidras izvēles par to, cik plaši nākotnē elektrificēt transportu un siltumapgādi un attiecīgi – cik lielas jaunas elektroenerģijas ražošanas jaudas būs nepieciešamas.
“Nav tādas skaidras nostājas, ka šis ir tas ceļš, uz kuru mēs iesim,” viņa saka. Ja Latvija nevēlas trūkstošo elektrību lielā mērā importēt, šāda izvēle ietekmēs arī nepieciešamo vēja jaudu apjomu.
Savukārt Krasnopjorovs uzsver, ka cenu svārstības nebeigsies. “Energoresursu globālo cenu kāpums ir nepatīkama, bet diemžēl tāda ierasta lieta, kas bija iepriekš, ir tagad un arī nākotnē kādreiz atkārtosies,” viņš norāda. Tādēļ, viņaprāt, ilgtermiņā svarīgi ir ne tikai mazināt konkrētā cenu lēciena sekas, bet palielināt energoefektivitāti, lai nākamais sadārdzinājums Latvijas ekonomiku un iedzīvotājus skartu mazāk.
